"Es esmu kristiete (-is) un man ir depresija"! Diagnoze - mūsdienu mēris. Vai mums, kristiešiem, vispār var būt depresija un kā mēs pie tās esam nonākuši? Bieži kristieši to uzskata par "Dieva sodu", bet vai tas tā ir? Ko man tagad ar to darīt? Kā sadzīvot ar šo diagnozi, kā un kādiem līdzekļiem ar to cīnīties?