"Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz pats sevi un ik dienas lai ņem savu krustu un seko man!” Lk 9:23

Mūsdienās diezgan bieži var pamanīt cilvēkus, kas ir nomocīti ar stresu, nemitīgu steigu, bet vēl vairāk – cieš no sevis nepieņemšanas, nomāktības, nespējas tikt galā ar ikdienas izaicinājumiem. Atnākot uz baznīcu, viņi bieži vien uztver tās mācību kā papildus prasību, papildus nastu, kuru tie vairs nav spējīgi nest un tiem "nolaižas rokas". Tieši šie cilvēki ir šodienas Evaņģēlija komentāra adresāti. Psiholoģija daudz runā par sevis pieņemšanu, mīlestību uz sevi pašu. Vai tas būtu pretrunā ar Jēzus Vārdiem "lai aizliedz pats sevi?

Patiesībā šodienas fragmentā vairāk runa ir par pieņemšanu nevis par atteikšanos. Domāju, ka mūsdienu garīgumā būtu dziedinoši runāt par savas ikdienas realitātes pieņemšanu un tās savienošanu ar Jēzus Krustu. Ko tas nozīmē, praktizēt realitātes pieņemšanas garīgumu? Tas nozīmē, ka ikdienā nav jāmeklē nekādu īpašu mērdēšanas veidu, lai līdzinātos Krustā sistajam Jēzum. Labāk savu enerģiju virzīt tajās sāpīgajās vietās, kas Tevi ikdienā nomāc: slimībās, neveiksmēs, attiecībās, kas sāpina, pazemojumos, vientulībā, cīņā ar atkarībām, vienu vārdu sakot, tajā visā, kas veido grēka ievainotu mūsu ikdienas realitāti. Un tad var izrādīties, ka visgrūtākais garīgajā dzīvē ir pieņemt un pacelt līdz Jēzus Krusta augstumiem tieši šis " sāpīgās vietas". Cik daudz "atteikšanās no sevis paša" prasa pieņemt, ka ir lietas dzīvē, kas sāp katru dienu un kas netiek dziedinātas! Tieši šajā vietā Jēzus aicina mūs ieiet tajā, kas ir visdārgākais Viņa Sirdij – Krustā, kas Viņu savienoja ar mums un mūs savieno ar Viņu. Jēzus jau ir iegājis visas pasaules sāpīgajās vietās un mēs nekad neesam tur vieni paši. Atliek vien pieņemt ikdienas krustu un vienot to ar Jēzus Krustu. Tik maz un tik daudz…

Kas ir šis sāpīgās vietas, mans ikdienas krusts, kuru man joprojām ir grūti pieņemt? Pieņemt un paņemt savās rokās, lai atdotu Jēzum? Mans Jēzu, tieši tā ir mana satikšanās vieta ar Tevi, mīlestības mierinājums, kas plūst no mūsu vienotības! Tevī mana nasta kļūst viegla.

Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.