dzams, cik viņam noderēs viņa sapņi.” Bet Rubens, to dzirdot, centās Jāzepu izglābt no viņu rokām un sacīja: “Nenogalināsim viņu!” Un viņš sacīja tiem: “Neizlejiet asinis! Iemetiet viņu šajā cisternā, kas ir tuksnesī, un savas rokas saglabājiet tīras!” Bet to viņš sacīja, gribēdams viņu izraut no brāļu rokām un atdot viņa tēvam. Un, tiklīdz Jāzeps pienāca pie saviem brāļiem, tie norāva viņam garās drēbes un viņu iemeta cisternā, kurā nebija ūdens. Un viņi apsēdās, lai ieturētu azaidu. Bet, pacēluši acis, viņi ieraudzīja ismaēliešu ceļotājus nākam no Gileādas un viņu kamieļus, kas nesa kauleņkoku sveķus un mastiku, un vīraku uz Ēģipti. Tad Jūda sacīja saviem brāļiem: “Kāds mums no tā labums, ja nonāvēsim savu brāli un slēpsim viņa asinis? Labāk ir, ja viņš tiek pārdots ismaēliešiem un mūsu rokas netiek aptraipītas. Viņš taču ir brālis un mūsu miesa.” Un brāļi piekrita viņa vārdiem. Un, madiāniešu tirgotājiem garāmejot, viņi izvilka Jāzepu no cisternas un pārdeva viņu ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem. Un tie viņu aizveda uz Ēģipti.

/Rad 37, 3-4.12-13a.17b-28/

Šodien lasām par Jāzepu un viņa brāļiem. Viņu attiecībās ir redzama skaudība. Šī īpašība var parādīties mūsu idkienā, mūsu attiecībās, redzot, kad citiem ir kaut kas vairāk, kā mums. Skaudība ir pretēja labvēlības tikumam, kura ved uz mīlestību. Skaudība tuvākmīlestību nokauj. Jāzepa gadījumā brāļiem skauž tēva mīlestība. Tas nozīmē, ka skaudībai ir arī garīgā dimensija. Arī mēs kristieši varam piedzīvot skaudību pret otru par to, ka kādu Dievs ir svētījis vairāk kā mani. Skaudība ir arī sātana grēks, kurš skaudības dēļ nodeva cilvēkus. Jāzepa attiecības ar brāļiem kalpo kā prototips Jēzus attiecībām ar Dieva tautu un visu cilvēci. Dievs vēlas glābt mūs no šī netikuma.

Kā Dievs ir svētījis mani?

Ko esmu no Viņa saņēmis?

Vai es salīdzinu sevi ar citiem?

Kas man skauž citos?]]>