“Vai tad starp jums ir cilvēks, kurš savam dēlam dotu akmeni, kad viņš lūgtu maizi? Vai arī pasniegtu čūsku, kad viņš lūgtu zivi? Tātad, ja jūs, kaut arī esat ļauni, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, tad jo vairāk jūsu Tēvs, kas ir Debesīs, dos labu tiem, kas Viņu lūdz.” (Mt 7, 9-11)

Gavēnī tik ierasti ir domāt par atteikšanos, par mērdēšanos un sevis aizliegšanu. Pirmā nedēļa jau iet uz beigām. Vai zinu jau, ko darīšu un ko noteikti nedarīšu? Tomēr šodienas Evaņģēlijs runā par dāvanām, it kā mēs gatavotos Ziemassvētkiem. Dievs ir Mīlestība. Mīlestība ir labums, kas izplatās, kas sevi dāvā. Dāvā kā mazu Bērniņu, dāvā kā mīlošu apskāvienu Garā, dāvā kā gādīgu Tēvu, kuram nepaslīd garām neviena bērna vajadzība. Dāvā kā labāko Draugu, kā Brāli, kurš vienmēr ir līdzās, kā Pestītāju, kurš manis dēļ bija gatavs nomirt šausmīgā nāvē un augšāmcelties, lai man vairs nekad no nāves nebūtu jābaidās. Dievs nevar nedot, tas ir pretēji Viņa būtībai.

Cik bieži es turu Dievu aizdomās, ka Viņš grib ņemt; atņemt man kaut ko dārgu, aizliegt kaut ko patīkamu, uzlikt smagas ciešanas, jo nekā laba taču neesmu pelnījis. Ar manu dzīvi, ar maniem grēkiem… Kas gan tur labs sagaidāms? Un tomēr Evaņģēlijs saka, ka vienīgais nosacījums, lai saņemtu no Tēva, ir lūgt. Lūgt, klauvēt, meklēt. Bet es taču lūdzu, katru dienu esmu baznīcā! Ķēniņiene Estere šodienas pirmajā lasījumā karsti lūdz Dievu, apstiprinot, ka Viņš ir izpildījis to, ko reiz solījis. Vai es ticu Viņa apsolījumiem? Vai es vispār esmu dzirdējis Viņu kaut ko man solām? Un tomēr gribas vēlreiz uzdrīkstēties noticēt un paļauties, ka šajā Gavēņa laikā man netrūks ne maizes, ne zivju, jo es lūgšu Tēvu, kas ir Debesīs. Bet es lūgšu ne tikai maizi un zivis, un ne tikai sev, jo Viņš ir Tēvs, kam ir daudz bērnu, manu brāļu un māsu. Un varbūt tad arī vairosies mans prieks no kaut kā atteikties citu labā, mīlestības dēļ, nevis lai mīlestību saņemtu – tā ir par velti un jau dota. Vai tu tam tici? Ko tu lūgsi Tēvam šajā Gavēnī?

Pārdomas sagatavoja māsa Estere.