Liu Bans bija vienkārša zemnieka dēls, taču galu galā spēja kļūt par Ļīnas imperatoru. Tas notika 202. g. pirms mūsu ēras, 28. februārī. Viņš aizsāka Haņu dinastiju, kuras valdīšanu uzskata par senās Ķīnas „zelta laikmets”.

3. gadsimtā pirms mūsu ēras senā Ķīna pirmo reizi tika apvienota centralizētā valstī. To paveica Ciņu dinastijas imperatori, kuru vārds kļuvis par pamatu šīs valsts nosaukumam daudzās pasaules valodās. Ciņu valdnieki bija izveidojuši savam laikam izcilu militāro sistēmu, attīstījuši efektīvu lauksaimniecību un aktīvu tirdzniecību. Viņu administratīvā sistēma balstījās meritorkrātijā – amatu piešķiršanā, vadoties vienīgi no personas spējām un nopelniem, neņemot vērā izcelsmi. Tādējādi pat trūcīga zemkopja dēls varēja kļūt par pirmo ministru. Tomēr Ciņu pārvaldes sistēma bija gausa un neelastīga, savukārt viņu ieviestie likumi izcēlās ar īpašu bardzību. Lielā mērā tas bija iemesls, kāpēc šī dinastija  piedzīvoja vien divus imperatorus un pēc pārdesmit gadiem tika gāzta. Zīmīgi, ka sacelšanās rezultātā pie varas nākušais valdnieks Liu Bans bija tieši tāds talantīgs zemnieka dēls, kuram Ciņu meritokrātiskā sistēma bija pavērusi karjeras iespējas. 28. februārī, 202. gadā pirms mūsu ēras viņš kāpa tronī kā imperators Gaodzu, aizsākot Haņu dinastiju.

Liu Bana nozīmīgākās dotības gan nebija uzcītība vai zinātkāre, bet gan harizma, komunikācijas prasme un gatavība riskēt. Jau visai jaunos gados Liu kļuva par virsnieku un apprecēja ietekmīga ierēdņa meitu, taču tad apstākļi un raksturs padarīja viņu no valsts ierēdņa par vajātu noziedznieku. Jaunajam virsniekam bija uzdots konvojēt notiesāto grupu uz spaidu darbu vietu, bet liela daļa no notiesātajiem izmuka. Liu draudēja nāvessods, un viņš rīkojās sev raksturīgā stilā – atlaida brīvībā arī pārējos konvojētos un kopā ar viņiem devās bēguļot. Daļa no izmukušajiem apvienojās bandā un iecēla Liu Banu par savu vadoni. Drīz pēc tam vairāki vēl nesen neatkarīgo ķīniešu valstu dinastiju pēcteči uzsāka sacelšanos pret Ciņu varu, un Liu dzimtās Pejas pilsētas iedzīvotāji iecēla viņu par savu vadoni. Jaunizceptais „Pejas kungs” jau drīz vien komandēja veselu armiju. Liu patīkami atšķīrās no citiem nemiernieku vadoņiem, neļaudams saviem kareivjiem laupīt un slepkavot, un pilsētas cita pēc citas bez cīņas vēra viņam vārtus. Galu galā kapitulēja arī galvaspilsēta Sjaņjana, un pēdējais Ciņu imperators Czijins padevās gūstā.

Liu Bana panākumi nebija pa parātam nemiernieku virsvadonim Sjanam Jujam, kuram gandrīz izdevās organizēt Liu slepkavību, tomēr pēdējais izmuka. Novērtējis spēku samēru, viņš atvilka savu armiju no Sjaņjanas un pieņēma viņam piedāvāto nomaļās Haņdžunas pavalsts valdnieka – vana – titulu. Galvaspilsētu ieņēma Sjana Juja armija, bez žēlastības apkaudama iedzīvotājus. Sjans Jujs pieļāva kļūdu, sadalīdams vienoto Ciņu valsti astoņpadsmit pusneatkarīgās pavalstīs, kurās ieceltie vani visai drīz vairs nebija kontrolējami. Sjanam pastāvīgi nācās izkliedēt savus spēkus vairākās frontēs, kamēr Liu Bans piepulcināja jaunus sabiedrotos un pārņēma arvien jaunus apgabalus. Sjans Jujs bija izcils karavadonis, taču izšķirošajā cīņā Liu Bans prata nogurdināt viņa armiju pastāvīgos uzbrukumos no slēpņa, pārtraukt pārtikas piegādes un graut pretinieka morāli. Galu galā lielākā daļa Sjana armijas dezertēja, un viņš pats, pārspēka ielenkts, pēc izmisīgas kaujas izdarīja pašnāvību.

Liu Bana aizsāktā Haņu dinastija sabija pie varas vairāk nekā četrsimt gadus – no 2. gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 3. gadsimta sākumam, un tās valdīšanas posms tiek uzskatīts par senās Ķīnas zelta laikmetu. Teritorijas, iedzīvotāju skaita, attīstības un ietekmes ziņā Haņu impērija bija visnotaļ salīdzināma ar tajā pašā laikā Eirāzijas kontinenta pretējā malā uzplaukušo Romas impēriju, ar kuru to saistīja regulāri tirdzniecības sakari pa slaveno Zīda ceļu. Haņu piemiņa Ķīnā dzīvo joprojām, jo lielākā daļa ķīniešu sevi arī mūsdienās dēvē par Haņu ļaudīm.