Pandēmijas laikā par iekšēju nepieciešamību kļuvis gadu noslēgt ar kārtējo dienasgrāmatu. Tajā pārdomas, par to, kas paliek ārpus raidījumiem. Nedēļas dienas šai dienasgrāmatā būs nosacītas, tās drīzāk iezīmēs pārdomu tēmas vai sajūtu gadalaikus gada garumā.

Viens no Jaunajiem gadiem, kas atmiņā palicis visspilgtāk, bija pirms gadiem divdesmit, sagaidīts Vestienā pie Kāla ezera. Jaungada naktī viss kā parasti – ērverģēlības, izdarības, jautra ballīte. Toties 1. janvāra diena pārsteidza ar neticami dāsnu sauli. Gājām pār aizsalušu ezeru, baltas klajums likās tik bezgalīgs, sniegs vizuļoja tik spoži, ka pazuda visas domas, atmiņas, laika izjūta. Vaigi dega no sala un saules, un visa pasaule bija kā vilinoša, mirdzoša, balta lapa, pār kuru, sniegā ik pa brīžam iegrimdami, sasaukdamies kūņojās nevis burti, bet cilvēki. Tie bijām mēs – visi kopā, es un mani draugi, joprojām ceļā, izbaudot ballītes radīto solidaritāti. Absolūtas laimes mirkļi mēdz atkārtoties sapņos – sajūta, ka lido augstāk par zemi, sajūta, kad pēc ilgstošām sāpēm paliek pēkšni labāk, arī šī – tukšuma, bezlaika, bezdomu baltuma sajūta, un šādas atmiņas palīdz dzīvot.

Šoreiz pārdomas par to, kas paliek ārpus raidījuma. Tas ir labs veids kā sakārtot domas gada pēdējās dienās, un arī nedēļas dienas šai dienasgrāmatā būs nosacītas, tās drīzāk iezīmēs pārdomu tēmas vai sajūtu gadalaikus.  Un vēl – slavēšu tos, kas šai apstājas laikā dara.