Normunds Beļskis 1990. gada 4. maijā, būdams Augstākās padomes deputāts, balsoja par Neatkarības deklarāciju. Emocionāls un pragmatisks notikums. Tāpat kā visa dzīve. Normunda gaiši sāpīgā dzeja arī ir emociju un pragmatisma sadarbības rezultāts. „Laiks izsijā graudus no pelavām,” teic Normunds, „tikai vēstules uz bruģa nebeidzas. Kamēr mēs rakstām un atceramies šīs vēstules, mēs rakstām savu laikmetu, rakstām Rīgu, rakstām Latviju.”