Krievu dramaturga Antona Čehova luga „Trīs māsas” ir viena no viņa izcilā un savdabīgā talanta virsotnēm. It kā vienmuļā, ikdienišķā dzīves plūdumā lūzt personāžu likteņi, uzliesmo un dziest cerības un ideāli. Savu pasaules pirmizrādi „Trīs māsas” piedzīvoja Maskavas Dailes teātrī Vladimira Ņemiroviča-Dančenko režijā 1901. gada 31. janvārī.

„Lai uz skatuves viss ir tikpat sarežģīti un, tajā pat laikā, tikpat vienkārši kā dzīvē. Cilvēki pusdieno, vienkārši pusdieno, un pa to laiku veidojas viņu laime vai sabrūk viņu dzīves.” Tā krievu rakstnieks Antons Čehovs kādā sarunā raksturojis savu dramaturga kredo.

1900. gadā, pēc tam, kad Maskavas Dailes teātrī ar panākumiem bija iestudētas Čehova lugas „Kaija” un „Tēvocis Vaņa”, teātris pasūtīja autoram jaunu lugu, un viņš sāka īstenot jau kādu laiku iepriekš iecerēto darbu – drāmu „Trīs māsas”. Darbs nācās visai smagi kā dramaturgam, tā teātrim. Trupa jau bija ķērusies pie mēģināšanas, kad Čehovs vēl turpinājis īsināt vienu personāžu replikas un papildināt – citu. Zīmīgi, ka pēc pāris mēģinājumu mēnešiem leģendārais režisors Konstantīns Staņislavskis juties izsmēlis savus spēkus, un stafeti pārņēmis viņa kolēģis Vladimirs Ņemirovičs-Dančenko. Staņislavskis gan nepameta iestudējuma komandu – viņš tēloja apakšpulkveža Veršiņina lomu. Vēl viena krievu teātra leģenda – Vsevolods Meijerholds – Dailes teātra izrādē debitēja barona Tuzenbaha lomā. Režisors Ņemirovičs-Dančenko vēlāk rakstīja: „Man šķita gandrīz neiespējami savākt visas šīs atsevišķo epizožu, katras personības domu, noskaņojumu, raksturojumu un izpausmju druskas līdz viengabalainam, harmoniskam veselumam, pie tam nenodarot pāri lugas skatuviskumam. Taču maz pamazām, atmetot vien nedaudzas detaļas, kopējais veselums sāka noskaidroties… Dzīve, kas parādīta izrādē, izlaista caur autora pasaules redzējumu, izjūtu, temperamentu. Tā ieguvusi īpašu nokrāsu, ko sauc par poēziju.” Savu pirmizrādi Maskavas Dailes teātrī Antona Čehova „Trīs māsas” piedzīvoja 1901. gada 31. janvārī.

Lugas pirmajā ainā Prozorovu namā vēl vēdī vieglas skumjas – tieši pirms gada mūžībā aizgājis ģimenes galva, ģenerālis, kurš savulaik pārcelts no Maskavas uz šo Krievijas provinces pilsētu un atvedis līdzi savus bērnus: dēlu Andreju un trīs māsas – Olgu, Mašu un Irinu. Andrejs ir zinošs, prot svešvalodas un sapņo par akadēmisku karjeru. Jaunākajai māsai Irinai ir veseli divi pielūdzēji – parupjais, bet aizrautīgais štāba kapteinis Soļonijs un inteliģentais poručiks Tuzenbahs. Vidējā māsa Maša gan apprecējusi nemīlamu vīru, taču mīlas jūtas mostas viņas un apakšpulkveža Veršiņina starpā. Veršiņins ir precējies, viņam ir divas mazas meitas, tomēr skatītājam gribas noticēt, ka arī šim pārim būs lemta laime. Un vēl – viņiem visiem ir viņu māja, jauka un viesmīlīga tā vilina pie sevis tos, kuriem pašiem dzīvē trūkst mājīga siltuma.

Lugas gaitā paiet pieci gadi, un mēs varam vērot, kā – bez neviena spēja sižeta pavērsiena – brūk šo cilvēku dzīves. Andrejs apprec meiteni, par kuru pēc pāris gadiem izsakās, ka viņa tam atgādinot sīku, aklu, kraupainu dzīvnieciņu. Viņš strādā nenozīmīgā ierēdņa amatā un pamazām slīgst azartspēļu atkarībā. Olga kļūst par ģimnāzijas direktori, un darbs ir vienīgais viņas dzīves saturs. Mašas un Veršiņina jūtas tā arī negūst piepildījumu. Pēdējā mirst Irinas cerība – līdz ar Tuzenbahu, kuru divkaujā nošauj Soļonijs. Tuzenbahs ir pametis dienestu, dodas strādāt uz citu pilsētu un aicina Irinu līdzi, taču pēdējā brīdī viņš ļauj sevi izprovocēt uz bezjēdzīgo dueli. Luga noslēdzas ar dramatisku jautājumu, kuru izsaka Olga: „Liekas, vēl mazdrusciņ, un mēs arī zināsim, kāpēc mēs dzīvojam, kāpēc ciešam… Ja varētu zināt, ja varētu to zināt!”