1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera zvērestu nodeva jaunievēlētais valdības galva – Nacionālsociālistiskās Vācu Strādnieku partijas līderis Ādolfs Hitlers. Cita starpā viņš solīja pēc termiņa beigām aiziet no varas likumā paredzētajā kārtībā

"Vācijas ļaudis! Dodiet mums četrus gadus, un es jums zvēru, ka tikpat droši, kā es šodien uzņemos šo amatu, tad es to atstāšu. Jo esmu to uzņēmies ne kādu labumu dēļ, ne algas dēļ, bet tikai un vienīgi jūsu dēļ!" Tā no Vācijas Reihstāga tribīnes 1933. gada 30. janvārī deklarēja nupat savu zvērestu nodevušais kanclers Ādolfs Hitlers. Vienā ziņā viņam tiešām varēja ticēt - pa četriem gadiem viņš un viņa vadītā nacistu partija spēja pārvērst Vāciju teju līdz nepazīšanai, kaut retais sākumā varēja iedomāties, kādas būs šīs pārvērtības. Tomēr Hitlera vērienu varēja apjaust ikviens, kurš bija sekojis viņa darbībai iepriekšējos gados, viņa kāpienam uz Vācijas varas virsotni.

Nacionālsociālistu partijas līderis Ādolfs Hitlers un Vācijas prezidents, feldmaršals un 1. pasaules kara cīņu varonis Pauls fon Hindenburgs (abi - attēlā 1933. gada martā) pirmo reizi sastapās 1931. gada vasarā, kad Hitlera vadītā Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija strauji guva popularitāti. Vācieši bija noguruši no globālās krīzes radītajām ekonomikas grūtībām un daļēji vīlušies demokrātiskajās institūcijās. Nacionālsociālisti ekspluatēja viņu pāridarījuma izjūtu par Versaļas miera līgumu, kuru Vācijai bija uzspieduši 1. pasaules kara uzvarētāji, pauda, ka pie vācu darbarūķu nelaimēm vainojami žīdu baņķieri un lielkapitālisti, un biedējot ar boļševismu, par tā aģentiem dēvējot visus kreisos - kā komunistus, tā sociāldemokrātus. Un nevar jau teikt, ka Hitlers pūta vācu "mazajam cilvēkam" acīs vienus dūmus bez uguns - Versaļas līgums tiešām bija netaisns, un vācu komunisti tiešām sadarbojās ar Staļina režīmu.

Pēc pirmās tikšanās ar Hitleru Hindenburgs izteicās, ka šim jefreitoram neuzticētu pat pasta ministriju - pašu nenozīmīgāko Vācijas valdībā. Tomēr prezidenta vēlēšanās 1932. gada pavasarī Hitlers ieguva vairāk nekā trešdaļu balsu un palika otrais aiz Hindenburga. Vēl liktenīgāk bija tas, ka tai pašā laikā notikušajās 6. Reihstāga vēlēšanās parlamentā izveidojās tā dēvētais "negatīvais vairākums": citādi krasi naidīgie nacionālsociālisti un komunisti bija vienoti savā Veimāras republikas demokrātisko vērtību noliegumā. Tāds Reihstāgs nebija spējīgs izveidot stabilu valdību, un neko šai ziņā nemainīja arī atkārtotās vēlēšanas 1932. gada novembrī. Tikmēr varas virsotnē sākās personisku ambīciju caurstrāvota cīņa starp vācu politikas "pelēko kardinālu" ģenerāli Kurtu fon Šleiheru un valdības vadītāju Franci fon Pāpenu. Pats Šleihers 1932. gada vasarā iebīdīja Pāpenu amatā. Tobrīd neņēma nopietni nedz draugi, nedz ienaidnieki, jo cerēja pats kļūt par faktisko valdības galvu. Bet fon Pāpens izrādījās daudz prasmīgāks politiķis, nekā bija domāts, un galu galā sāka stumt savu bijušo patronu pie malas. Abi sāncenši izspēlēja viens pret otru Hitlera kārti, un šīs intrigu spēles rezultātā 1933. gada janvāra beigās tapa "Nacionālās saliedētības" kabinets ar Hitleru kā kancleru un vēl diviem nacistu ministriem. Pārējie ministri bija no salīdzinoši nenozīmīgām partijām vai bezpartejiski. Fon Pāpens kļuva par vicekancleru un cerēja šai kabinetā spēlēt līdzīgu lomu, kā tā, kuru viņa vadītajā valdībā savulaik bija mēģinājis spēlēt fon Šleihers. Arī Pāpens acīmredzami nemācījās no citu kļūdām.