1871. gada 29. martā Londonā tiek svinīgi atklāta Prinča Alberta zāle – veltījums pāragri mūžībā aizgājušajam karalienes Viktorijas vīra piemiņai. Tā ir viena no slavenākajām pasaules koncertzālēm, lai gan sākotnēji tai piemita akustiski defekti, kurus izdevās novērst tikai teju simts gadus vēlāk.

1851. gadā Londonā notika pirmā Vispasaules rūpniecības ražojumu izstāde. Viens no tās organizētājiem bija karalienes Viktorijas laulātais draugs, Saksijas-Koburgas-Gotas princis Alberts, kuram radās doma izstādes apjomīgos ienākumus izlietot kultūras celtņu kompleksa izbūvei Haidparka apkārtnē. Par kompleksa centrālo elementu bija jākļūst majestātiskai Mākslu un zinātņu pilij. Iecere bija grandioza un prasīja krietnu laiku; 1861. gadā, nesagaidījis tās īstenošanos, princis Alberts četrdesmit divu gadu vecumā mira. Sērojošā atraitne Viktorija, kura bija patiesi mīlējusi savu vīru, saredzēja labāko iespēju viņa piemiņas iemūžināšanai Alberta ieceru īstenojumā – 1867. gada aprīlī tika likts pamatakmens arhitektu Frensisa Fouka un Henrija Skota projektētajai ēkai. Milzīgā eliptiskā celtne tika būvēta no slavenajiem Fārnemas sarkanajiem ķieģeļiem; tās frīzi rotā klasicisma stila mozaīka „Mākslu un zinātņu triumfs”. Lai arī celtnes arhitektonisko veidolu nepārprotami iedvesmojušas antīko amfiteātru formas, tās konstrukcijā izmantotas sava laika modernākās celtniecības metodes. Sevišķi novatorisks bija stiklotā jumta kupola risinājums, par kura drošumu daudzi šaubījušies. Kad kupols bijis pabeigts, arhitekts Henrijs Skots licis visiem pamest ēku, un tad personīgi izņēmis galveno balstu – konstrukcija izrādījusies droša. Tieši pretī celtnei un vienlaicīgi ar to tika būvēts memoriāls tās ieceres autoram princim Albertam. Pēc četriem gadiem, 1871. gada 29. martā Prinča Alberta zāle tika svinīgi atklāta.

Bija paredzēts, ka atklāšanas vārdus teiks karaliene Viktorija, taču valdniece bija tik saviļņota, ka nespēja parunāt, tāpēc auditoriju uzrunāja viņas vecākais dēls, nākamais karalis Eduards VII. Zāle, paredzēta astoņiem tūkstošiem skatītāju, bija piepildīta līdz pēdējai vietai; klāt bija premjers Dizraeli, ap piecdesmit pilsētu galvas, ārzemju diplomāti un citas prominences. Svinīgajā koncertā uzstājās piecsimt mūziķu orķestris un tūkstošbalsīgs koris. Diemžēl jau pirmajā reizē atklājies nopietns akustiskais defekts: kupols radījis spēcīgu atbalsi. Radies pat populārs joks par to, ka Karaliskajā Alberta zālē ikvienam britu komponistam esot garantēta iespēja noklausīties savu skaņdarbu divreiz. Joks bija aktuāls gandrīz simt gadus – līdz 1969. gadam, kad zāles kupolā iekāra vairākus desmitus atbalsi kliedējošu stikla šķiedras disku un Karaliskā Alberta zāle ieņēma pienācīgu vietu starp pasaules izcilākajām koncertzālēm.