Mozus uzrunāja tautu, sacīdams: “Priesteris paņems no tavas rokas groziņu ar pirmajiem zemes augļiem un noliks to Kunga, tava Dieva, altāra priekšā. Un tu Kunga, sava Dieva, priekšā sacīsi: “Sīriešu klejotājs bija mans tēvs, un viņš aizceļoja uz Ēģipti un tur nonāca ļoti nelielā skaitā. Un viņš izauga par lielu, spēcīgu un skaitliski milzīgu tautu. Bet ēģiptieši mūs apspieda un vajāja, uzliekot smagas klaušas. Tad mēs saucām uz Kungu, mūsu tēvu Dievu. Viņš mūs uzklausīja un uzlūkoja mūsu postu, spaidus un grūtumu. Un Kungs mūs izveda no Ēģiptes ar spēcīgu roku un izstieptu elkoni lielu izbaiļu un brīnumu vidū. Un Viņš mūs atveda uz šo vietu un atdeva mums šo ar pienu un medu pārplūstošo zemi. Un, lūk, es esmu atnesis pirmos augļus no zemes, kuru Tu, Kungs, man devi.” Un tu tos atstāsi Kunga, sava Dieva, priekšā un Kungu, savu Dievu, pielūgsi.”

/At 26:4-10/

Gavēņa laiks ir pateicības un dāvanu laiks. Šodien dzirdētajā lasījumā Dievs aicina katru no Izraēla tautas pienest pirmos auglus, ko Dievs devis. Šo augļu upurēšana ir cieši saistīta ar pateicību. Kā tas attiecas uz mums šodien? Vēstulē Romiešiem apustulis Pāvils aicina noot sevi pašus kalpošanai Dievam kā Dievam tīkamu upuri. Vislielākā pateicība, ko varam pienest Dievam, ir tā, ka Jēzus upura dēļ mēs esam izglābti mūžīgai dzīvībai. Dieva darbam ir nepieciešami mūsu mīlestības darbi, tomēr mūsu patiesā ticības dzīve ir lielākā dāvana Dievam. Lai Dievs Tevi piepilda ar stingru apņemšanos un tava ticības dzīve kļūst par vietu, no kurienes pienestie garīgās dzīves augļi kļūst par svetību citiem un iepriecina Dievu.

Par ko es varu pateikties Dievam?

Kā Dievs mani ir svētījis?

Kā es varu sevi upurēt Dievam, lai mana dzīve būtu patīkama VIņam?