Kungs otro reizi sacīja pravietim Jonasam šos vārdus: “Celies un ej uz lielo pilsētu Ninīvi, un sludini tajā brīdinājumu, kuru Es tev pateikšu.” Un Jonass piecēlās un aizgāja uz Ninīvi, kā Kungs bija sacījis. Ninīve Dieva priekšā bija ļoti plaša pilsēta – triju dienu gājumā. Un Jonass sāka iet pilsētā vienas dienas gājumu un sauca un sludināja: “Vēl četrdesmit dienas, un Ninīve tiks nopostīta!” Un ninīviešu vīri ieticēja Dievam, pasludināja gavēni un no liela līdz mazam ieģērbās maisos. Un šī vēsts nonāca līdz Ninīves ķēniņam. Un viņš piecēlās no sava troņa, noņēma apmetni un, ieģērbies maisā, apsēdās pelnos. Un Ninīvē ar ķēniņa un viņa augstmaņu pavēli tika saukts un izziņots: “Cilvēki un dzīvnieki, lopi un ganāmpulki lai nekā neēd, neiet ganībās un nedzer ūdeni, un ļaudis un dzīvnieki lai apsedzas ar maisiem un dedzīgi sauc uz Dievu! Un lai novēršas vīrs no sava ļaunā ceļa un no varmācības, ko ir darījis ar savām rokām! Kas zina, varbūt Dievs pievērsīsies un piedos, un atkāpsies no savu dusmu bardzības, un mēs neaiziesim bojā?” Un Dievs redzēja viņu darbus, ka viņi ir atkāpušies no sava ļaunā ceļa. Un Dievam kļuva žēl tā posta, kuru Viņš bija apņēmies tiem uzsūtīt, un Viņš to neuzsūtīja.

/Jon 3, 1-10/

Šodienas Lielā gavēņa pārdomās no Jonas grāmatas sastopam vairākus tēlus: Jonu, Ķēniņu, Ninives pilsētas ļaudis, bet galvenais - Dievu! Dramatiskais ieklausīšanās notikums noslēdzas ar to, ka Dievs redzēja viņu darbus, to, ka ir atgriezušies no sava ļaunā ceļa. Viņa sirds iežēlojās pār tiem, un Viņš tos nesodīja!

Mums cilvēkiem, nereti šķiet, ka ļaundaris noteikti ir jāsoda, un tieši tādā formā, kā mēs to esam iedomājušies. Taču Dievs mums kā instrumentu dod mūs pašus, lai mēs pieredzētu satikšanos ar sevi, atjaunotu sevī cilvēcisko cēlumu, un tā novēstos no greizajiem ceļiem.

Dievs nesoda, Viņš māca redzēt pāri, redzēt tālāk.

Uz kādu ceļa posmu es esmu gatavs, ja Dievs sauks celties un iet šodien?

No kā man ir jāatgriežas šajā gavēnī?

Kā es pateikšos Dievam par Viņa žēlsirdību?