Izskan noslēdzošais raidījums ciklā "Avīžnieku tauta", kurā gada laikā atskatījāmies uz latviešu drukātās preses 200 pastāvēšanas gadiem. Šajā raidījumā vispirms pieskaramies dažiem momentiem šajā attīstības ceļā, fragmentos no dažiem cikla raidījumiem.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes stāsts par latviešu drukātās preses pirmsākumiem 19. gadsimta sākumā.

Citāda aina, kā latviešu nācijas, tā preses izplatības ziņā vērojama jau 19. gadsimta otrajā pusē. Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs.

Ainārs Dimants stāsta arī par latviešu preses attīstību 20. gadsimta 20. - 30. gados.

Preses nebrīvības laiks, kas iestājās līdz ar autoritāro apvērsumu 1934. gadā vēl daudz skarbāk turpinājās totalitāro okupācijas režīmu periodā, kas noslēdzās līdz ar PSRS sabrukumu pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Par šo laiku stāsta kādreizējais laikraksta "Atmoda" krievu versijas galvenais redaktors filologs Aleksejs Grigorjevs.

Jaunā tūkstošgade, digitalizācijas un globālā tīmekļa laikmets nesis latviešu drukātajai presei jaunu realitāti un izaicinājumus. Par drukātās preses šodienu saruna ar laikraksta "Latvijas Avīzes" galveno redaktori Lindu Rasu.

"Latvijas Avīze" šobrīd ir vienīgais laikraksts, kas iznāk katru darba dienu, un var uzskatīt, ka tas ir vienīgais dienas laikraksts Latvijā. Linda Rasa vērtē, ka tas izdevies, pateicoties konservatīvi noskaņotai redakcijai, izdevniecības politikai, kas ir bez straujiem pavērsieniem, seko līdzi tendencēm, vienlaikus ievērojot tradīcijas un lasītāju intereses. 

"Latvijas lasītājs ir diezgan konservatīvs, un pieradums pie tā, ka katru dienu ir vajadzīga avīze, kurā apkopotas ziņas, viedokļi, karikatūras, romāns turpinājumos, ārzemes, sports - esence no visām nozarēm, tas lasītajam ir nepieciešams," atzīst Linda Rasa.

Pateicoties interneta pieejamībai, daudzi teksti ir pieejami tīmeklī, Linda Rasa piekrīt uzskatam, ka būtiskākais nav formāts, bet saturs, ko nes sabiedrībai.

"Redakcijām, kas pieradušas strādāt vecajos apstākļos ar druku, tām ir grūtais uzdevums pārorientēties un strādāt tīmeklī (..) Tīmeklis ir radījis daudziem sajūtu, ka visu var saņemt pa velti. Agrāk daudz nosedza portālos reklāma, bet tagad ar reklāmas naudām vien nepietiek, lai algotu kvalitatīvus žurnālistus," analizē Linda Rasa.

Ieguvums, pārorientējoties uz tīmekli, ir informācijas ieguves ātrums sabiedrībai, atzīst Linda Rasa. No otras puses, ātrums, steiga, sacensība par to, kurš būs pirmais, liek ciest kvalitātei. 

"Arī pārbagātība. Tīmeklī nav lappušu ierobežojumu. Laikrakstā vai žurnālā var būt 15, 30 vai 48 lapas, un tas ir tas, kas savā ziņā ierobežo un iedot satura atlasi un esenci. Tīmeklis ir bezgalīgs, tas pacieš visu, var būt neskaitāmi raksti un nez cik gari. Līdz ar to lasītājs var apmaldīties, viņš neiegūst to, ko saucu par esenci, viņš neredz svarīgāko," vērtē Linda Rasa.

Raidījuma Avīžnieku tauta sarunas temats ir latviešu trimdas prese, laikraksti un žurnāli, kas 20. gadsimta otrajā pusē iznāca Rietumvācijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās valstīs, Austrālijā un Kanādā, nodrošinot aktuālo informāciju turienes latviešu kopienām. Par latviešu trimdas presi stāsta grāmatzinātnieks Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesors un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Viesturs Zanders.

Pagājušā 90. gadi bija jau atkal jauns spilgts pārmaiņu laiks Latvijas drukāto mediju videi. Šajā  laikā no preses skatuves nozuda vai teju līdz nepazīšanai transformējās lielais vairums preses izdevumu, kuri bija iznākuši periodā pirms neatkarības atgūšanas. Tapa jauni izdevumi, kuri lielākoties pastāv joprojām un veido mūsdienu Latvijas lasāmās preses ainavu. Par 90. gadiem - šiem dinamiskajiem gadiem, pieskaroties arī tālākajai procesu attīstībai jau mūsu gadsimtā, saruna ar mediju vēsturnieku, profesori Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Aināru Dimantu.

"Pirmais, protams, rodas jauni izdevumu, kas nāk vietā," atzīst Ainārs Dimants, norādot, ka jaunie izdevumi radās jau atklātuma jeb "glasnostj" laikā, kas sākās 1986. gadā. Parādās laikraksts, kas ir izdzīvojis līdz pat mūsdienām, toreiz tā bija "Lauku Avīze", tagad "Latvijas Avīze". Avīze tapa Breša zemnieku reformas ietvarā. Šis izdevums kļuva ļoti populārs, jo talantīgs bija tā redaktors Voldemārs Krustiņš, kura vadīties izdevumi - žurnāls "Lauku Dzīve" un vēl pirms tam laikraksts "Padomju Jaunatne" arī bija ļoti populāri.

"Līdzīgi kā, ja skatāmies uz pirmo neatkarības laiku, tad no laika pirms neatkarības palika viens galvenais laikraksts "Jaunākās Ziņas", šeit būtībā, kas palika, vienīgais, kas izdzīvoja tiešām ilgstoši, tā ir tagadējā  Latvijas Avīze"," norāda Ainārs Dimants.

Kā otru 90.gadus raksturojošu faktoru Ainārs Dimants min Preses nama ieņemšanu, kas saistās arī tehnikas izvākšanu, jaunu telpu meklējumiem izdevumiem. Un tas novedis pie trešā faktora, ko var saukt spontāno privatizāciju.

"Kur vispār notika vispirms Latvijā de facto privatizācija? Presē tas bija ļoti uzskatāmi: pēkšņi šīs redakcijas faktiski kļuva par šo izdevumu īpašniecēm. Tie, kas reāli tajā laikā tur strādāja, tie arī privatizēja, vēlāk arī oficiāli, bet no sākuma de  facto. Nebija nekāda privatizācijas konkursa, kur varētu kādi citi pieteikties. Sava loģika tur, protams, bija, jo tiem cilvēkiem bija savas zināšanas, bet trūkst kapitāla. Protams, arī zināšanas bija ierobežotas, ja mēs runājam par mediju tirgu, mārketingu un tamlīdzīgi," skaidro Ainārs Dimants.

Kas ir būtiskais mantojums, ko pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi ir atstājuši Latvijas presei?

"Galvenais mantojums ir mācības, mācības, ka tiešām nevajag identificēties ar politiķiem, vajag ieturēt kritisku distanci. Tas bija process, kas sākās jau zināmā mērā ar "Dienu", tika gūti arī ne tikai puni, bet viņu tiešām sagrāva. Bet velti uz tām drupām izveidojās žurnāls "Ir". Tagad tās mācības ir gūtas. Domāju, tas ir galvenais, ka ir iedibināta tomēr neatkarīgas preses tradīcija. Labi, mums bija vajadzīgi 30 gadi tam," vērtē Ainārs Dimants.

Vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi stāsts par Trešās atmodas un Latvijas neatkarības atjaunošanas posma izdevumiem 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Stāsta tolaik aktīvi atmodas preses darbinieki, žurnālisti - publiciste, šobrīd literārā žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore Rudīte Kalpiņa un filologs Aleksejs Grigorjevs.

Iepriekšējā raidījumā, kurā runājām par presi Padomju Latvijas pēdējās desmitgadēs - Hruščova atkušņa un pēc tam Brežņeva stagnācijas periods -, konstatējām, ka tā laika preses aina ir pietiekami bagātīga, iznāk daudz dažādu preses izdevumu. Un šī vide, kas ir samērā daudzskaitlīga, ir viena no tām, kur briest un zemdegās pastāv zināma intonatīvā opozīcija padomju varai, kaut arī šī prese, protams, kalpo tā laika varai kā propagandas un ideoloģijas instruments. Tas, kas notiek ar presi 80. gadu vidū, kad varas kontrole tiek atslābināta, Padomju Savienībā sākas tas, ko dēvē toreiz par atklātību, tiek atlaisti cenzūras žņaugi, izrādās, ka tie žurnālisti, kas ir strādājuši Padomju Latvijas presē, tai skaitā tādā, kuru izdod partijas centrālkomiteja komjaunatnes centrālkomiteja, ka viņi daudzi ir visai gatavi ātri pārorientēties. 

Pareizā lietu izpratne ir pastāvējusi jau pirms tam, faktiski tajā brīdī, kad šai, teiksim, mēģenē iemet kaut kādus atsevišķus katalizējošus elementus, kas ir, piemēram, atklātībā nonākuši vēstures fakti. Tēma par represijām padomju laikā, par Molotova - Ribentropa paktu, tas izraisa momentāli strauji rūgšanas procesu. 

Viena no tādām spilgtām pirmajām bezdelīgām ir žurnāls "Avots". Literāri kulturāls žurnāls, kurš parādās 1987. gadā. Atceros labi to momentu, mans klases biedrs toreiz Jānis Elsbergs, kura vecākais brālis, dzejnieks Klāvs Elsbergs piederēja pie "Avota" redakcijas kodola, viens no pamanāmākajiem šai jauno ļaužu grupā, atnesa tādu ziņu, ka būs jauns žurnāls. Šie redakcijas ļaudis ir bijuši Komjaunatnes centrālkomitejā, tikušies ar "kurējošajiem ļaudīm", un viņiem ir pateikts, ko viņi drīkst un ko viņi nedrīkst. Atceros, ka viņiem bija teikts - pagaidām nekādu trimdu, nekādas trimdinieku publikācijas un neko par Černobiļu.

Arī Rudīte Kalpiņa tajā laikā bija viena no "Avota" komandas. 

"Avots" bija ļoti pamanāmi citāds nekā visi līdz tam iznākusī Latvijas prese arī ārējā noformējumā, par kuru bija sašutuši arī daudzi vecākās paaudzes latvieši. 

"Katrā ziņā tas nāca ar kaut ko jaunu. To situāciju, varbūt, pat var salīdzināt ar 50. gadu beigām, kad arī, atceros, Ilgvars Butulis stāstīja, parādoties "Zvaigznei" [žurnāls], parādījās arī tiešām jauns grafiskais vizuālais noformējums, parādījās krāsas. Tātad faktiski caur periodiku mēs līdz šim dažādos posmos esam guvuši signālus, ka nāk kaut kas jauns, vai, ka šis jaunais jau ir atnācis, un tas tagad atspoguļojas tajā konkrētajā preses izdevumā," vērtē Rudīte Kalpiņa.

Paiet salīdzinoši neilgs laiks, un 1988. gadā tiek dibināta Tautas fronte un parādās laikraksts "Atmoda", nu jau izteikti politiskas izdevums, un tas saistās ar Alekseja Grigorjeva darbu. Viņš bija laikraksta krievu izdevumā vadītājs.

"Tikko parādījās iespēja darīt kaut ko vairāk, tad notika tāds kā sprādziens. Un tas sprādziens, es domāju, vispirms bija "Avots", tad arī "Atmoda". "Atmodas" redaktore bija Elita Veidemane un viņa mani aicināja par krievu varianta redaktoru. Tā bija, protams, jau tīri politiski avīze ar kultūras nozīmi. Šeit laikam ir jārunā arī par to, kas notika ar krievu un latviešu kultūru mijiedarbību gan "Atmodā", gan arī "Avotā", jo "Avotam" krieviski bija milzīga nozīme visā Padomju Savienībā, tāpat kā "Atmodai" krieviski. Mēs kaut kā to piemirstam, mēs esam ļoti daudz darījuši arī krievu vēstures bīdīšanā un atvēršanā pasaulei un atvēršanā savai pašai vēsturei. Tam bija ļoti liela nozīme," atzīst Aleksejs Grigorjevs.

Raidījumu cikla vēstījumā par latviešu drukātās preses vēsturi esam nonākuši līdz pēcstaļinisma periodam padomju Latvijas preses attīstībā.

Sarunu biedri studijā ir vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša.

Žurnālists Eduards Liniņš raidījumu sāk ar personisku atmiņu: "Bērnībā, tie bija pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi, es vasaras pavadīju pie savas krustmātes, kura abonēja gandrīz visus ilustrētos žurnālus, kas tolaik iznāca.

Tur bija "Zinātne un Tehnika", "Veselība", "Sieviete", šķiet, ka "Liesma", "Lauku Dzīve" un, protams, "Zvaigzne", kas bija lielākais no nozīmīgākais ilustrētais žurnāls. Un ar šādu komplektu, jāsaka, strādājošam cilvēkam tāda mēneša nopietnas lasāmvielas deva bija nodrošināta.

Šī preses ainava, kurā ļoti nozīmīga vieta bija šiem ilustrētajiem žurnāliem, izveidojās pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados.

Žurnāls "Zvaigzne" sāka iznākt 1950. gadā, tas ir Staļina laiks, un tad, piecdesmito gadu otrā puse, nogale, sešdesmitais gads, 1960. gadā parādās "Zinātne un Tehnika", žurnāls "Liesma", šķiet 1958. gadā, "Veselība" arī ap to pašu laiku. Droši vien runa ir par to, ka cilvēku turīgums un arī valsts ekonomiskā situācija pēc Otrā pasaules kara ir daudzmaz stabilizējusies, bet droši vien tomēr tam ir saistība zināmā mērā arī ar visas dzīves salīdzinošu liberalizāciju."

"Tā nebūs īsti prese, par ko es te gribu bilst, bet periodika. Iedomājieties - 1955. gads, bērnu kalendārs, viens atvērums - labajā pusē jaunais Staļins, kur ir murgi par Staļinu un zīmēta Staļina bilde, bet kreisajā ir [Augusta] Saulieša dzejolis, kas sākas ar rindām "Aust rīts, aiz meža sarkanbaltu redz jaunu dienu ceļamies." Tās ir faktiski paradoksālas lietas, kad Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevums, kuru rediģēja Centrālkomitejas loceklis Rafaels Blūms, kur ir tā laika komunistiskās inteliģences zieds, kļūst par galveno, tā teikt, brīvdomības bastionu un nacionālkomunisma tribīni," piebilst Ilgvars Butulis.

Ineta Lipša tam pieliek klāt vēl vienu svarīgu aspektu, kas jāņem vērā: "Pēc Staļina nāves un 1956. gada Komunistiskā partija savā ziņā mainīja instrumentus, kā ietekmēt iedzīvotājus.

No drastiski represīvām metodēm, kas saistās ar izsūtīšanu, tiesāšanu un tamlīdzīgi, tā sāka līdzsvarot ar šo iedzīvotāju audzinošo funkciju. Lai sasniegtu pēc iespējas dažādas sociālās grupas, arī varētu skaidrot šo salīdzinoši lielo skaitu ilustrēto žurnālu."

Tomēr ļoti liela nozīme bija žurnālu redaktoru pašcenzūras un brīvdomības līmenim, atzīst vēsturnieki.

Turpinot stāstu par Latvijas drukātās preses vēsturi, esam nonākuši līdz Otrā pasaules kara un staļinisma periodam Latvijas preses attīstībā. Par šo periodu stāsta Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pēcdoktorantūras projekta "Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi, pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā" pētnieks Uldis Neiburgs un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis.

Izmaiņas, kas notiek ar Latvijas presi 1940. gadā, kad Latviju okupē Sarkanā armija un Latvijas valstiskums de facto  tiek iznīcināts, Latvijas presi pārveido pēc tiem modeļiem un standartiem, kādi jau pastāv Padomju Savienībā. Cik lielā mērā atbilst patiesībai priekšstats, ka šī pārkārtošana staļiniskajam režīmam nenācās nemaz tik grūta, jo prese jau bija pieradināta klausīt varai?

"Es domāju, šim jautājumam ir tādi divi aspekti. Pirmais aspekts ir tas, ko mēs varam reāli nofiksēt, tā ir būtībā Ulmaņa laika likumdošana attiecībā uz cenzūru un presi, kura 1940. gada vasarā arī tika izmantota ļoti intensīvi, lai šo bijušo Ulmaņlaika presi pārkārtotu jaunajām režīma vajadzībām. Balstoties uz tiem pašiem likumiem, kas bija spēkā līdz 17. jūnijam, regulēja arī šo jaunās preses iznākšanu un informācijas kritiku. Tie paši cenzori, kas cenzē presi pirms okupācijas, cenzēja viņu arī pēc okupācijas," vērtē Kaspars Zellis.

"Otrs jautājums ir vairāk mentāls. Mums nav kaut kādu datu, uz kuriem mēs varētu balstīties, ka tik tiešām šie cilvēki tika pieradināti neierobežoti klausīt varai Taču nenoliedzami tie uzvedības modeļi un pieradināšana pie cenzūras, pieradināšana pie tā, ka ir jāraksta tikai varai tīkami, tas, protams, arī ietekmēja šo pārejas periodu. Protams, galvenie redaktori tika atlaisti, kā pārāk neuzticami, bet zemākā ranga preses darbinieki viņi turpināja darbu, bet tā kā viņi to bija darījuši arī iepriekš, turpina Kaspars Zellis.

1940. / 41. gadā iznāk vēl žurnāls "Atpūta". Tās, protams, ir ar pavisam citu saturu, vēsta daudz par sasniegumiem un izcilo dzīvi Padomju Savienībā. Savukārt "Jaunākās Ziņas" pārtop par Padomju Latvijas Ministru kabineta izdevumu "Padomju Latvija", un kā tas ir visās padomju republikās, ir vietējais kompartijas centrālais izdevums.  Latvijā tā ir "Cīņa", kura, protams, sevi redz kā 20. gadsimta sākumā iznākušā latviešu sociāldemokrātu laikraksta "Cīņa" turpinājumu.

1941. gada jūnija beigās ir nākamais krasais pavērsiens, Latviju strauji okupēja nacistiskās Vācijas karaspēks. Latvijā paliek viena dienas avīze latviešu valodā, tā ir "Tēvija". Atkal, kas ir tie cilvēki, kas sāk darboties jau šai vēl vienai totalitārajai varai.

Ja mēs runājam par centrālo presi, tad tie ir bijušie Latvijas laika žurnālisti, kuri arī bija nepatīkami šajā jaunajā okupācijas varai. Te labākais var būt piemērs ir ar Artūru Kroderu, kurš kļūs par "Tēvijas" galveno redaktoru, bet vēlāk šo amatu ir spiests atstāt tieši dēļ tā, ko viņš par vāciešiem ir rakstījis Ulmaņa laikā, kā rezultātā amatu ieguvu daudz provokācijas kā, teiksim, noskaņotais Pāvils Klāns jeb Pauls Kovaļevskis," norāda Kaspars Zellis.

"Otra lieta, tie ir jaunie cilvēki, un tādi bija sevišķi daudz. Tie bija nesagatavoti cilvēki. It sevišķi šī jauno, kā varētu teikt, žurnālistu iesaistīšana bija vērojama provinces presē. Daudzi cilvēki nāca no vērmahta propagandas daļām, kas bija attiecīgi sagatavoti un instruēti. Tas pats Pauls Kovaļevskis jeb rakstnieks Pāvils Klāns arī bija ieradies Latvijā kā propagandas rotas zonderfīrers," atzīst Kaspars Zellis.

1944. / 45. gadā Latvijā atgriežas Sarkanā armija, līdz ar to staļiniskais režīms. Atgriežas "Cīņa" kā kompartijas izdevums, tad parādās "Padomju Jaunatnē" - komjaunatnes izdevums. Šī atgriešanās jau tika rūpīgi gatavota Maskavā.

Turpinām vēstījumu par Latvijas preses vēsture un šoreiz par presi starpkaru periodā. Stāsta profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Ainārs Dimants. 

Runājot par starpkaru periodu, tas ir Latvijas preses sazaļošanas laiks jaunā kvalitātē, kad preses izdevumu ir ļoti daudz: savi preses izdevumi ir daudzām organizācijām, protams, politiskajām partijām. Tad ir neatkarīgā prese. Populārais priekšstats ir, ka ir Benjamiņu impērija un pārējie.

Ainārs Dimants norāda, ka trīs lieli notikumi - reformācija, kas izplatīja latviešu valodu, dzimtbūšanas atcelšana, kas radīja latviešiem nepieciešamību pēc preses, un Latvijas valsts dibināšana - ir priekšvēsture preses attīstībai 20. - 40. gados. 

"Pirmo reizi Latvija ir valsts un, protams, arī presei ir jauni uzdevumi - skatīties uz Latviju kā uz valsti, gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, starptautiskā politikā. Tas ir ārējais ietvars," skaidro Ainārs Dimants. 

"Ja mēs skatāmies iekšējo attīstību, tad jāuzsver "Jaunākās Ziņas", jo tas ir vienīgais laikraksts, kas ir pārmantots no pirmskara laika. Kas sekmīgi pārdzīvo, jo neevakuējas atšķirībā no citiem lielajiem laikrakstiem, uzkrāj kapitālu izdevējs šeit - izdod arī laikrakstu krievu valodā un piedalās arī vienīgās latviešu avīzes izdošanā vācu okupācijas laikā kopā ar Fridrihu Veinbergu," turpina Ainārs Dimants.

Viņš vērtē, ka preses vēsturi šajā laikā var skatīt kā "Jaunāko Ziņu" konkurentu vēsturi, jo "Jaunākām Ziņām"  ir tik liela tirāža, kas ir lielāka nekā visām pārējām dienas avīzēm kopā. 

Līdz 1934. gada 15. maijam aktīvi darbojas arī partiju prese. 

"Būtībā ir jānodala šie divi periodi - līdz 15. maijam un pēc. Es teiktu, Latvijas preses zelta laikmets, es pat lietotu šādu apzīmējumu, tas ir līdz 15. maijam, tad ir arī preses brīvība, ir liberāls Preses likums. Katrā ziņā pēc 15. maija sarūk arī izdevumu skaits, protams, likvidētas partijas, likvidēta preses brīvība, faktiski visa prese ir unificēta," norāda Ainārs Dimants.

Vēstījumā par latviešu drukātās preses attīstību esam nonākuši līdz liela pavērsiena punktam - Pirmais pasaules karš, tā noslēgumā Latvijas valstiskuma tapšana un Latvijas Neatkarības karš. Kāda izskatās šajos procesos latviešu prese, stāsta vēsturnieks Nacionālā arhīva  vadošais pētnieks Jānis Šiliņš.

Kādas izmaiņas preses statusā, tās iznākšanas noteikumos ienesa Pirmais pasaules karš un Krievijas impērijas iesaistīšanās šajā karā?

"Karš nesa būtiskas izmaiņas, jo kara apstākļi ir ārkārtēji un arī valsts vara ievieš kara cenzūru un seko līdzi tam, lai informācija, kas tiek publicēta laikrakstos, neapdraudētu valsts drošību. Ja līdz tam bija pēccenzūra, kad tu nodrukā kaut kādu materiālu un tevi attiecīgi soda, ja tas nav bijis korekts, tad kara laikā tika ieviesta priekšcenzūra. Tas nozīmē, ka visi materiāli, ko tu gribi publicēt, ir jāparāda attiecīgi cenzoram. Kara laikā diezgan daudz iznāca arī laikraksti ar tukšām slejām, piemēram, kur tas cenzors ir nosvītrojis un nevar drukāt šo informāciju," stāsta Jānis Šiliņš.

"Tāpat, kas ir varbūt pat Latvijas gadījumā ir svarīgāk, tika vērstas represijas pret dažādām nelegālām sociālistu organizācijām un attiecīgi arī pret šiem nelegālajiem laikrakstiem un arī legāliem ar tādu sociālistisku vai sociāldemokrātisku novirzienu," norāda Jānis Šiliņš. "Līdz ar to laikrakstu skaits būtiski samazinājās lielā mērā arī šo vajāšanu dēļ un politiskā spiediena dēļ. Bet, protams, ka

visbūtiskākās izmaiņas nesa 1915. gada bēgļu kustība un evakuācijas, kurās arī ļoti ietekmēja Latvijas preses ainavu. Arī tas, ka pusi Latvijas teritorijas okupēja Vācijas armija un tika izveidots vācu okupācijas režīms, rezultātā to preses izdevumu skaits, kas iznāca Latvijas teritorijā, ļoti būtiski saruka."

"Piemēram, 1914. gadā kopumā Latvijas teritorijā iznāca 169 dažādi periodiskie izdevumi, tad 1916. gadā tikai 32. Tas nozīmē, faktiski piecas reizes samazinājās šo izdevumu skaits. Pēc tam pakāpeniski atkal pieauga 1917. gadā ar demokratizācijas procesu un politiskajām brīvībām, arī vārda brīvība tiek atjaunota," turpina pētnieks. "Katram politiski vai sabiedriski aktīvam spēkam vai grupiņai, katrai sevi cienošai šādai grupiņai ir jābūt kādam preses izdevumam, un attiecīgi atkal sākas preses izdevumu skaita pieaugums.  Un tas arī turpinājās 1918. un 1919. gadā. Bet līdz pat Neatkarības kara beigām faktiski arī šis pirmskara periodisko izdevumu skaits netika sasniegts."

"Par kara propagandu runājot, ienāca prātā mana vecvectēva stāsts, kurš stāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikā izplatīja avīzes avīžpuikas. Viens no tiem avīžpuikām katru dienu ar jaunāko avīzi skrēja, un viņš bija saskaitījis, cik Krievijas varas iestādes ziņo, cik nogalināti vācu karavīri. Un vienu dienu viņs esot skrējis pa ielu un bļāvis, ka mums vajag tikai nedaudz izturēt, tūlīt karš beigsies, jo Vācijai ir palicis tikai viens karavīrs. Viņš saskaitījis šos zaudējumus, un viņam sanāk pēc tiem skaitļiem, ka Vācijas armijā ir palicis tikai viens karavīrs, tas jānogalina un karš būs beidzies," atminas Jānis Šiliņš.

"Mūsdienās mēs to redzam līdzīgi, protams, karojošās puses pārspīlē pretinieka zaudējumus, un kara propagandai, lai cik tā būtu brīva un demokrātiska valsts, vienmēr ir sava loma. Bet mums jāatceras, ka Krievijas impērijai, protams, tajā laikā līdz pat 1917. gadam nebūt nebija demokrātiska valsts. 1917. gadā ļoti daudz kas mainījās."

Šiliņš norāda, ka Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara laikā nebija neviena izdevuma latviešu valodā, kurš būtu iznācis bez pārtraukumiem. Trīs laikraksti iznāca katru gadu, arī 1918., 1919.  un 1920. gadā, bet ar lieliem pārtraukumiem. Tie bija laikraksti "Jaunākās Ziņas", "Līdums" un "Zeme".

"Tas arī parāda to, cik sarežģīts bija laiks, cik ļoti lielas tās politiskās pārmaiņas bija un kā tās politiskās pārmaiņas ietekmēja šo laikrakstu iznākšanas regularitāti," atzīst Jānis Šiliņš. "Starp citu, it sevišķi kara vidū un otrajā pusē bija ne tikai šie politiskie aspekti vai kaut kādas okupāciju varu intereses, kas ietekmē laikrakstu iznākšanu, bet arī no tīri praktiski apsvērumi, jo trūka papīra, trūka kvalitatīvas tintes, un, ja mēs, piemēram, aizejam uz bibliotēku un pašķirstām tā laika avīzes, daudzas no viņām ir ļoti sliktā stāvoklī, vienkārši izbalējušas, papīrs sadrūp."

Šiliņš arī min, ka Pirmā pasaules kara laikā darbību pārtrauca arī vecākais laikraksts, kas iznāca latviešu valodā, "Latviešu Avīzes".

20. gadsimta sākums ir lielu satricinājumu laiks, gan Krievijas impērijā, kurā tolaik ietilpa Latvija, gan pašā Latvijā. 1905. gada revolūcija - tas ir laiks, kad notiek zināma pārkārtošanās latviešu preses ainavā: beidz pastāvēt tāds izdevums, kā "Baltijas Vēstnesis", toties parādās jauns laikraksts, kas gan pastāv samērā neilgu laiku, "Dzimtenes Vēstnesis". Taču tas ir kādu laiku lielākais dienas laikraksts. Mazliet vēlāk parādās laikraksts "Jaunākās Ziņas", kuram bija ilga un slavena vēsture nākamajās desmitgadēs.

Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

Aplūkojam nozīmīgākos izdevumus latviešu valodā, kas sāka iznākt 19. gadsimta otrajā, proti, laikraksti "Baltijas Vēstnesis" un vēlāk "Dienas Lapa", kā arī žurnāls "Austrums". Stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors Ainārs Dimants un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Deniss Hanovs.

19. gadsimta 60. gadu nogalē sāk iznākt laikraksts "Baltijas Vēstnesis". Sākumā kā nedēļas laikraksts, tad pēc nepilniem 10 gadiem sāk iznākt pirmais dienas laikraksts "Rīgas Lapa", un pēc tam "Baltijas Vēstnesis" kļūst arī par dienas laikrakstu.

"Baltijas Vēstneša" iznākšanas un arī pastāvēšanas laiks ir ļoti cieši saistīts ar tā dibinātāju un ilggadējo redaktori Bernhardu Dīriķi, kurš atmodas darbinieks, ievērojams arī ar to, ka ir Rīgas Latviešu biedrības dibinātājs un pirmais priekšsēdis. 

Ja mēs paskatāmies uz tālaika latviešu preses ainavu, kas ir tas, ar ko ienāk "Baltijas Vēstnesis", vai tas ir "Pēterburgas Avīžu" turpinājums?

"Tieši tā. Turpat ir priekšvēsture, ka Bernhards Dīriķis bija liels, kā mēs tagad sakām, Krišjāņa Valdemāra fans, un jau toreiz viņam bija ideja par avīzes izdošanu. Jau 1860. gadā ir bijusi saruna starp Dīriķi un Valdemāru par avīzes izdošanu. Un tad Valdemārs ir teicis, nevajag steigties, labāk būtu to avīzi izdod Pēterburgā, respektīvi, Krievijas impērijas cara rezidencē, kur ir maigāki, cenzūras apstākļi iespējami. (..) Es piekristu, ka tas ir turpinājums lielā mērā, pēc tam pārveidojoties, bet tieši jaunlatviešu kustības turpinājums," norāda Ainārs Dimants.

"Latviešu avīžniecības attīstība ir cieši saistīta ar Aleksandra II administrācijas liberālajām reformām. Kas, protams, atkal ilustrē mums, arī šodienas mediju pētniekiem, Krievijas varas īpatnības, proti, gandrīz viss ir atkarīgs no valdnieka," skaidro Deniss Hanovs. "Viņa izglītība norisinājās tādā liberāli romantiskā vidē. Un Aleksandram pēc Krimas kara krīzes bija skaidrs, ka sabiedrībā ir jāmaina, jāreformē. Un viens no aspektiem bija sarežģīts dialogs ar vācbaltiešu aristokrātijas dominanti gan Baltijas reģionā, gan, protams, arī Pēterburgas galmā. Un mēs arī redzam, ka "Pēterburgas Avīzes" neveiksmes stāsts ir saistīts tieši ar šo vācbaltiešu dominanti un "Baltijas Vēstnesim" jau paveicās tapt šajā liberālajā vidē, kurā sākas palēnām arī tāda vācbaltiešu dominanti ierobežojoša politika."

Ainārs Dimants norāda, ka "Baltijas Vēstnesis" ir tipisks Rīgas laikraksts.

Kad ir gandrīz divas desmitgades pagājušas kopš "Baltijas Vēstneša" parādīšanās, kad sāka iznākt laikraksts "Dienas Lapa". Tas 1886. gads, jau pavisam cits laikmets, Rīga piedzīvo savu eksplozīvo attīstību kā milzīgs industriāls centrs. Šeit veidojas strādniecība, kas ir pamatā latviska, jo Latvijas lauki tobrīd ir tie, kuri piegādā Rīgai primāri darbaspēku.

"Vēlāk būs avīze "Jaunākās Ziņas" 1911. gadā, kas arī ir sākumā domāta galvenokārt strādniekiem. Antons Benjamiņš to avīzi izveido strādniekiem. Bet pirms tam interesanti, ka "Dienas Lapa" galīgi nav strādniekiem. Rainis koferī atveda Marksa darbus, marksistisko literatūru un sāka publicēt "Dienas Lapa". Bet es gribu uzsvērt, ko pats Rainis arī ir uzsvēris, ka pirms viņa bija Fricis Bergmanis, kas faktiski bija pirmais redaktors, kas to avīzi uzsāka, iedibina to progresīvo virzienu. Ne tik radikāli kā Rainis. Rainis tajā brīdī ir radikālāka pat par Stučku," norāda Dimants.

Rainis pats vēlāk raksta, kas Friča Bergmaņa laikā "Dienas Lapai" raksturīgs: šī avīze prasīja beidzot eiropeisku izglītību, glītu stilu un progresīvu virzienu.

"Es varētu piekrist, ka šis jaunais laikraksts nav strādnieku pasaules atspoguļojums, bet drīzāk tas, kā var būt kreisāka vidusšķira iztēlojas strādnieku problēmas. Protams, atkal jāskatās uz politisko kontekstu: Aleksandra III mēģinājumi maksimāli atgriezties pie idejas par pareizticību, absolūtismu un tautiskumu. Pēc būtības tā ir impērijas politika, kolonizējot etnisko mazākuma grupu reģionus gan Baltijā, gan arī citur impērijā," analizē Hanovs.

Par abiem šiem laikrakstiem, gan par "Baltijas Vēstnesi", gan par "Dienas Lapu" arī lielā mērā var teikt, ka normālu šo laikrakstu mūžu pārtrauca 1905. gads revolūcija ar aizliegumiem, cenzūras žņaugiem. "Baltijas Vēstnesis" beidza iznākt 1906. gadā, savukārt "Dienas Lapa", mainot vairākus nosaukumus, turpina vēl de facto iznākt.

Vēl viens interesantam izdevums šajā laikā ir žurnāls "Austrums" - pirmais latviešu ikmēneša žurnāls, kas iznāca tik ilgi un sekmīgi. Tas iznāca no 1885. gada līdz 1906. gadam. Darbības pārtraukšana gan nav saistīta ar politiskiem iemesliem, bet komerciāliem, žurnālam vienkārši aptrūkstas auditorija. Vispār visa "Austruma" iznākšanas vēsture ir saistīta ar pastāvīgu cīnīšanos ar finansiālām grūtībām, acīmredzot tomēr pieprasījums šādām kulturāli izglītojoši literāram izdevumam ir bijis salīdzinoši nepietiekams. Tomēr tas ir nozīmīgs izdevums, pirmajām kārtām, nozīmīgs literāri, tur publicējas pirmie latviešu spēcīgākie literāti kā brāļi Kaudzītes, kā Apsīšu Jēkabs un tā  latviešu literātu paaudze, kas latviešu literatūru ļauj nolikt līdzās citu Eiropas kultūrtautu literatūrai, kas ir Rūdolfs Blaumanis, Anna Brigadere, Jānis Poruks un tādi publicisti kā Āronu Matīss, Andrievs Niedra.