Tu, Kungs, mani pamācīji, un es sapratu. Tad Tu parādīji man viņu darbus. Un es kā lēnīgs jērs, kas tiek vests kaujamam upurim, pat nezināju, ka viņi perina pret mani ļaunus nodomus: “Nocirtīsim koku vēl viņa spēkā un ar saknēm viņu izrausim no dzīvo zemes! Un viņa vārds vairs netiks pieminēts.” Un Tu, debespulku Kungs, kas tiesā taisnīgi un izpēti nieres un sirdi? Kaut es redzētu pār viņiem Tavu atmaksu, jo Tev es uzticēju savu lietu!

/Jer 11, 18-20/

Pravietis Jeremijs lūdz Dievu. Dievs viņam bija atklājis skumju patiesību. Pravieša uzdevums bija brīdināt tautu. Viņam bija jāatgādina, ka ienaidnieku draudi var novest pie Izraēla iznīcināšanas. Pravietis bija kļuvis tik nepopulārs, ka pat radinieki mēģināja viņu nogalināt. Pravietis piedzīvo, ka pat viņa personiskā pasaules drošība tiek sagrauta. Viņš ir apjucis un dusmīgs. Vispirms jau uz sevi. Jeremijs tomēr spēj uzticēt sevi Dievam un lūdz Viņam nodrošināt taisnīgumu. Jeremijs mums ir paraugs kā atpazīt Dieva mīlestību pat nepatīkamās patiesībās un vilšanās brīžos. Šīs dienas Raksti mūs aicina būt pacietīgiem un nebaidīties nākt pie Dieva ar visām savām emocijām, ļaut Dievam sakārtot mūsu dusmas, lai mēs tās nevērstu ret sevi. Centīsimies šodien vairāk vietas dāvāt patiesībai, lai cik tā neērta nebūtu.

Kas tavā dzīvē šobrīd ir neērta patiesība, ko grūti pieņemt vai atzīt?

Kas tevi šobrid sadusmo?

Vai esi runājis ar Dievu par to kā tu jūties?

Kā Viņš tev atbildēja?