Tā saka Kungs: “Ja tu no sava vidus aizvāksi jūgu un pārstāsi kratīt ar pirkstu un runāt nekrietnības, ja tu savu dvēseli atvērsi izsalkušajam un apmierināsi apbēdinātu dvēseli, tad tava gaisma uzausīs tumsībā un tava tumsa kļūs kā dienas vidus. Un Kungs tevi vienmēr vadīs un tavu dvēseli sātinās tuksnesī, un spēcinās tavus kaulus, un tu būsi kā rasas pilns dārzs un kā ūdeņu avots, kuram nepietrūkst valgmes. Un tava tauta atkal uzcels sensenās drupas, tu atjaunosi agrāko paaudžu pamatus. Un tevi nosauks par gruvešu Izlabotāju, par apdzīvojamo vietu Atjaunotāju. Ja tu atturēsi savu kāju no sabata pārkāpšanas, lai savus darbus nedarītu manā svētajā dienā, un sabatu nosauksi par prieku un Kungam veltīto dienu par godpilnu un ja tu to pagodināsi, atturoties no saviem ceļojumiem, darīšanām un sarunām, tad tu tiksi iepriecināts Kungā. Un Es likšu tevi vest pār zemes virsotnēm un tevi barošu ar tava tēva Jēkaba mantojumu. Jo Kunga mute to ir teikusi.”

/Is 58:9b-14/

Šis pravietojums, ko lasām liturģijā, ir saistīts ar apsolījumiem. Pravietis saka: "Ja Tu aizvāksi jūgu", tas ir pārtrauksi apspiešanu, "ja pārtrauksi kratīt ar pirkstu", tas ir cienīsi otru, neaprunāsi, nepazemosi otru. Visbeidzot pravietis saka "ja Tu savu dvēseli atvērsi izsalkušajam un apmierināsi apbēdiāto", šie vārdi norāda uz žēlsirdības darbiem. Ja visas šīs lietas centīsimies paņemt par gavēņa apņemšanos, tad arī mēs piedzīvosim pravieša doto apsolījumu: "Tava gaisma uzausīs tumsībā". Tumsa simbolizē šaubas, grūtības, ko piedzīvojam. Tātad Dievs ienāk mūsu pārbaudījumos ar savu svētību. Lūgsim gavēņa laikā žēlastību veikt žēlsirdības darbus, cienīt citam citu, tādējādi atveroties Viņa svētībai.

Kā man līdz šim ir izdevies pārstāt apspiest kādu, tiesāt?

Kādus žēlsirdības darbus esmu veicis?

Kuri ir tie cilvēki šodien man līdzās, kuriem es varētu pārstāt " kratīt ar pirkstu" vai kuriem man būtu "jānoņem jūgs"?

Kādus žēlsirdības darbus es varētu veikt šodien?