Ir pagājis jau vairāk nekā gads, kopš Naukšēnu sociālās korekcijas iestādē ir iestājies klusums. Kolēģi no Latvijas Televīzijas savulaik tur atklāja ļoti nepievilcīgu iestādes ikdienu, un atbildīgā Izglītības un zinātnes ministrija neatrada cita risinājuma, kā iestādi slēgt, sakot, ka tur kaut ko salabot vairs nebija iespējams. Bet likvidācija, kā zināms, problēmu neatrisina. Mūsu vidū joprojām bērni, kas zog, lieto narkotikas, izvaro vienaudžus. Mēs arī bieži nemākam palīdzēt un nezinām, ko darīt. Tādu mazgadīgu bērnu šķiet, cietumā uzreiz neliksi, vai tomēr varbūt vajag visus uzreiz likt vienkārši kolonijā, vai kāds cits veids, kā palīdzēt? Kam ir jāaizpilda tukšums, kas izveidojies pēc "Naukšēnu" likvidācijas un cik tālu esam, lai atvērtu jaunu iestādi, kas tiešām palīdzētu jauniešiem? Krustpunktā analizē Pusaudžu resursu centra eksperte Romija Krēziņa, Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mihails Papsujevičs, Valsts probācijas dienesta Probācijas programmu nodaļas vadītāja Krista Skara un "SOS" bērnu ciematu asociācijas pārstāve Agnese Igaune.

Savukārt par jauniešu pieredzi "Naukšēnos" stāsts raidījumā Atvērtie faili.