Tajās dienās pravietim Nātanam atklājās Kunga vārds: “Ej un pasaki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs – kad būs piepildītas tavas dienas un tu atdusēsies līdzās saviem tēviem, Es uzmodināšu pēc tevis tavu pēcnācēju, kas nāks no tavām miesām, un nostiprināšu viņa valstību. Viņš uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžiem. Es būšu viņam par Tēvu, un viņš būs man par dēlu. Un tavs nams un tava valstība būs nesatricināmi manā priekšā uz mūžiem, un tavs tronis pastāvēs vienmēr.”

/2 Sam 7, 4-5a.12-14a.16/

Dievs mums atklāj Dieva apsolījumu un mūsu cerību. Dievs neļauj Dāvidam piepildīt viņa sapni uzcelt Templi, kas paredzēts viņa dēlam. Pēc vilšanās seko apsolījums, kas ir daudz vairāk kā Dāvids ir lūdzis. Dāvids neuzcels Dievam namu, bet Dievs uzcels Dāvidam namu - dzimtu, kas pastāvēs uz mūžiem. Dāvida dēls Salomons uzcēla templi, bet Dāvids deva lielu ieguldījumu sagatavojot visu nepieciešamo. Šodien varam pārdomāt tos mirkļus, kur esam piedzīvojuši Dieva lielo žēlsirdību, kur Dievs pagodinajās daudz lielākā mērā kā bijām cerējuši. Dāvida atbilde ir slavas dziesma. Tieši gavēņa laiks var būt laiks, kad varam būt cerības nesēji citiem, kuri to ir zaudējuši. Šajā laikā varam palūkoties apkārt, lai izdarītu žēlsirdības darbu.

Kā es šodien varu pateikties Dievam par Viņa žēlsirdību manā dzīvē?

Kā es varu būt cerības cilvēks, cerības nesējs citiem?