Tajās dienās Kungs sacīja Jozum: “Šodien Es no jums esmu nocēlis Ēģiptes kaunu.” Tāpēc tā vieta tika nosaukta vārdā Gilgala līdz pat šai dienai. Un Izraēļa dēli apmetās Gilgalā un mēneša četrpadsmitajā dienā, pienākot vakaram, svinēja Pashu Jērikas līdzenumā. Otrā dienā viņi jau ēda no tās zemes augļiem neraudzētu maizi un tajā pašā dienā – grauzdētas vārpas. Un ar nākamo dienu, kad viņi bija sākuši ēst no tās zemes augļiem, izbeidzās manna. Un Izraēļa dēli šo barību vairs nelietoja, bet pārtika no Kanaānas zemes augļiem tajā gadā.

/Joz 5, 9a.10-12/

Izraēla dēli 40 gadus staigāja pa tuksnesi, jo nebija klausījuši Dievam. Ir kāda spēle, kur ar auklu in norobežota teritorija. Cilvēkiem ar aizsietām acīm ir uzdevums izkļūt no teritorijas. Pašu spēkiem tas nav iespējams, tāpēc, lai spēli pabeigtu, ir jālūdz palīdzība. Visbiežāk dalībnieki padodas un kādā brīdī paceļ roku. Vadītājs tos tūdaļ izved. Nereti gadās, ka cilvēki stūrgalvīgi paši cenšas atrast izeju. Katram ir savs tuksnesis un nebrīve: attiecības, atkarības, egoisms, mantkārība, pornogrāfija, vardarbība, skaudība, nosodīšana. Vienīgā iespēja ir padoties un lūgt palīdzību Dievam. Mums ir jāatzīst, ka esam tuksnesī, ne apsolītajā zemē. Mēs neesam laimīgi, piepildīti. Mūsos ir alkas pēc kaut kā lielāka un varenāka. Tās ir Dieva ieliktas ilgas mūsos. Dievs runā klusi un ir devis brīvo gribu paklausīt. Kad mēs paklausām un lūdzam palīdzību, Viņš mūs ved brīvībā. Tāpēc mums ir jānoklust, jāsauc pēc palīdzības. Neļausim lepnībai un stūrgalvīgai mums nolaupīt apsolīto zemi. Bez Dieva mēs neko nevaram. Mēs pat nevaram mīlēt otru kā sevi. Viss ir viņa žēlastība. Tāpēc sadzirdēsim, padosimies, paklausīsim. Tad mēs būsi brīvi.

Kā es paklausu Dievam? Kas ir mans tuksnesis, no kura es gribētu izkļūt?