“Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas uzklausīs manus vārdus un tic Tam, kurš mani ir sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība”. Jņ 5, 24

Šodien Evaņģēlijs mums runā par to, ko Jēzus atbildēja tiem, kas Viņu apsūdzēja par to, ka Viņš izdziedināja paralizēto sabatā. Jēzus Kristus izmanto šo kritiku, lai apliecinātu, ka Viņš ir Dieva Dēls un tāpēc arī sabata Kungs. Vārdi, kuri kļūs par sprieduma iemeslu Kaifasa namā. Jo kad Jēzus pateica, ka Viņš ir Dieva Dēls, augstais priesteris iesaucās: “Viņš zaimo! Kāpēc vēl mums vajadzīgi liecinieki? Tagad jūs dzirdējāt zaimus, kā jums šķiet?”

Jēzus vairākas reizes atsaucās uz savu Tēvu, bet vienmēr arī uzsvēra atšķirību: Diev Tēvišķība, attiecībā pret Kristu un ja iet runa par cilvēkiem. Un jūdi, kuri Viņu klausījās, pilnīgi Viņu saprata: Viņš nav Dieva Dēls, kā visi citi, bet radniecība, kuru Viņš apliecināja ir dabiskā radniecība. Jēzus apliecina, ka Viņa daba un Tēva daba ir tāda pati, kaut arī Viņi atšķiras kā Personas. Tāpat Viņš arī izceļ savu Dievišķību. Šis Evaņģēlija fragments ir ļoti interesants, jo atklāj Vissvētās Trīsvienības noslēpumu.

Starp daudzām lietām, kādas saka Kungs, ir arī tādas, kuras attiecās īpaši uz visiem tiem, kas laiku gaitā Viņam ieticēs: klausīties Jēzu un Viņam ticēt jau nozīmē iemantot mūžīgo dzīvi. Protams, tā vēl nav noslēguma dzīve, bet jau ir līdzdalība apsolījumā. Ir nepieciešams, lai mēs ar to dzīvotu un censtos klausīties Jēzus vārdus, kā tādus, kādi Viņi patiesībā ir: Dieva Vārdus, kas mūs atpestī. Svēto Rakstu lasīšanai un apcerei ir jākļūst daļai no mūsu reliģiskās dzīves. Tur mēs dzirdēsi Jēzus vārdus, nemirstības vārdus, kas atver mums durvis uz mūžīgo dzīvi. Kā mūs māca sv. Efrēms, Dieva Vārds ir neizsmeļams dzīvības avots.

Mirstot pakļāvās nāves likumam, kas tika atcelts augšāmceļoties. Tādā veidā pārrāva nāves mūžību un no mūžīgās pārveidoja par laicīgo. “Kā visi mirstam Ādamā, tā visi Kristu būs dzīvi” (Sv. Leons Lielais).

Kristus ir Dievišķais Tiesnesis ar cilvēcīgu sirdi, Tiesnesis, kurš vēlas dāvāt dzīvību. Tikai cilvēks spītīgi paliekot ļaunumā, var padarīt neiespējamu pasniegt šo dāvanu, kuras dēļ Viņš nešaubījās doties nāvē (Sv. Jānis Pavils II). Kristus ir mūžīgās dzīves Kungs. Pilnīgas tiesības izteikt galīgo spriedumu par cilvēku darbiem un sirdīm pieder Viņam, kā pasaules Pestītājam. (…)Taču Dēls nav nācis, lai tiesātu, bet gan glābtu un dāvātu dzīvību, kas ir Viņā pašā. Noliedzot žēlastību šajā dzīvē, ikviens jau pats sevi tiesā, saņem pēc saviem darbiem un var pat sevi pazudināt uz mūžiem, atraidot mīlestības Garu. (KBK 679).

Pārdomas sagatavoja paulīniešu tēvs Juris Krisūns