Jēzus redzēja viņu guļam (…) un viņam jautāja “Vai tu gribi kļūt vesels?” Jņ 5, 6

Šodienas Evaņģēlija fragmentā mēs sastopam Jēzu pie Betsata dīķa. Tā vieta drīzāk atgādina lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļu: “Tur gulēja liels daudzums slimo, aklo, klibo un paralizēto” un tur iegāja Jēzus.

Tas ir ļoti interesanti, ka Jēzus vienmēr ir tur, kur ir kāda problēma. Visur tur, kur kāds ir “jāatbrīvo”, vai tur kur cilvēki ir jādara laimīgāki, mēs vienmēr Viņu tur atradīsim. Bet farizeji domāja tikai par to, ka ir sabats. Viņu nepareizā ticība nogalināja garu. Nepareizi bija viņu uzskati. Nav neviena kurlāka par to, kas nevēlas saprast.

Brīnuma galvenais varonis slimoja jau trīsdesmit astoņus gadus. Viņam Jēzus jautāja: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Viņš jau ilgāku laiku centās, bet nebija sastapis Jēzu. Beidzot atradās Cilvēks. Piecas nojumes piepildīja Mācītāja balss, izsakot vārdus: “Celies, ņem savu gultu un staigā”. Tas notika vienā mirklī.

Jēzus balss ir Dieva balss. Tanī vecajā paralizētajā cilvēkā, kas jau bija noguris no savas bezcerības, viss kļuva jauns. Vēlāk svētais Jānis Hrizostoms teiks, ka Betsatas dīķī slimie tika dziedināti miesā, un kristības sakramentā atjaunojas dvēselē; tur tas notika tikai dažreiz un vienam slimajam. Kristības sakramentā uz visiem laikiem un visi. Abos gadījumos Dieva spēks atklājas ūdenī.

Vai bezpalīdzīgais paralizētais pie dīķa tev neatgādina pašam savu nespēju darīt labu? Kā vēlamies risināt paši pārdabiskas lietas? Vai neredzi katru dienu ap sevi bariem paralizēto, kuri daudz “dara”, bet nespēj atbrīvoties no savas slimības? Grēks paralizē, saista, nogalina. Mums vajag pacelt savas acis uz Jēzu. Tas ir nenovēršami, lai Viņš – Viņa žēlastība – iegremdētu mūs lūgšanas, grēksūdzes, gara atvērtības ūdeņos. Tu un es varam būt mūžīgi paralizēti, vai arī kļūt par gaismas apustuļiem un rīkiem.

Domas par Evaņģēliju

“Kad grēkojam, mums nav līdzības pašiem sev, jo Dievam nav līdzības grēkam. Bet, ja mēs neesam bez grēka, vismaz tanī būsim līdzīgi Dievam, ka mums nepatiks tas, kas nepatīk arī Viņam” (sv. Augustīns)

“Baznīcas durvis vienmēr ir atvērtas. Tā ir Jēzus māja, un Jēzus aicina. Ko Jēzus dara ar ievainotiem cilvēkiem? Vai viņus rāj? Viņš to nedara, bet ņem viņus savos apskāvienos. Un tāda ir žēlsirdība” (Francisks).

“Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzina cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzu cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un viņu notiesāja kā zaimotāju” (KBK 594).

Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns