1864. gadā divās tolaik lielākās vācu valstis – Austrija un Prūsija – pieteica karu Dānijai, lai atņemtu tai pārsvarā vāciskās Šlēvigas un Holšteinas hercogistes. Tā bija nevienlīdzīga cīņa, kurā Dānijai nācās piekāpties. Šī kara izšķirošā kauja notika pie Dibeles pilsētiņas tagadējās Dānijas dienvidos 1864. gada 18. aprīlī.

1864. gadā uzliesmoja Otrais Šlēsvigas karš. Tā iemesls bija jau vairākas desmitgades ilgstošais konflikts starp Dānijas karalisti un toreizējo Vācu valstu savienību par Šlēsvigas un Holšteinas hercogistu piederību. Kopš viduslaikiem Dānijas karalis bija arī abu šo hercogistu senjors, taču tās nepiederēja dāņu kroņa zemēm. Dienvidos esošā Holšteina bija pamatā vāciska, tālāk uz ziemeļiem – Šlēsvigā – vācu valoda dominēja dienvidu apgabalos, kā arī pilsētās, savukārt zemnieki lielākajā hercogistes daļā runāja dāņu valodā. 19. gs. vidū Vācijā, kā daudzviet Eiropā, arvien noteiktāk iezīmējās nacionālas valsts veidošanās process, kas neatstāja vienaldzīgus arī vāciski runājošos dāņu karaļa pavalstniekus Šlēsvigā un Holšteinā. Viņu sacelšanās ar prasību pievienoties Vācu Savienībai – konfederācijai, kura pēc Napoleona kariem bija izveidota kādreizējās Svētās Romas impērijas vietā, – 1848. gadā izraisīja Pirmo Šlēsvigas karu starp Dāniju un vairākām vācu valstīm, starp kurām varenākā bija Prūsija. Tomēr dāņiem šai karā izdevās nosargāt savas robežas, un abas hercogistes palika Dānijas sastāvā, gan ar lielu autonomiju. Tomēr jau 15 gadus vēlāk konflikts uzliesmoja no jauna. Dānijā pieņēma jaunu, liberālu konstitūciju un mēģināja to attiecināt arī uz dāņu daļēji apdzīvoto Šlēsvigu. Rezultātā divas varenākās Vācu Savienības valstis – Prūsija un Austrija – pieteica Dānijai karu.

Dānijas galvenās priekšrocības bija samērā viegli aizsargājamās pozīcijas šaurajā Jitlandes pussalas dienviddaļā, kā arī spēcīgā kara flote, kas varēja balstīt fronti no jūras puses. Tomēr karā pret Dāniju bija iesaistījušās divas lielvalstis ar nesalīdzināmi lielāku potenciālu. Vācu plāns ātri iznīcināt Dānijas armiju gan neizdevās – dāņi atkāpās ar nelielām kaujām, līdz sasniedza dāniskos apgabalus Šlēsvigas vidienē. Šeit, pie Dibeles pilsētiņas netālu no Baltijas jūras piekrastes 1864. gada 18. aprīlī notika šī kara izšķirošā kauja. Tajā pozīcijām, kuras aizstāvēja trīs dāņu brigādes, kopumā apmēram 11 000 vīru, uzbruka prūšu armijas 1. korpuss – apmēram 36 000 vīru sastāvā. Vāciešiem bija arī modernākas šautenes, pārsvars artilērijā; vienīgā dāņu priekšrocība bija bruņukuģis „Rolfs Krake”, taču ar tā ugunsjaudu bija par maz, lai aizturētu prūšu uzbrukumu. Jau pusstundu pēc kaujas sākuma pirmā dāņu aizsardzības līnija bija vācu rokās, un tikai pašaizliedzīgs dāņu 8. brigādes pretuzbrukums, zaudējot pusi sastāva, ļāva pārējiem dāņu spēkiem organizēti atkāpties pāri Alsfjorda šaurumam uz Alsas salu.

Pēc Dibeles bija skaidrs, ka Dānijai neizdosies aizkavēt sabiedroto armijas tālāku virzību savā teritorijā, tomēr arī sabiedrotajiem bija skaidrs, ka dāņi var visai ilgi aizstāvēties savās arhipelāga salās. Uz vācu valstīm zināmu spiedienu izdarīja Lielbritānija un Krievija, tomēr Dānijas vēlmei paturēt visas teritorijas, kurās bija dāņu iedzīvotāji, t.i. Šlēsvigas ziemeļdaļu, sabiedrotie nepiekrita. Sarunām nevedoties, atjaunojās karadarbība, un jūlija sākumā vācu valstu armijas bija okupējušas visu Dānijas cietzemi, dāņiem atkāpjoties uz arhipelāgu. Mierlīgumu galu galā noslēdza 1864. gada oktobrī, un Dānijai nācās atteikties no abām strīdīgajām hercogistēm. Valsts zaudēja apmēram 40% teritorijas un gandrīz tikpat iedzīvotāju. Apmēram 200 000 Šlēsvigas dāņu nonāca Prūsijas, vēlāk – Vācijas impērijas pavalstniecībā. Tikai pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā Šlēsvigā tika sarīkots referendums, un dāņu apdzīvotā kādreizējās hercogistes ziemeļdaļa atgriezās Dānijas sastāvā.