Tajā laikā Jēzus paņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni un aizveda viņus vienus savrup augstā kalnā. Un tur Viņš pārveidojās to priekšā. Un Viņa drēbes kļuva mirdzoši baltas, kādas neviens balinātājs virs zemes nespēj izbalināt. Tad parādījās mākonis, kas viņus apēnoja, un no mākoņa atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!". /Mk 9, 2-3;7/

Jēzus kāpj augstā kalnā kopā ar saviem mācekļiem. Kāpjot kalnā nav viegli runāt, visdrīzāk Viņi klusē un domā katrs savu domu. Vientnē, nošķirtībā un ceļā. Nereti tādos brīžos iekšējās sāpes atrod ceļu no sirds dziļumiem uz apziņu.

Mācekļos uzvirmo nemiers – pārāk daudzi sak nostāties pret Viņu mācītāju. Par ko domā Jēzus? Vidrīzāk ir nogrimis sarunā ar savu Debesu Tēvu – par savām skumjām, ļaužu cietajām sirdīm, par tautas nebeidzamo postu, par ciešanām, kuras Viņš ir gatavs uzņemties par viņiem, un kuru ēna kā smags melns mākonis gulstas pār viņa sirdi.

Kalna virsotnē Tēvs atbild. Jo neviens nestāv Dieva vaiga priekšā nesadzirdēts. Spožā gaisma, seno praviešu atbalsts, dziļš mierinājums, gaišs mākonis un Tēva balss.

Viņi visi kāpj lejup no kalna pārveidoti. Sagatavoti, kā karavīri, kas drīz dosies pēdējā cīņā. Ar uzvaras redzējumu un apsolījumu.

Šodien jautāsim sev: kādas domas pēdējā laikā mūs visbiežāk pārņem, kad paliekam vienatnē, klusumā? Vai mēs ļaujam, lai mūsu dzīvē būtu klusuma brīži, varbūt baidāmies no tiem?

Nostāsimies kopā ar Jēzu Tēva vaiga priekšā. Jo neviens nestāv Dieva vaiga priekšā nesadzirdēts.

Pārdomas sagatavoja Euharistiskā Jēzus kongregācijas māsa emanuēla