Kāda ir mūsu ikdienas digitālās saziņas specifika, kā tā ietekmē paaudžu saskarsmi un kādas pēdas atstāj mūsdienu jauniešu rokrakstā, ortogrāfijas un interpunkcijas prasmēs, Ģimenes studijā vērtē grafoloģe, neiropsiholoģe Anita Millere, valodniece, raidieraksta "Pieturzīmes" veidotāja Aiga Veckalne un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte. Ierakstā uzklausām skolotāju Eviju Vasku, bet raidījuma ievadā kādas mammas bažas un satraukts viedoklis par to, kā mūsdienu bērni sazinās gan savstarpēji, gan dažādās sarakstēs.

Daiga Zirnīte vērtē, ka mūsdienu jaunieši raksta gana labi. Viņi neizsakās saīsināti, lielākā daļa labi lieto pieturzīmes un veido pat sarežģītas teikuma konstrukcijas. Arī sarunājas nesaīsināti. Vienīgais, ko skolotāja atzīst, ka bieži e-pastu saziņā skolēni mēdz nenorādīt, kas sūtījis, tāpat arī dokumentā nenorādot autorību, vienkārši uzrakstot "mans darbs". Tas rada problēmas atšifrēt, jo skolēni dokumentus nosauc ārkārtīgi dīvaini.

"Bet teikt, ka viņi raksta slikti, noteikti nē. Viņi raksta arī salasāmi," atzīst skolotāja. "Es pieņemu, ka savā sarakstē viņi lieto dažādus saīsinājumus. Tāpat kā pieaugušie, lai cik mēs skaisti runātu Radio vai citur, ir vietas, kur atļaujamies vaļīgi. Viņiem sarakste citam ar citu, ar tuviniekiem arī ir vaļība. Valoda no saīsinājumiem nesagrūs."

Viņai piekrīt Aiga Veckalne, aicinot padomāt, kā izskatītos mūsu "whatsapp" sarakste, ja, piemēram, 1985. gadā tas būtu iespējams.

"Es esmu pārliecināta, ka es un mani draugi, citi bērni un jaunieši, arī rakstītu atšķirīgi nekā literārā valoda. Šāds, no literārās valodas atšķirīgs paveids, vienmēr ir bijis, vienkārši mums nebija piekļuves tādiem digitāliem kanāliem," vērtē Aiga Veckalne. Tāpat viņa norāda, ka valoda mainās, vai tas ir labi vai slikti, vai tā ir attīstība vai nē, būs atkarīgs no tā, kam pajautās.

Veckalne arī norada, ka valodas paveidam, ko šobrīd lieto jaunieši un bērni savos saziņas kanālos, ir jau savs nosaukums "digilekts" - dialekts un digitālā vide. Valodnieki izsaka cerību, ka jaunieši pratīs gan runāt "digilektā", gan uzrakstīt eseju un e-pastu kulturālā valodā. 

Anita Millere arī piekrīt, ka jaunieši spēs sadalīt un saprast, kura valoda kad lietojama.