lību, un tu kļūsi tīrs.” Nāmans sadusmojies aizgāja, sacīdams: “Es domāju, ka viņš izies ārā pie manis un stāvēdams piesauks Kunga, sava Dieva, vārdu, un ar savu roku aizskars spitālīgo vietu, un mani izdziedinās. Vai tad Abana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Izraēļa ūdeņi? Vai tad es tajās nebūtu varējis mazgāties un kļūt tīrs?” Bet, kad viņš dusmās apgriezās un devās projām, pie viņa piegāja viņa kalpi un tam sacīja: “Ja pravietis tev būtu licis izdarīt lielu lietu, tu noteikti to izpildītu; tāpēc jo vairāk tagad, ja jau viņš tev ir teicis, – mazgājies, un tu kļūsi tīrs!” Tad viņš nokāpa lejā un iegremdējās Jordānā septiņas reizes saskaņā ar Dieva vīra vārdiem. Un viņa miesa kļuva atkal vesela kā maza bērna miesa, un viņš tapa tīrs. Un, ar visiem saviem pavadoņiem atgriezies pie Dieva vīra, viņš gāja un nostājās tā priekšā, un sacīja: “Patiesi, es zinu, ka virs zemes Dieva nav citur kā tikai Izraēlī!”

/2 Ķēn 5, 1-15a/

Šīs dienas rakstu vieta ir piesātināta ar interesantu notikumu gaitu, ļoti cilvēcīga un saprotama. Varam pārdomāt tādu jautājumu kā rīcība. Redzam vergu meitenes drosmīgo rīcību piedāvāt risinājumu. Redzam Nāmanu, kurš saskata iespēju un dodas pie sava valdnieka saņemt atbalstu. Sastopam Izraēla ķēniņu, kurš Nāmana rīcību uzlūko ar aizdomām. Tāpat ir arī Elijs, kurš uzņemas atbildību atrisināt situāciju. Sastopam arī Nāmana dusmas, ka pravietis nerīkojas tā kā viņš bija sagaidījis. Visbeidzot ir Nāmana kalpi, kuri pārliecina Nāmanu izpildīt uzdoto uzdevumu. Par ko tad ir stāsts? Esam aicināti lūgt un gavēt par nozīmīgām rīcībām. Mūsu atbalsts, vārdi, rīcība var būt izšķiroša citu cilvēku dzīvēs. Pāri visam esam aicināti neļauties šaubām, lai tās nepārņem mūsu sirdis. Lūdzam par katru mūsu rīcību, lai tā ir Dievam par godu un svētību līdzcilvēkiem. Nebaidīsimies pieņemt kādu nozīmīgu lēmumu.

Kas motivē Tavu rīcību?

Kā tu esi piedzīvojis, ka tava izvēle, tava rīcība ir par svētību citiem?

Kādu nozīmīgu rīcību vari veikt šodien?]]>