Cilvēks ir suga, kas ar savām kognitīvajām un komunikācijas spējām ir spējusi pielāgoties dzīvei teju visos kontinentos un vairoties neaptveramos apmēros. Taču līdzīgi kā citi dzīvnieki, arī cilvēki ir mainījušies laika gaitā. Homo Sapiens, kādu uz mūsu planētas varēja sastapt pirms simtiem un tūkstošiem gadu nav tas pats, ko sastopam šodien. Cilvēks ir ir krietni mainījies savā pastāvēšanas vēsturē. Sākot ar ķermeņa garumu, beidzot ar žokli, galvaskausu un daudz ko citu. Kāds cilvēks izskatīsies pēc desmitiem tūkstošu gadu un kādi apstākļi liek cilvēka ķermenim mainīties, raidījumā Zināmais nezināmajā vērtē Latvijas Universitātes profesors, ģenētiķis Īzaks Rašals, antropoloģe, vēsturniece, Medicīnas vēstures muzeja pētniece Rita Grāvere un Rīgas Stradiņa universitātes docente un Antropoloģijas laboratorijas vadītāja Silvija Umbraško.

Kāds bijis mūsu senču galvaskauss?

Pagājušā gadsimta 20. - 30. gados notika ekspedīcijas, kurās, kā tolaik teica, cilvēkmērītāji devās ekspedīcijās, anketēja un mērīja Latvijas iedzīvotājus, lai labāk saprastu latviešu antropoloģiskos parametrus. Par šiem mērījumiem un arī to, ko vēsta seno latviešu galvaskausi, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja un medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete.

Seja – stūraina vidēji velvēta, piere – ieslīpa, iedobta, vaigu kaulu apvidus – vidējs, uzacis – kuplas, deguns – vidēji plats, zods – slīps un šaurs, ausis pieguļošas.

Šādu anketu par Pēteri Kažociņu no Kalna Ilzēnu mājam aizpildīja LU Medicīnas fakultātes anatomijas institūta darbinieki, kuri institūta vadītāja, profesora Jēkaba Prīmaņa vadībā devās ekspedīcijās pa visu Latviju. Konkrētā anketa tagad ir aplūkojama RSU Anatomijas muzeja ekspozīcijā, bet kāds bija šo anketu mērķis un ar kādiem paņēmieniem tika noteikti antropoloģiskie parametri, stāsta muzeja vadītāja Ieva Lībiete.

Šobrīd ir grūti izdarīt secinājumus par tālaika savāktajiem datiem, jo jāņem vērā, ka 20.  gs. 30. gados bija populāra arī eigēnika, tas ir, mācība par ģenētikas principu izmantošanu cilvēku populāciju iedzimtības īpašību uzlabošanā, un tolaik tā arī tika izmatota kā nacisma ideoloģija, proti, ka viena nācija ir pārāka par citām. Tādēļ šodienas pētniekiem nāktos atsijāt ideoloģisko uzslāņojumu, lai pateiktu, kāds ir bija tā teikt „vidējais latvietis” ,ja  vien vispār tāds eksistēja.