Tajā laikā Jēzus pārstaigāja Galileju. Jūdejā Viņš negribēja uzturēties, jo jūdi tīkoja Viņu nonāvēt. Bet tuvojās jūdu Nometņu svētki. Un, kad Viņa brāļi devās uz svētkiem, tad arī Viņš aizgāja, tomēr ne atklāti, bet paslepus. Tad daži no jeruzalemiešiem sacīja: “Vai Viņš nav Tas, kuru meklē, lai nonāvētu? Bet, lūk, Viņš runā atklātībā, un tie Viņam neko nesaka. Vai tad priekšnieki patiesi ir pārliecinājušies, ka Viņš ir Kristus? Par Viņu mēs taču zinām, no kurienes Viņš ir, bet, kad atnāks Kristus, neviens nezinās, no kurienes Viņš būs.” Bet Jēzus, svētnīcā mācīdams, sauca, sacīdams: “Tiešām, jūs mani pazīstat un zināt, no kurienes Es esmu. Un tomēr Es neatnācu pats no sevis, bet patiess ir tikai Tas, kurš mani sūtīja un kuru jūs nepazīstat. Es Viņu pazīstu, jo Es esmu no Viņa un Viņš mani sūtīja.” Tad tie kāroja Viņu sagūstīt, bet neviens nepielika Viņam rokas, jo Viņa stunda vēl nebija pienākusi. Jņ 7, 1-2,10,25-30
Šīs dienas Evaņģēlija fragments stāsta par Jeruzalemes iedzīvotājiem, kuri strīdējās par Jēzus personu un daudzi bija pārliecināti, ka Viņu pazīst. Taču Jēzus mēģina atvērt viņiem acis un atklāt patiesību, sacīdams: “Jūs nepazīstat ne mani, ne manu Tēvu, kurš mani ir sūtījis” (Jņ 8,19). Bībelē iepazīt Dievu nozīmē ne tikai kaut ko zināt par Viņu, bet nodibināt ar Viņu personiskas attiecības.
Daudzi kristieši, īpaši jaunieši, mums, garīdzniekiem, bieži vaicā: “Kā meklēt Dievu? Kur Viņu var atrast un iepazīt?” Jāņa evaņģēlijā ir trīs ceļi, kas ved tuvāk Dievam.
Pirmais – Evaņģēlijā minētie cilvēki, kuri vēlējās satikt Jēzu, vispirms bija daudz dzirdējuši par Viņu. Te nav runa par to, ka mums ir vajadzīgi starpnieki, lai veidotu attiecības ar Dievu, bet gan par to, ka daudz vieglāk un ātrāk mēs varam Viņu atrast un iepazīt, ja kāds mums kaut nedaudz pamāca par attiecībām ar Dievu.
Reiz Kiko Arguelo, Neokatehumenālā ceļa dibinātājs, sacīja: “Neviens nekļūs par kristieti, ja nesatiks citu patiesu kristieti.” Pirmā lieta, kas mums jādara, meklējot Dievu, ir jāatrod gudrs ceļvedis, garīgais vadītājs, īsts kristietis, ar kuru varētu parunāt par to, kā būt kopā ar Dievu un kā Viņu iepazīt. Zinu, dažreiz tas nav viegli, jo mūsu draudzēs ar to ir dažādi un bieži vien tas, ko mēs tur redzam, drīzāk mūs attur, nevis iedvesmo meklēt Dievu. Nav vērts ieļaunoties, – tikai jāturpina meklēt.
Kaut arī apzināmies, ka garīgās dzīves avots un vadītājs ir pats Dievs, tomēr garīgai izaugsmei ir nepieciešama otra cilvēka garīgā pieredze, kristīgās dzīves liecība un Baznīcas autoritāte. Garīgās vadīšanas būtība nav veidot emocionālas attiecības ar garīgtēvu, bet saņemt garīgo atbalstu, kas stiprinātu dialogu ar Dievu. Garīgā pavadītāja lomu varētu salīdzināt ar Jāņa Kristītāja misiju: “Viņam [Jēzum] vajag augt, bet man jāiet mazumā.” (Jņ 3,30) Šajā procesā garīgajam tēvam “jāiet mazumā”, bet cilvēkam, kuru viņš pavada, jāaug ticībā, uzticībā un draudzībā ar Dievu. Ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un izvērtēt, kā es meklēju Dievu.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests un Daugavpils Svētā Staņislava Papčinska mariāņu klostera priekšnieks, RARZI docētājs