Tajās dienās eņģelis aizveda mani pie Kunga nama durvīm, un, lūk, no svētnīcas sliekšņa apakšas izplūda ūdeņi uz austrumiem, jo svētnīcas priekšpuse bija vērsta pret austrumiem, un ūdeņi plūda no svētnīcas labās puses dienvidos no altāra. Un viņš mani izveda ārā pa ziemeļu vārtiem un aiz mūriem mani aizveda pa ceļu līdz ārējiem vārtiem, kas bija vērsti uz austrumiem. Un, lūk, ūdeņi plūda no labās puses. Tad šis vīrs, kam rokā bija mēraukla, devās uz austrumu pusi, atmērīja tūkstoš olekšu un pārveda mani pa ūdeni, kas sniedzās līdz potītēm. Pēc tam viņš atkal nomērīja tūkstoš olekšu un mani pārveda pa ūdeni, kas sniedzās līdz ceļiem. Viņš nomērīja vēl tūkstoš olekšu un pārveda mani pa ūdeni, kas sniedzās līdz īkstīm. Un atkal viņš atmērīja tūkstoti; tur bija upe, kuru es vairs nevarēju pāriet, jo ūdens bija dziļš, tāds ūdens, ka nāktos peldēt; tā bija upe, kurai nevarēja pārbrist pāri. Un viņš man sacīja: “To nu tu esi redzējis, cilvēka dēls.” Tad viņš mani veda atpakaļ gar upes krastu. Kad es atgriezos, lūk, upes abos krastos bija ļoti daudz koku. Un viņš man sacīja: “Šie ūdeņi, kas plūst uz austrumu pusi un aiztek lejup uz Arabu, ieplūdīs jūrā, sāļainos ūdeņos, un ūdeņi kļūs veselīgi. Un ikviena dzīva būtne, kas kustas, dzīvos, kur vien aiztecēs upe. Ļoti daudz būs arī zivju pēc tam, kad uz turieni aizplūdīs šie ūdeņi, un visi dzīvos un būs veseli – visi tie, pie kuriem nonāks šī upe. Un upes abos krastos izaugs dažādi augļu koki. Tiem nenobirs lapas un nepietrūks augļu: ik mēnesi tie nesīs jaunu ražu, jo upes ūdeņi izplūst no svētnīcas. Un to augļi derēs par barību, bet lapas – par dziednieciskām zālēm.”

/Ez 47, 1-9.12/

Gavēnis ir iespēja apzinātā veidā atjaunot attiecības ar Dievu. Šīs dienas lasījums ir pilns prieka un cerības. Vai es pamanu ikdienā Dieva providenci un pateicos par to? Vai esmu pateicīgs par iespēju sākt no jauna? Udeņi kļūst par lielu upi, jo Dieva žēlsirdība ir bezgalīga. Dievs neprasa uzreiz peldēt dziļos ūdeņos, bet gan iebrist un smelt, nevis palikt upes krastā. Jo vairāk atveros attiecībām ar Dievu, jo vairāk saņemu Viņa žēlastības. Mums ir tendence meklēt lielus brīnumus, bet nepamanām Dieva delikātos pieskārienus mūs ikdienā. Viņš zina vislabāk, kas mums nepieciešams. Brīnumi notiek, bet bieži vien tos nepamanām. No Kristus sāna izplūda asinis un ūdens. Mēs saņemam vislielāko dāvanu - Svēto Garu, kurš mūs aizstāv, iedvesmo un dod padomu. Sakramentos jau viss ir pieejams. Atvērsimies šai dziedinošajai žēlastībai. Mums ir tikai jasper mazi soļi - iesākt dienu ar lūgšanu, svētdienā aiziet uz Misi. Dievam ir svarīga mūsu sirds nostāja.

Vai es pamanu ikdienā Dieva providenci un pateicos par to?

Vai esmu pateicīgs par iespēju sākt no jauna?

Kāda ir mana sirds nostāja dotajā brīdī?