Otrā pasaules kara Antihitleriskās koalīcijas nozīmīgāko valstu – Lielbritānijas, Savienoto Valstu un Padomju Savienības – līderu tikšanās Jaltā, kas sākās 1945. gada 4. februārī, iezīmēja pēckara Eiropas robežas un ietekmes sfēru sadalījumu. Šo ģeopolitisko izkārtojumu reizēm mēdz dēvēt par Jaltas kārtību.

Februāris arī subtropos nav diez cik silts mēnesis, un acīmredzot izņēmums nebija arī 1945. gada februāra sākums Krimas pussalas dienvidu piekrastē. Katrā ziņā trīs impozanti personāži, kuri pozēja fotogrāfiem, ērti iekārtojušies krēslos Livādijas pils dārzā Jaltas pievārtē, bija tērpušies virsdrēbēs. Britu premjerministra Vinstona Čērčila vilnas mēteļa stingrais audums negribēja īsti glīti pielāgoties sēdētāja druknā auguma aprisēm. Ko tādu nekādi nevarēja sacīt par eleganto melno apmetni, kuru virs pelēkzilā uzvalka valkāja Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts. Krietna drēbnieka adatu varēja jaust arī padomju kompartijas ģenerālsekretāra Josifa Staļina tēraudkrāsas šinelī ar maršala uzplečiem. Šie trīs vīri dažus mēnešus pirms Otrā pasaules kara beigām bija ieradušies kādreizējā Krievijas caru rezidencē pie Melnās jūras, lai izspriestu, ko Eiropai nesīs drīzumā gaidāmais miers.

Jaltas konference no 1945. gada 4. līdz 11. februārim, bija otrā amerikāņu, britu un padomju vadītāju tikšanās Otrā pasaules kara laikā. Pirmā bija notikusi Teherānā 1943. gada beigās, un kopš tā laika pasaules kara frontēs daudz kas bija mainījies. Pāris dienas pirms Jaltas konferences sākuma maršala Žukova tanki bija sasnieguši Oderas upi un nieka 70 kilometri tos šķīra no Berlīnes. Nav brīnums, ka Staļins Livādijā uzvedās ne vien kā namatēvs, bet arī kā spēlētājs ar stiprākajiem trumpjiem. Paradoksāli, bet prezidents Rūzvelts joprojām loloja zināmas ilūzijas par to, ka padomju diktators atturēsies brutāli sagrābt Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas Austrumeropā, ja vien Rietumi viņu neprovocēs, runājot no spēka pozīcijām. Droši vien Rūzvelta ilūzijas baroja ne vien naivums, bet arī liela vēlme iesaistīt Padomju Savienību karā pret Japānu un tā aiztaupīt daudzus tūkstošus savu līdzpilsoņu dzīvību. Britu premjers Vinstons Čērčils gan lieliski saprata, ka Staļins sev nokamps tik daudz no Eiropas, cik spēs, un ar labu atpakaļ nedos neko.

Britiem principiāli svarīgi bija pēc kara atjaunot Polijas suverenitāti, kuru aizstāvot, viņi 1939. gadā bija pieteikuši karu Vācijai. Tomēr, protams, Polijai nebija cerību atgūt savas pirmskara robežas, respektīvi – austrumu apgabalus, kurus Staļina režīms bija pievācis Molotova-Ribentropa pakta rezultātā. Bet padomju diktators pat uzstāja, lai poļiem šie zaudējumi tiktu kompensēti uz sakautās Vācijas rēķina, pievienojot plašas teritorijas rietumos. Sabiedrotie atzina padomju izveidoto Polijas pagaidu valdību, apmierinoties ar Staļina solījumu pēc kara sarīkot Polijā brīvas vēlēšanas. Lieki piebilst, ka šis solījums izkūpēja gaisā, gluži tāpat kā citi padomju diktatora solījumi par nejaukšanos Sarkanās armijas kontrolēto valstu iekšējās lietās. Kas attiecās uz atlikušo Vācijas daļu, tika panākta vienošanās, ka to, un tāpat galvaspilsētu Berlīni sadalīs četrās okupācijas zonās. Līdz tam bija plānotas trīs zonas, taču briti un amerikāņi norādīja, ka viena zona pienāktos arī Francijai. Staļins neiebilda, ja vien šī pārdale nenotika uz Padomju zonas rēķina.

Baltijas valstu liktenis Jaltas oficiālajās sarunās vispār netika pieminēts – tas bija izlemts jau agrāk, un Staļins dzelžaini uzturēja versiju par Baltijas tautu brīvprātīgu iekļaušanos brālīgajā padomju saimē. Tā brīža pasaulē nebija spēka, kas varētu piespiest padomju diktatoru mainīt savu nostāju, līdz ar to arī rietumniekiem šķita lieki šo jautājumu pieminēt. Baltiešiem par laimi, atbalstu Savienoto Valstu politikas augstākajā līmenī neguva Valsts departamentā tolaik cirkulējušais viedoklis, ka Baltija būtu atzīstama par padomju teritoriju arī de iure.