Kārtējā "Eurnet Plus Green Deal" jeb "Zaļā kursa" podkāsta epizodē runāsim par ekstrēmiem laikapstākļiem. Klimata galējības, ar kurām saskaras arvien vairāk reģioni, pārbauda eiropiešu spēju pielāgot savus ieradumus un dzīvesvietas.

Cilvēku veicinātās klimata pārmaiņas un globālā sasilšana izraisa ārkārtējas laikapstākļu parādības visā kontinentā. Augstu gaisa temperatūru intensitāte un biežums palielinās, tāpat kā ārkārtējas lietusgāzes. Reti vasaras paiet bez ziņām par masīviem mežu ugunsgrēkiem, katastrofāliem plūdiem, nepanesamu karstumu vai neparastiem meteoroloģiskiem notikumiem. Eiropas iedzīvotājus arvien vairāk satrauc klimata riski, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo netālu no meža, kas kādu dienu var pārvērsties ellē, pie upes, kas varētu aprīt visu apkārtējo, pie kalna, kas var ciest no zemes nogruvuma, vai pie krasta līnijas, kas saskaras ar jūras līmeņa paaugstināšanos un eroziju.

No Slovēnijas līdz Spānijai un no Vācijas līdz Grieķijai daudzi Eiropas reģioni sāpīgi apzinās savu neaizsargātību pret dabas dusmām. Šoreiz ar  kolēģiem no „Euranet Plus” skaidrojam, kā tie, kas dzīvo šajās katastrofām pakļautajās teritorijās, tiek galā un pielāgojas mainīgajam klimatam.

Plaši izskanējušas satraucošās ziņas, ka šis septembris un oktobris bija karstākie meteoroloģisko novērojumu vēsturē. Skaidrs, ka dažās valstīs šī gada tā sauktā "Indijas vasara" bija patīkams pārsteigums, taču, skatoties nākotnē, aina ir daudz drūmāka. Tā stāsta Viļņas Universitātes Hidroloģijas un klimatoloģijas katedras profesors Egidijus Rimkus. Šajā valstī, kur septembra temperatūra parasti sasniedz 10 vai 11 grādus, cilvēki ziemas zābakus atstāja skapī, jo šī gada septembra vidējā temperatūra pārsniedza 17,5 grādus.

Šīs anomālijas ietekmē iedzīvotāju veselību, ekonomiku un cilvēku iztikas līdzekļus. Saskaņā ar ārkārtas notikumu datubāzi 2022.gadā vien šādi notikumi izraisīja vairāk nekā 16 000 nāves gadījumu visā Eiropā un tiešā veidā skāra 156 000 cilvēku.

Pielāgošanās šiem jaunajiem draudiem ir sacensība ar laiku. Slovēnija šovasar to sajuta, kad kopā ar Austriju un Horvātiju to skāra spēcīgas vētras, rekordlieli plūdi un zemes nogruvumi. Slovēņu klimatologs Lučka Kajfejs Bogatajs skaidro, ka, atskatoties uz pagātnes klimata prognozēm, tās ilustrē to, ka pārmaiņu temps ir bijis daudz ātrāks, nekā gaidīts.

Faktiski 40 gadu periodā no 1980. līdz 2020.gadam dabas katastrofas Eiropas valstīm izmaksājušas vidēji 12 miljardus eiro gadā, liecina Eiropas Komisijas dati.

Tālāk uz dienvidiem mēs uzklausām Hosē Mendešu, Koimbras Universitātes Sociālo pētījumu centra Riska novērošanas centra koordinatoru. Mendešs stāsta, ka Portugāles iedzīvotāju sadalījums ir vēl vairāk saasinājis ar klimatu saistītos riskus.

Piekrastes zonas, meži, upes... daži reģioni ir īpaši sensitīvi pret ekstremāliem laikapstākļiem. Tā kā Eiropa gatavojas nākotnē saskarties ar vairāk šādu problēmu, visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jānovērtē riska reģioni un jāapsver, no kurām teritorijām izvairīties vai kur pasargāt no dzīvojamo māju būvniecības.

Tiberiu Kiričešs ir aizsargājamo teritoriju fonda „ProPark” izpilddirektors. Šis fonds atrodas Brašovā, Rumānijas centrālajā daļā. Viņš norāda, ka Rumānijai vajadzētu apsvērt iespēju izslēgt noteiktas teritorijas no apbūves, ņemot vērā, ka daudzas ēkām šādās teritorijās faktiski tikušas uzceltas nelikumīgi.

Iepriekšējā epizodē redzējām, ka dabas atjaunošana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, jo īpaši mežos vai mitrājos, nodrošina dabisku aizsardzību pret klimata pārmaiņām. Tomēr tas nenozīmē, ka visas riska zonas ir sistemātiski jāatstāj dabas atjaunošanai. To atzīmē Daniela Spicičino, Itālijas Vides aizsardzības un pētniecības institūta  inženiere un pētniece. Institūts sniedza tehnisko atbalstu, kad plūdi šī gada maijā skāra Itālijas ziemeļus. Spicičino arī iesaka "nestrukturālus" pasākumus, tostarp uzraudzību, brīdinājumus un iniciatīvas, lai palielinātu izpratni un sniegtu informāciju par gaidāmajiem laikapstākļiem. Izpratnes veidošanas iniciatīvas ir būtiskas, ja vēlamies mudināt kopienas un indivīdus aktīvi piedalīties klimata noturības un pielāgošanās procesā.

Atgriežoties Portugālē, Hosē Mendešs stāsta, ka vietējām varas iestādēm ir galvenā loma cilvēku attieksmes un uzvedības mainīšanā, taču tās ne vienmēr sasniedz mērķi.

Tagad dosimies uz austrumiem, uz Bulgāriju — vēl vienu valsti, kurai šogad nav klājies viegli. Vētra Daniela septembra sākumā tur izraisīja lielus plūdus.  Šie plūdi ir vairojuši Bulgārijas pilsoņu izpratni par šo problēmu. Tā skaidro ģeogrāfs Emīls Gačevs. Nākamais izaicinājums ir iemācīt cilvēkiem, kā rīkoties, saskaroties ar tiem.

Kā mēs redzējām, vien dažas valstis ir imūnas pret šīm problēmām, kuru risināšanai nepieciešama ātra iejaukšanās un ievērojami resursi. Tāpēc Eiropas Savienība ir izstrādājusi politiku, kas vērsta uz katastrofu novēršanu un riska samazināšanu. Tā ir izvirzījusi piecus mērķus noturībai pret katastrofām: paredzēt, sagatavoties, brīdināt, reaģēt un nodrošināt drošību. Lai uzlabotu katastrofu novēršanu, sagatavotību un reaģēšanu uz tām, tika izveidots Eiropas  Savienības civilās aizsardzības mehānisms, kura mērķis ir stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm un desmit citām valstīm šajā jomā. Ja ārkārtas situācija pārsniedz vienas valsts reaģēšanas spējas, šī valsts var lūgt palīdzību, izmantojot mehānismu, un Eiropas Komisija sedz vismaz trīs ceturtdaļas no izmaksām.

Pēc virknes civilās aizsardzības mehānisma dalībvalstu lūgumiem sniegt palīdzību intensīvu mežu ugunsgrēku gadījumā, Komisija ķērās pie šīs pieaugošās tendences risināšanas un izstrādāja rīcības plānu meža ugunsgrēku novēršanai. Un visbeidzot, tā kā šīm problēmām nav robežu, dalībvalstis ir dalībnieces „Sendai struktūrā” — starptautiskajā nolīgumā, kura mērķis ir aizsargāt attīstības ieguvumus no šādām katastrofām.

Eiropas infrastruktūras, ekosistēmu, sabiedrības un ekonomikas noturības palielināšana ir svarīga katastrofu riska pārvaldības daļa. Un tehnoloģisko instrumentu, ar kuriem to izdarīt, netrūkst. Tā uzsver bulgāru jūras ekologs Dimitars Berovs.

Tomēr mums ir jāpalielina ieguldījumi noturīgā infrastruktūrā, piemēram, plūdu aizsardzībā, drenāžas sistēmās un ēkās, kas spēj izturēt ārkārtējus laikapstākļus. Tas ietver esošās infrastruktūras modernizāciju un uzlabošanu. To labi zina arī Latvijas dienvidaustrumu pilsētas Jēkabpils mērs Raivis Ragainis. Šī gada janvārī Jēkabpils piedzīvoja postošus plūdus, kad ledus sastrēguma dēļ no krastiem izgāja Daugava. Latvijas radio mēram jautāja, kā Jēkabpils plāno nākotnē samazināt plūdu risku.

Jācer, ka cilvēki aktīvi turpinās strādāt pie tā, lai pielāgotos un stātos pretī izaicinājumiem.

Eiropas Savienība kopā ar citām lielākajām pasaules ekonomikām cenšas mazināt klimata pārmaiņu ietekmi un pielāgoties tām, kā arī nodrošināt racionālāku Zemes resursu izmantošanu. Lai tas izdotos un lai Eiropas Savienības dalībvalstis šajā procesā gūtu panākumus, bloka rūpniecības nozarēm ir jāpaļaujas uz tādu darbaspēku, kam ir atbilstošas zināšanas un prasmes. Šī prasība, visticamāk, izraisīs zināmu revolūciju darba tirgū, domā Portugāles Personāla vadības asociācijas prezidents Pedru Ramušs.

Pārejai uz ekonomiku ar zemu CO2 izmešu līmeni un resursu efektīvu izmantošanu ir nepieciešama sistēmiska pieeja, kas ietver ne tikai jaunus produktus un pakalpojumus, bet arī izmaiņas ražošanas procesos un uzņēmējdarbības modeļos. Uz to norāda ANO Rūpniecības attīstības organizācija (UNIDO). Dažas profesijas būs pieprasītākas, bet citas izzudīs, tādējādi ietekmējot uzņēmumu struktūru.

Taču pašlaik Eiropas Savienībā, līdzīgi kā ASV un Apvienotajā Karalistē, ļoti pietrūkst šo tik būtisko „zaļo” un „tīro” tehnoloģisko prasmju. Tāpēc Eiropas Savienība ir pasludinājusi 2023. gadu par „Eiropas Prasmju gadu”, lai pievērstu uzmanību tam, cik svarīgi ir attīstīt „pareizās prasmes kvalitatīvam darbam”, un lai palīdzētu uzņēmumiem „novērst prasmju trūkumu Eiropā”. Vēl viens „Eiropas Prasmju gada” mērķis ir „nodrošināt, lai zaļā un digitālā pāreja būtu sociāli godīga un taisnīga”.

Kārtējā Euranet Zaļā kursa raidierakstā aplūkojam, kādus izaicinājumus zaļā pāreja rada uzņēmējdarbības pasaulē. Kādas jaunas profesijas ir nepieciešamas? Kādi jauni pakalpojumi tiek piedāvāti, kādus uzņēmējdarbības modeļus veicina un kādas jaunas karjeras iespējas paveras?

Lai piesaistītu mediju uzmanību, radikāli vides aktīvisti rīko nevardarbīgas pilsoniskā nepakļaušanās akcijas. Bet vai šīs akcijas patiešām darbojas?

Pēdējos mēnešos vairāki Eiropas līderi ir aicinājuši palēnināt zaļo regulējumu Eiropas Savienībā. Tuvojoties 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, arvien skaļāk izskan aicinājumi īstenot „pragmatiskāku” zaļo pāreju, bloka līderiem mudinot lielāku uzmanību pievērst ekonomiskajām un sociālajām problēmām, jo īpaši pieaugošajai dzīves dārdzībai. Tajā pašā laikā vairākās dalībvalstīs zaļās partijas zaudē pozīcijas, savukārt partijas ar konservatīvu programmu, šķiet, uzplaukst.

Tomēr fakts, ka zaļā pāreja vairs nav „modē” un ka politiķi to nemanāmi cenšas pārbīdīt zemāk savā darba kārtībā, nepadara šo jautājumu mazāk aktuālu. Šāda situācija varētu mudināt dažus vides aktīvistus veikt vēl radikālākus pasākumus, lai pievērstu mediju un sabiedrības uzmanību klimata krīzei.

Šajā „Euranet Zaļā kursa” raidierakstā runājam par vides aktīvismu un tā robežām.

Kārtējā "Euranet Zaļā kursa" raidierakstu sērijā runāsim par to, kā būtu jāvēršas pret lielākajiem vides piesārņotājiem, kuru darbība sekmē klimata pārmaiņas. Ar pātagu, vai tomēr ar burkānu?

Neizbēgamās, bet nepieciešamās izmaksas un upuri, kas ir mūsu cīņā pret klimata pārmaiņām un kaitējumu videi, rada sabiedrībai daudz problēmu. Viena no šādām problēmām ir saistīta ar taisnīgumu un godīgumu. Vai sabiedrībai kopumā būtu jāmaksā par to, lai sakoptu salīdzinoši neliela skaita lielo piesārņotāju radīto postu? Piesārņotāju, kuri nereti gūst ievērojamu peļņu no savām videi kaitīgajām darbībām.

Princips „piesārņotājs maksā” paredz, ka tiem, kuri ir atbildīgi par videi nodarīto kaitējumu, būtu jāsedz izmaksas, lai samazinātu savas darbības negatīvo ietekmi. Vai tas būtu ūdensapgādes uzņēmums, kas iepludina notekūdeņus jūrā, autotransporta uzņēmums, kura autoparkā ir tikai ar dīzeļdegvielu darbināmas kravas automašīnas, vai rūpnīca, kas gaisā izmet lielu daudzumu oglekļa dioksīda. Bet tik pat labi tas var būt uzņēmuma vadītājs, kurš bieži dodas uz sanāksmēm ārzemēs.

Radiostaciju tīkls „Euronet Plus” nolēma izpētīt, vai princips „piesārņotājs maksā” ir pamatots.

Bet vispirms ir jānoskaidro, kā tas darbojas? Izaicinājums ir kvantitatīvi noteikt konkrētās darbības radītā kaitējuma apmēru un intensitāti, lai varētu piemērot pareizu un samērīgu nodokli. Šādi darbojas oglekļa cenu noteikšanas mehānismi, piemēram, oglekļa nodokļi vai oglekļa izmešu ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas. To mērķis ir samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešus, nosakot oglekļa izmešu cenu un tādējādi mudinot uzņēmumus pāriet uz tīrākiem enerģijas avotiem un tehnoloģijām. Šādi nodokļi, liekot pašiem piesārņotājiem uzņemties atbildību par videi nodarīto kaitējumu, ir paredzēti, lai netieši finansiāli stimulētu ilgtspējīgākas darbības un tīrāku tehnoloģiju ieviešanu.

Vairāki mūsu kolēģi devās uz laukiem, lai runātu ar zemkopjiem un viņu pārstāvjiem. Lauksaimniecība pašlaik ir īpaši karstu debašu temats, jo Eiropas Savienība nesen pieņēma lēmumu atļaut turpināt lietot glifosātu, kas ir ļoti pretrunīgi vērtēts pesticīds.

Eiropas Parlamenta deputāts no Rumānijas Tudors Čjuhodaru, kurš darbojas Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā, sarunā ar Rumānijas Radio ļoti tieši izteicās par pesticīdu ietekmi uz sabiedrības veselību.

Marija Grācija Mamučīni ir lauksaimniece un prezidente federācijai „FederBio”, kas apvieno organizācijas no visas bioloģiskās lauksaimniecības piegādes ķēdes, lai aizsargātu un veicinātu šo zaļo nozari. Viņa uzskata, ka jēdziens „piesārņotājs maksā” lauksaimniecībā noteikti ir aktuāls.

Protams, daži lauksaimnieki ļoti asi izsakās par Briseles ierosinātajām izmaiņām. Piemēram, Lietuvas Lauksaimnieku savienības priekšsēdētāja vietnieks Marijuss Kaktis uzsver, ka prasība pēc arvien videi draudzīgākiem risinājumiem rada lielu spiedienu uz jau tā grūtībās nonākušajiem zemniekiem un galu galā var likt daudzām saimniecībām izbeigt savu darbību.

Tomēr pētījumā, ko septembrī publicēja platforma „TP Organics”, kas apvieno mazos un vidējos uzņēmumus, lauksaimniekus, patērētājus un zinātniekus, teikts, ka ES plāni samazināt pesticīdu lietošanu, aizsargāt augsni un atjaunot dabu ir gan „sasniedzami, gan nepieciešami”. Platforma aicina ES lēmumu pieņēmējus „turpināt attīstīt bioloģisko lauksaimniecību, nevis dot priekšroku ražas palielināšanai par jebkuru cenu”.

Burkānu vai pātagu?

Jautājums ir, vai mums tas jādara, izmantojot burkānu vai pātagu? Slovēnijas Ilgtspējīgas attīstības fonda profesors un projektu vadītājs doktors Jonass Zonenšeins ir skeptisks par piesārņojuma nodokļiem, taču atbalsta stingrus pasākumus. IT nozarē strādājošā vācu uzņēmēja Mariona Šulca atbalsta pozitīvāku pieeju.

Daudzas iesaistītās personas atbalsta divpusēju rīcību: stimulēt un vajadzības gadījumā sodīt. Šādu pieeju noteikti atbalsta arī ekonomiste Kinga Thuševska no Kozminska Universitātes Varšavā. Portugāļu vides socioloģe Luīza Šmite tam piekrīt. Taču, viņasprāt, galīgais mērķis būtu panākt, lai šādas nodevas ir pagaidu līdzeklis.

Tāpat kā visās dzīves jomās, arī šeit ir jābūt došanas un ņemšanas elementam, tāpēc šos uzlabotos resursus varētu un vajadzētu ieguldīt videi draudzīgos risinājumos.

Alternatīvās enerģijas, jo īpaši alternatīvo elektroenerģijas ražošanas avotu, attīstība pēdējās desmitgadēs ir pieaugusi, īpaši pēc naftas krīzēm, kas Eiropas Savienību skāra 20.gadsimta 70.gados un 80.gadu sākumā. Šis impulss ir tikai paātrinājies līdz ar klimata krīzi un Eiropas Savienības Zaļo kursu, nemaz nerunājot par jaunākajiem ģeopolitiskajiem notikumiem, uz kuriem norāda Vācijas vicekanclers un Zaļās partijas biedrs Roberts Hābeks.

Kārtējā „Eurnet Plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” podkāsta epizodē kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz par vēja un saules enerģiju.

Tradicionāli elektroenerģiju Eiropā ražo no kodolenerģijas, oglēm un dabasgāzes. Taču visiem trim avotiem ir lieli trūkumi: kodolenerģija rada atkritumus, kas ir radioaktīvi un bīstami cilvēku veselībai tūkstošiem gadu; ogļu dedzināšana ne tikai ievērojami veicina siltumnīcas efektu, bet arī izdala toksiskas un kancerogēnas vielas gaisā, ūdenī un augsnē; un attiecībā uz gāzi, izņemot to, ka tā ir arī ogļūdeņradis, šodien galvenās bažas rada Eiropas Savienības lielā atkarība no importa no Krievijas.

Tāpēc bloks aktīvi strādā pie elektroenerģijas ražošanas avotu dažādošanas. Mērķis ir tīrāki, ilgtspējīgāki enerģijas avoti, kas ir arī uzticami, par pieņemamu cenu un dod enerģiju pašmājās. Atjaunojamo energoresursu strauja izvēršana ir „REPowerEU” plāna pamatā. Tā ir Eiropas Savienības iniciatīva, lai izbeigtu savu atkarību no Krievijas fosilā kurināmā. Eiropas Parlamenta deputāti Strasbūrā ieviesuši zaļo gaismu Atjaunojamās enerģijas direktīvas pārskatīšanai, kuras jaunais mērķis ir līdz 2030.gadam gandrīz dubultot atjaunojamās enerģijas īpatsvaru no pašreizējiem 22 procentiem līdz 42,5 procentiem. Iepriekšējais mērķis bija 30 procenti.

Saskaņā ar Portugāles Atjaunojamo energoresursu asociācijas prezidenta Pedro Amarala Horhes teikto, tā ir lielāka vienošanās, nekā šķiet. Tas, protams, ir lieliski uz papīra, bet kā tas izskatās praksē? Žurnālisti no Eiropas to vaicāja ekspertiem un citām ar šo tematu saistītām personām.

Ņemot vērā nepieciešamību paātrināt enerģētikas sektora zaļo pāreju, pastāv visas iespējas, ka jauninājumos tiks ieguldīts vairāk Eiropas Savienības resursu, un tas savukārt nesīs augļus.

Cik daudz mēs patiesībā zinām par dabu? Vai mēs spējam atpazīt kokus, atšķirt putnu dziesmas, atpazīt savvaļas augus? Cik lielu nozīmi mēs piešķiram dabai un cik daudz pūļu pieliekam, lai to izprastu? „Eurnet Plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” podkāsta epizodēs kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz stāsts par dabas izzināšanu.

Dabas izzināšana ir svarīga – šīs zināšanas mums ir vajadzīgas, lai tajā varētu dzīvot pēc iespējas harmoniskāk un cieņpilnāk. Tajā pašā laikā pētījumi liecina, ka laika pavadīšana dabā un labāka tās izpratne var arī mazināt mūsu stresu, uzlabot garastāvokli un palielināt mūsu vispārējo apmierinātību ar dzīvi.

Zināšanu trūkums var liegt mums pieņemt pārdomātus lēmumus par vidi un ilgtspējību. Ja mēs neaptveram riskus, ar kuriem saskaras noteiktas sugas, un to, ko varētu nozīmēt to izzušana, ja mēs nespēsim izprast klimata pārmaiņu cēloņus un sekas, var mazināties vēlme īstenot ilgtspējīgus risinājumus vai mazināties atbalsts valsts vai Eiropas līmenī īstenotajai politikai.

Žurnālisti no Eiropas radiostaciju tīkla ir aptaujājuši Eiropas Savienības iedzīvotājus, lai uzklausītu viņu domas par vides izpratni un to, vai situācija visā Eiropas Savienībā ir līdzīga.

„Euranet plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” raidieraksta kārtējā  sērijā pievēršamies uzņēmumu lomai pārejā uz zaļāku saimniekošanu, jo privātajam sektoram būs liela nozīme tajā, lai Eiropas Savienība (ES) sasniegtu savu mērķi kļūt klimatneitrālai līdz 2050.gadam. ES ir reģistrēti 23 miljoni mazo un vidējo uzņēmumu, kuri nodarbina 83 miljonus cilvēku un rada aptuveni pusi no bloka iekšzemes kopprodukta.

Lai labāk izprastu izaicinājumus, ar kuriem privātais sektors saskaras pārejā uz zaļo ekonomiku, mūsu kolēģi no visas Eiropas aptaujāja uzņēmējus un ekspertus. Sāksim ar Slovēnijas Vides, klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāru Urošu Vajglu, kuru izjautāja kolēģi no Slovēnijas sabiedriskā radio.

Visu nozaru uzņēmumi apzinās, ka tiem ir labāk jāizprot un jāintegrē ar klimatu saistītie riski savā darbībā. Turklāt tiem ir arī jāreaģē uz plašākas sabiedrības vēlmēm. Saskaņā ar globālās konsultāciju kompānijas „McKinsey” datiem, patērētāju izvēles atspoguļo viņu vērtības, jo īpaši gados jaunāku patērētāju gadījumā, un aptuveni 40% Eiropas patērētāju uzskata, ka ilgtspējība ir „ļoti svarīga”.

Neatkarīgi no tā, vai uzņēmumi to dara pēc savas iniciatīvas, lai mazinātu ar klimatu saistītos riskus, pielāgotos patērētāju pieprasījumam vai tāpēc, ka uz tiem attiecas normatīvie ierobežojumi, tie nevar izvairīties no pielāgošanās, ko rada klimata pārmaiņas. Tā uzskata Nunu Krušs, kurš ir izpilddirektors Atbildīgas uzņēmējdarbības vadības centrā Portugāles Katoļu universitātē.

Uzņēmumiem vienmēr ir nācies pielāgoties, lai saglabātu konkurētspēju un nodrošinātu, ka to darbība ir rentabla. Tas, iespējams, ir galvenais iemesls, lai uzņēmumi to darītu arī šajā gadījumā. Tā uzskata Sofijas Ķīmijas tehnoloģiju un metalurģijas universitātes Inženierzinātņu ekoloģijas nodaļas vadītāja Vaņa Kjoseva.

Iespējams, ka galvenokārt šī iemesla dēļ 89% Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu veic pasākumus, lai padarītu savu darbību videi draudzīgāku, un tikai 9% to nedara. Protams, šie rādītāji dažādās valstīs atšķiras, un, piemēram, Polijā, Bulgārijā un Igaunijā, uzņēmumi ievērojami atpaliek no Eiropas vidējā rādītāja.

2021. gadā globālā apdrošināšanas kompānija „Generali” uzsāka starptautisku ilgtspējas konkursu „EnterPRIZE”, lai atbalstītu un veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu ilgtspēju. Šis konkurss ļauj saprast, cik sekmīgi ir uzņēmumi ceļā uz ilgtspējīgāku darbību, pastāstīja „Generali” pārstāve Ungārijā Ildiko Feldi-Tamāša.

Mazo un vidējo uzņēmumu visbiežāk veiktie resursefektivitātes pasākumi ir atkritumu samazināšana (64%), enerģijas taupīšana (61%) un lietderīgāka materiālu izmantošana (57%). Slovēnijas Vides, klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretārs Urošs Vajgls stāsta par visbiežāk veiktajām izmaiņām uzņēmumos.

Uzņēmumi, meklējot inovatīvus risinājumus klimata problēmai, arvien vairāk pievēršas tehnoloģijām.

Alans Gallikjo ir dibinātājs Itālijas jaunuzņēmumam „Ecomate”, kas izmanto algoritmus, lai identificētu būtiskas uzņēmējdarbības problēmas un pārvērstu tās par videi draudzīgiem aktīviem. „Ecomate” piedāvā lētu un viegli pieejamu programmatūras platformu, kas var  fiksēt uzņēmuma stāvokli un pēc tam sagatavot detalizētu ziņojumu, kurā identificētas uzņēmuma kritiskās problēmas. Pēc tam, izmantojot mākslīgā intelekta metodes, tā analīzi pārvērš ilgtspējas novērtējumā. Gallikjo sarunā ar „Radio 24” pastāstīja, ka, ņemot vērā sarežģīto ekonomisko situāciju, kurā pašlaik darbojas mazie un vidējie uzņēmumi, runa ir par nelieliem soļiem.

Nav šaubu, ka uzņēmumus būs vieglāk pārliecināt rīkoties, ja tie redzēs taustāmus ieguvumus. Taču, ja runa ir par ilgtermiņa pasākumiem un, protams, arī izdevumiem, tos būs grūtāk pārliecināt. ES vērienīgie klimata mērķi paredz, ka visām nozarēm ir kopīgi jācenšas ilgtermiņā samazināt emisijas. Tāpēc ES ir izstrādājusi virkni instrumentu, tostarp Eiropas stratēģiju mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, lai palīdzētu blokam sasniegt zaļā kursa mērķus. Tallinas lidosta šajā ziņā ir spērusi lielus soļus, intervijā „Kuku Raadio” sacīja uzņēmuma valdes locekle Anneli Turkina. Un ļoti būtiski ir tas, ka lidostas centienus ir atbalstījis ES finansējums.

Viena no nozarēm, kas ļoti labi apzinās klimata pārmaiņu radītos riskus uzņēmumiem, ir apdrošināšanas bizness. Tā ir nozare, kas nepārtraukti attīstās, lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc apdrošināšanas seguma.

Bulgārijas Apdrošinātāju asociācijas ģenerālsekretāre Nina Kolčakova pastāstīja, ka arvien vairāk uzņēmumu meklē apdrošināšanas segumu riskiem, kas ir saistīti ar klimata pārmaiņām.

Eiropa nav viena savos centienos veicināt tīras tehnoloģijas un inovatīvus uzņēmumus. Tomēr ar „Zaļā kursa” palīdzību Eiropas Savienība ir izvirzījusi sev mērķi palīdzēt uzņēmumiem būt šo pārmaiņu priekšgalā.

Viens konkrēts piemērs tam ir tā sauktā „taksonomija” jeb klasifikācijas sistēma, ko ES ir izstrādājusi, lai labāk novirzītu investīcijas tiem uzņēmumiem, kas ir visvairāk nepieciešami ekoloģiskajai pārejai. Taksonomija nosaka saimnieciskās darbības kritērijus, lai norādītu, cik lielā mērā šīs darbības ir labvēlīgas vai kaitīgas videi. Atbildīgas uzņēmējdarbības vadības eksperts Nunu Krušs no Portugāles Katoļu universitātes slavē taksonomiju.

Taču, kad svarīgākais ir mērogs un ātrums, „Eiropa bieži vien ir pārāk lēna un birokrātiska”, norāda asociācija „BusinessEurope „ kas pārstāv ES mazo un vidējo uzņēmumu intereses. Arī aptaujas apliecina, ka mazos un vidējos uzņēmumus no straujākas pārejas uz ilgtspējīgāku darbību atbaida sarežģītā ES birokrātija. Tāpēc pēdējos mēnešos ES vadītāji ir aicinājuši samazināt birokrātisko slogu, lai atvieglotu uzņēmumu dzīvi.

Šī gada sākumā ES nāca klajā ar Neto nulles emisiju industrijas aktu jeb plānu paredzamai un vienkāršotai normatīvajai videi, lai veicinātu investīcijas tīro tehnoloģiju nozarēs un sekmētu ražošanu nozarēs, kas ir svarīgas, lai sasniegtu bloka klimata neitralitātes mērķus. Briseles cer, ka tā nodrošinās ES ar politiku, kas būs piemērota šai strauji mainīgajai un ļoti konkurētspējīgajai globālajai videi.

Elles zemes virsū vai vēsas oāzes? Uz šādu jautājumu meklējam atbildes šajā "Euranet plus Green Deal" jeb "Zaļā kursa" raidieraksta sērijā, kas ir veltīta pilsētplānošanai.

Liela daļa Eiropas Savienības iedzīvotāju mitinās pilsētās, un tieši pilsētnieki, iespējams, visvairāk cieš no klimata pārmaiņu sekām. Tādēļ mēs ar ekspertu palīdzību mēģināsim saprast, kāda veida pilsētplānošana ir nepieciešama, lai mūsu pilsētas varētu pielāgoties klimata pārmaiņām.

Mūsu kolēģi no Itālijas raidsabiedrības „Radio 24” uzrunāja arhitektu un pilsētplānotāju Karlo Ratti, kurš ir pasniedzējs vienā no pasaules labākajām augstskolām – Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā ASV pilsētā Bostonā. Ratti tur vada īpašu nodaļu, kas pēta un prognozē, kā digitālās tehnoloģijas maina cilvēku dzīvesveidu un kāda ir to ietekme uz pilsētām.

Tā kā pilsētās dzīvo liels skaits cilvēku, tās iemieso daudzas no problēmām, ar kurām saskaras globālā sabiedrība – ne tikai saistībā ar klimata pārmaiņām un mūsu pielāgošanos tām, bet arī saistībā ar sabiedrības pārmaiņām. Pilsētas ir gan daļa no problēmas, gan daļa no risinājuma.

Kādām tad vajadzētu izskatīties nākotnes pilsētām? Jona Minku Arhitektūras un pilsētplānošanas universitātes arhitektūras pasniedzēja Mihaela Zamfira sarunā ar Rumānijas Radio sacīja, ka mēs arvien biežāk runājam par tā dēvētajām „viedajām pilsētām”.

Daudzi no pilsētās dzīvojošajiem ir pieredzējuši, kā vasarā uzkarst ēkas un asfalts, un to, ka ir grūti atvēsināties. Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra zinātnieki ir izpētījuši, kāda ir atšķirība starp vasaras virsmas temperatūru pilsētās, kurās dzīvo vairāk nekā 50 tūkstoši iedzīvotāju, un tām tuvējos lauku apvidos, aplūkojot datus no 2003. līdz 2020. gadam. Viņi atklāja, ka dažkārt pilsētās virsmas temperatūra ir par 10 līdz 15 grādiem pēc Celsija augstāka nekā tuvējo lauku apvidos , un, ka šī temperatūra turpina pieaugt. Pilsētu iedzīvotājiem tas nozīmē paaugstinātu ar karstumu saistītu slimību un pat nāves risku.

Tāpēc nākotnes pilsētu dzesēšana ir viena no galvenajām pilsētplānošanas prioritātēm. Un, nosakot videi nekaitīgus veidus, kā to panākt, ne tikai tiks glābtas dzīvības, bet arī novērsts pārmērīgs enerģijas patēriņš gaisa kondicionēšanai. Uz to norādīja arī Igaunijas zaļās enerģijas uzņēmuma „Gren Eesti” izpilddirektors Margo Kilaotss.

Ir dažādi veidi kā mazināt karstuma viļņu ietekmi pilsētā - tumšu jumtu nomaiņa pret gaišākiem vai, vēl labāk, ar zaļajiem jumtiem, var izmantot arī sauli atstarojošus materiālus vai iestādīt vairāk koku un augu. Karlo Ratti sacīja, ka labumu var dot arī ēnu zonu izveide.

Saskaņā ar zinātniskajā žurnālā „The Lancet” publicētu pētījumu, ja pilsētās apstādījumi sasniegtu 30 procentus no to platības, vidējā temperatūra šajās pilsētās varētu samazināties par 0,4 grādiem. Pētījumā norādīts, ka tas varētu par trešdaļu samazināt ar karstuma viļņiem tieši saistīto nāves gadījumu skaitu. Taču svarīgs ir ne tikai koku skaits pilsētās, intervijā raidsabiedrībai „RTV Slovenija” sacīja ainavu arhitekte Maja Simoneti. Viņa arī piebilst, ka sabiedrība vilcinās reāli uzsākt pārmaiņas.

Ainavu arhitekte un Krakovas Tehnoloģiju universitātes profesore Uršula Forčeka-Brataņe arī iestājas par to, lai apstādījumi aizņem 30 procentus no pilsētu teritorijas un neviens nedrīkst atrasties tālāk par 300 metriem no tuvākā parka. Viņa piekrīt Majai Simoneti, ka kokus nedrīkst stādīt nejauši. 

Maja Simoneti norādīja, ka vēl viens būtisks pilsētplānošanas elements ir reālas sociālās infrastruktūras izveide – turklāt pastaigas attālumā no iedzīvotāju mājām.

Tātad, ja vēlamies, lai ikviens varētu dzīvot tuvāk ērtībām, mums, iespējams, būs jādomā par to, kā ierobežot telpu, ko uz zemes aizņem atsevišķas mājas. Bet vai mēs patiešām esam gatavi pārskatīt savu dzīvesveidu, lai risinātu šos izaicinājumus? Mūsu kolēģi no Vācijas raidsabiedrības AMS to jautāja arhitektei Angelikai Lasai, kura specializējas pilsētplānošanā.

Prāta vētras par pilsētvides izmaiņām tiek veicinātas Eiropas Savienības līmenī ar iniciatīvas „Jaunais Eiropas „Bauhaus”” starpniecību. To uzsāka 2020. gadā, lai „zaļo kursu” sasaistītu ar mūsu dzīves telpu un pieredzi. Tā nozīmi skaidro pilsētplānotāja un pētniece Lisabonas Universitātes institūtā Žuana Lažeša.

Izmantojot daudznozaru pieeju, „Jaunais Eiropas „Bauhaus”” apvieno iedzīvotājus, ekspertus, uzņēmumus un iestādes, lai pārdomātu un veicinātu jaunus, ilgtspējīgus dzīves veidus, taču ne uz stila vai skaistuma rēķina. Ļoti svarīgi ir arī tas, ka programma nodrošina finansējumu, lai atbalstītu bagātinošus, ilgtspējīgus un iekļaujošus projektus visā Eiropā un ārpus tās, tādējādi paātrinot zaļo pāreju.

Kārtējā „Eurnet Plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” podkāsta epizodē kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz runājam par koku stādīšanu un to ietekmi cīņā ar klimata pārmaiņām.

Fotosintēzes rezultātā koki uzņem oglekļa dioksīdu un uzglabā to noteiktu laiku. Tāpēc tie piedāvā svarīgu risinājumu siltumnīcefekta gāzu pārpalikuma problēmai gaisā. Jaunā koksnē CO2 atrodas pašos kokos, kā arī to saknēs un augsnē, kurā tie aug.

Meža stādīšana notiek pēc diviem galvenajiem principiem, tā intervijā Latvijas Radio skaidro Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vecākais pētnieks Āris Jansons. Apmežošana attiecas uz koku stādīšanu apgabalos, kuros iepriekš nebija meža platību. Savukārt meža atjaunošana ir tad, kad koki tiek pārstādīti jau esoša meža platībās, lai aizstātu nocirstos vai nodegušos kokus, vai, kā min Āris Jansons, lai uzlabotu meža kvalitāti vai daudzveidību.

Domājot par nepieciešamību uztvert oglekli – procesu, ko zinātniski dēvē par “oglekļa sekvestrāciju”, gandrīz jebkurš veselīgs koks ir piemērots. Tā intervijā saka Joana Amarala Paulo, Portugāles institūta „Superior de Agronomia” Meža studiju centra pētniece. Viņasprāt, konkrēta koku suga nav svarīga – svarīgi ir tas, cik ilgi tas saglabājas dzīvs.

Tomēr domāšana tikai par koku skaitu ir pārāk vienkāršota un galu galā ne pārāk noderīga. Tāpat kā ar daudzām lietām, tas nav tikai kvantitātes jautājums: svarīga ir arī kvalitāte. Un, ja ņemam vērā Eiropas Savienības koku sugu daudzveidību (un to vecumu), šajā ziņā blokam ir nepietiekami rezultāti.

Ja vēlamies palīdzēt mūsu mežiem kļūt noturīgākiem pret klimata pārmaiņām, ir jācenšas uzlabot to kvalitāte, pievienojot vairāk koku, krūmu un tā tālāk. Jo saskaņā ar Eiropas Meža institūta ziņojumu mežu bioloģiskā daudzveidība ir "pamats mežu funkcionēšanai, daudzu meža ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanai un mežu pielāgošanās un noturības saglabāšanai pret klimata pārmaiņām".

Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst, ka cieņa pret biosistēmām arī ir būtiska. Tā intervijā uzstāj Andrejs Breznikars, Slovēnijas Mežsaimniecības institūta mežsaimniecības dienesta vadītājs. Neplānota dažādu koku un koku stādu ievešana mežā nav pieļaujama. Tāpēc būtiski atcerēties - ja vēlaties iegādāties koku, ko iestādīt, iestādiet to savā dārzā vai, iespējams, parkā, bet nekad mežā.

Un uz apmežošanu attiecas tas pats princips, norāda Milānas Valsts universitātes meža apsaimniekošanas un plānošanas pētnieks Džordžo Vakiano.

Saskaņā ar Eiropas zaļo kursu Eiropas Savienības bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2030.gadam apņemas līdz 2030.gadam visā blokā iestādīt vismaz trīs miljardus papildu koku, pilnībā ievērojot ekoloģiskos principus.

Tā ir iespaidīga apņemšanās — paturot prātā, ka šī mērķa sasniegšana nozīmētu divreiz lielāku Eiropas mežu pieauguma tempu, nekā tas bija laikā no 2005. līdz 2020.gadam. Plāna īstenošana ir sarežģīta un izaicinoša, jo īpaši tāpēc, ka valdībām ir jāsabalansē ekonomiskās, sociālās un vides intereses, atzīst Lietuvas vides ministra vietnieks Danass Augutis, kā arī Andrejs Breznikars, Slovēnijas Mežsaimniecības institūta eksperts.

Kāds ir labākais veids, kā rīkoties šajā jautājumā? Kādu vietu mums vajadzētu meklēt, lai iestādītu visus jaunos kokus? Ieteikumus sniedz Tartu Universitātes ekoloģijas profesore Avelīna Helma.

Un visbeidzot, jāķeras pie jautājuma – cik ļoti jaunu koku stādīšana patiešām palīdzēs cīņā ar klimata pārmaiņām?

Hektārs koku 50 gadus pēc stādīšanas spēj uztvert un uzglabāt 300 līdz 400 tonnas CO2. Tas nozīmē, lai kompensētu vienu tonnu CO2, jums ir nepieciešams no 31 līdz 46 kokiem. Lai to aplūkotu kontekstā, viena tonna CO2 ir līdzvērtīga 138 gaļas ēdieniem, divām trešdaļām no vienas mājsaimniecības gada elektroenerģijas patēriņa, sešus mēnešus ilgas benzīna automašīnas izmantošanas, 2,6 lidojumiem turp un atpakaļ ekonomiskajā klasē no Romas uz Amsterdamu, vai vienam lidojumam turp un atpakaļ no Parīzes uz Ņujorku. Īsāk sakot, katrs Eiropas Savienības iedzīvotājs katru gadu ir atbildīgs par vairāk nekā septiņām tonnām CO2 emisiju.

Tāpēc mums vispirms ir jāpiešķir prioritāte mežu izciršanas apturēšanai. Tā saka doktors Momčils Panajotovs, dendroloģijas profesors Sofijas Mežsaimniecības universitātē. Viņš stāsta, ka mežu izciršana ir jāaptur, jo, neskatoties uz visiem mūsu centieniem, to nevar pagriezt atpakaļ.

Koku stādīšana nav brīnuma nūjiņas risinājums oglekļa emisiju problēmai, piebilst eksperts no Milānas Valsts universitātes Džordžo Vakiano. Cīņā ar klimata pārmaiņām ir vajadzīga daudzpusīga pieeja, kurā kokiem būtiska loma.

Kārtējā „Eurnet Plus Green Deal” jeb „Zaļā kursa” podkāsta epizodē kopā ar kolēģiem no Eiropas aplūkojam to, kā mēs, eiropieši, varam ietekmēt tā dēvēto “zaļo pāreju”, ko Eiropas Savienība ir uzsākusi. Šoreiz runājam par daudzajām un dažādajām problēmām, ko klimata pārmaiņas rada mūsu ikdienas dzīvē un novatoriskajiem risinājumiem, ar kuriem Eiropas iedzīvotāji nāk klajā, lai stātos tam pretī.

Aplūkojam tendenci, kas pirmo reizi parādījās Ziemeļeiropā pirms vairākiem gadu desmitiem, bet tagad kļūst arvien izplatītāka visā Eiropā - klasteru mājokļi. Proti, cilvēki nolemj dzīvot kopā grupu mājokļu projektos, kas ietver kādu kopienas dzīves elementu. Šādu cilvēku lēmumu nosaka ne tikai finansiāli, bet arī sociāli un vides apsvērumi. Papildus dažu kopīgu telpu koplietošanai vairākiem iemītniekiem, kas var būt īpašnieki vai īrnieki, bieži ir kopīgas arī citas lietas, tostarp ilgtspējības principi un vēlme savstarpēji palīdzēt.

Klasteru mājokļu elastība ir ļāvusi izturēt laika pārbaudi un pielāgoties cilvēku vajadzībām visdažādākajos kultūras kontekstos. Gadu gaitā atsevišķi īpašumi šajās apbūvēs ir kļuvuši mazāki un zaļāki, ar daudz plašākām koplietošanas telpām. Pašlaik 1,5% Dānijas iedzīvotāju, aptuveni 50000 cilvēku, dzīvo klasteros. Jautājums, vai šādi kopu mājokļi varētu būt ceļš uz jaunu efektīvāku, rentablāku un kopīgāku dzīves veidu citur Eiropas Savienībā?

Ar cilvēkiem, kas dzīvo vai vēlas dzīvot klasteros runājam par iemesliem, kādēļ viņi izvēlas šādu dzīvesveidu un ar kādiem šķēršļiem saskārušies.

Paola Pika ir līdzīpašniece uzņēmumā „Base Gaia”, kas ir pirmais pašizveidotais klasteris Milānā. Sākotnēji 10 ģimeņu grupa izveidoja šo projektu kā kooperatīvu, sadarbojoties ar nozares profesionāļu kopumu, lai izveidotu ekoloģiski ilgtspējīgu, uz sabiedrību orientētu mājokļu kompleksu.

Lai gan nepārprotami tiek stiprinātas kopienas saites, klasteru mājokļi ir arī ilgtspējīgāki, stāsta Paola. Tas ļaujot samazināt enerģijas patēriņu, veicina koplietošanas ekonomiku un atvieglo kopīgu mobilitāti.

Šāda veida iniciatīvas vēl nav sasniegušas visas Eiropas Savienības valstis, taču bloka dienvidu un austrumu daļās interese aug. Piemēram, Polijā. Joanna Kadžiolka no Polijas „Zero Waste” asociācijas stāsta par dažām šādu shēmu priekšrocībām.

Tomēr projektu novatoriskā rakstura dēļ tie saskaras ar vairākiem šķēršļiem. Viens no tiem ir finansējums. Maša Havlina no Slovēnijas dzīvojamo māju kooperatīva skaidro, ka arī Ļubļanā plānošanas stadijā ir kopienas dzīvošanas projekts, taču šobrīd tas ir atdūries ķieģeļu sienā, jo trūkst atbalsta – gan finansiāla, gan administratīvā. Portugāļu arhitekte Sara Briša, kas veic izpēti par kopienas mājokļu projektiem, šo jautājumu apsprieda intervijā ar kolēģiem no „Radio Renascença”. Briša mudina Eiropas Savienību atjaunināt dažus noteikumus un standartus, lai veicinātu un vienkāršotu šādas iniciatīvas.

Tomēr amatpersonas, šķiet, ir mazliet apmaldījušās, risinot šādas iniciatīvas, skaidro Paola Pika no Milānas.

Arī Rumānijā, kur mājokļu cenas joprojām ir zemas, un aptuveni 95% iedzīvotāju tagad pieder savs mājoklis. Taču tie, kam ir īpaši ierobežots budžets, piemēram, studenti, visticamāk, izvēlēsies kādu kopīgu mājokļu shēmu – arī tad, ja tas būs tikai uz noteiktu laiku.

Emīlija ir Bukarestes Ekonomikas studiju akadēmijas studente. Viņa sāka studijas 2020.gadā, tieši pandēmijas vidū. Pirmo gadu viņa noslēdza tiešsaistē. Otrajā kursā viņa kopā ar diviem kursa biedriem īrēja dzīvokli. Kolēģi no „Radio Rômania” viņai jautāja, vai viņas lēmumā lomu spēlēja nauda?

Tomēr mājokļu koplietošana vai dzīvošana kopienu mājokļos būtu jāskata arī mainīgas dzīves filozofijas kontekstā, ko lielā mērā veicina pandēmija. Tā kā arvien vairāk cilvēku tagad strādā no mājām, daudzfunkcionālas koplietošanas dzīvojamās telpas var būt ceļš uz priekšu. Tajā pašā laikā pandēmija ir mudinājusi mūsdienu jauniešus pie tā, ka viņiem ir jādzīvo pilnvērtīgi, cik ilgi viņi to var. Tieši tāpēc lietuviešu studente Vidmante Krušinskaite uzskata, ka mājokļa īpašumtiesības šajā spirālveida mājokļu cenu laikmetā ir ne tikai mazāk reālas jaunajai paaudzei, bet arī mazāk vilinošas. Viņa stāsta mūsu, ka jaunieši vēlas izmantot savu naudu, lai ceļotu un iepazītu pasauli.

Baboša Annamaria no „Cohousing Budapest”, Ungārijas asociācijas, kas strādā kopienas dzīves jomā, atbalsta šo viedokli. Viņa uzskata, ka šī tendence jauniešu vidū pierāda, ka klasteru mājokļiem ir reāla vieta mūsu nākotnes sabiedrībā.