Baltā laukā, stāv māja,

Kūp skursten(s).

Silti aicina Tevi.

Nāc, paciemojies!

Nebaidies, esmu veca,

Bet vieda.

Es 100 gadus te stāvu,

Jau ķirmji dēļu grīdas grauž,

Bet siltums tik aicinošs, silts.

Kā sendienu apskāviens.

Nāc apsēdies ceļiniek,

Pavardā paveries.

Varbūt pat likteni, kas lemts,

Būs tev tur ieraudzīt.

Es stāvēšu te un gaidīšu tevi,

Pat tad, kad vairs skursten(s) nekūpēs.

Jo vienmēr es zināšu,

Ka tev te patika.