315. gada 25. jūlijā Romā tika ievētīta imperatora Konstantīna triumfa arka, kura tur apskatāma joprojām. Tas ir īpatnējs, bet savu satricinājumiem bagāto laikmetu spilgti raksturojošs piemineklis.

Triumfa arkas ir viens no iezīmīgākajiem antīkās Romas arhitektūras žanriem. Kā jau liecina nosaukums, šos monumentālos goda vārtus romieši būvēja, lai suminātu uzvarētājus un vadoņus. Senākie paraugi saglabājušies vēl no republikas laikiem 1. gs. pirms Mūsu ēras, bet sevišķi, protams, arku celtniecība uzzēla impērijas periodā. Līdz mūsdienām izdzīvojušas pat vairākas triumfa arkas, kas veltītas tādiem Romas ziedu laiku imperatoriem kā Augusts Oktaviāns, Trajans, Adriāns, Septimijs Severs un Karakalla. Viena no grandiozākajām un arī viena no pēdējām šādām būvēm ir Konstantīna triumfa arka, kas atrodas Romā, starp Kolizeju un Palatīna kalnu, uz senā Via triumphalis ­– ceļa, pa kuru triumfējošie imperatori tradicionāli devās cauri Mūžīgajai pilsētai. Arka iesvētīta Mūsu ēras 315. gada 25. jūlijā.

Uzraksts arkas frontonā vēsta: „Imperatoram Cēzaram Flāvijam Konstantīnam, dižākajam, dievbijīgajam un svētītajam Augustam, Romas Senāts un tauta velta šo, ar triumfu greznoto arku, jo viņš, ar dievišķu iedvesmu un ar sava prāta diženumu, ar savu armiju un taisnīgo ieroču spēku, ir atbrīvojis valsti no tirāna līdz ar visiem viņa sekotājiem.” Minētais tirāns bija Konstantīna sāncensis cīņā par varu un, taisnību sakot, vienlīdz likumīgs šīs varas pretendents imperators Maksentijs. Notikumi, kas Mūsu ēras 4. gs. sākumā risinājās Romas impērijā, bija daudzu iepriekšējo desmitgažu rezultāts. Iepriekšējā gadsimtā Roma bija piedzīvojusi smagu un ilgstošu krīzi. Milzīgo valsti bija kļuvis grūti pārvaldīt no viena centra. Imperatoriem arvien biežāk nācās uzturēties pie apdraudētajām robežām un nemierīgajās provincēs, tā riskējot, savukārt, zaudēt kontroli pār procesiem galvaspilsētā. Situāciju mēģināja atrisināt imperators Diokletiāns, izveidojot tetrarhijas jeb „četru varas” sistēmu. Viņš pieņēma sev par līdzimperatoru ietekmīgo karavadoni Maksimiānu, viņi abi pieņēma titulu „Augusts”. Katrs no Augustiem pieņēma vēl vienu līdzimperatoru ar titulu Cēzars. Katram no četriem tiešā pārvaldē bija viena impērijas daļa. Tomēr tetrarhijas līdzsvars labi darbojās līdz brīdim, kad pie varas palika tā iedibinātāji. 305. gadā Dioketiāns atkāpās no troņa, nākamajā gadā mira Maksimiāna līdzimperators un Konstantīna tēvs Konstantijs; starp varas mantiniekiem visai drīz sākās jauns pilsoņu karš. 312. gadā Konstantīns sakāva savu sāncensi Maksentiju kaujā pie Milvianas tilta pār Tibru netālu no Romas, Maksentijs bēgot noslīka, un līdz ar to Konstantīns sev bija nodrošinājis varu impērijas rietumdaļā, tai skatā Romā. Tas arī bija iemesls triumfa arkas būvniecībai.

Kostantīna triumfa arka ir ļoti savdabīgs veidojums. Tās apdarē izmantotas skulptūras un ciļņi, kas ņemti no iepriekšējos gadsimtos būvētiem pieminekļiem, veltītiem imperatoriem Trajanam, Adriānam un Markam Aurēlijam. Tikai daļa ir oriģināli, un, kā izteicies 20. gs. mākslas vēsturnieks Ernsts Kicingers, atšķirība ir nežēlīga. Konstantīna laika skulptoru stilā maz palicis no antīkās harmonijas un grācijas. Cilvēku figūras ir ģeometriski robustas, žesti – nedabiski un shematiski, detaļas – raupjas. Valdnieka diženumu, kuru agrāko gadsimtu skulptori pratuši izteikt ar smalkiem kompozīcijas paņēmieniem, Konstantīna laikabiedri pauda, primitīvi pastiepjot valdnieku augumā krietni garāku par apkārtējiem. Ir daudz versiju par to, kāpēc Konstantīna arka kļuvusi par tik spilgtu antīkās pasaules beigu sākuma liecinieci. Daži domā, ka 3. gadsimta krīze bija iznīcinājusi meistarīgo tēlnieku kārtu, taču vairāk ir to, kuri pieņem, ka vizuālā māksla atspoguļo sava laika garu – rupja spēka, nepastāvības un cinisma patosu.