Tā saka Kungs, kas pavēra ceļu pār jūru un pār lielajiem ūdeņiem – taciņu; kas izveda kaujas ratus un zirgus, karapulkus un varenus spēkus; tie visi ir krituši un vairs necelsies, tie ir satriekti un izdzēsti līdzīgi daktij. “Nepieminiet bijušos notikumus un nedomājiet par sen pagājušām lietām! Raug, Es daru ko jaunu, un tagad tas parādās. Vai tad jūs to nepazīstat? Es veidošu tuksnesī ceļu un upes vientuļā stepē. Mani teiks lauka zvēri, šakāļi un strausi, ka Es došu ūdeni tuksnesī un upes vientuļā stepē, lai ļautu padzerties manai tautai, manai izvēlētajai. Šo tautu Es sev esmu izaudzinājis, viņi teiks manu godu.”

/Is 43, 16-21/

Dzīve ir kā ceļojums uz apsolīto zemi. Mums šajā ceļojumā nereti patīk skatīties atpakaļ. Īpaši situācijās, kad nākotne biedē. Lai justos drošāk, mēs atskatāmies atpakaļ uz to, kas ir zināms. Izredzētā tauta arī ceļa grūtībās sāk kurnēt pret Dievu un atceras, cik "labi" bija Ēģiptē. Mēs arī bieži nepamanām Dieva darītos brīnumus mūsu dzīvē, īpaši ciešanās, šaubās, ticības krīzēs. Svētie Raksti saka, ka tauta bieži padevās izmisumam, šaubām, skumjām. Tāpēc Dievs tautai sūta praviešus, lai tie atgādinātu par Dieva paveiktajiem brīnumiem, viņa klātbūtni. Pravieši bieži sacīja: "Atceries!" Šodien Isajs mums saka: nepieminiet pagājušo. Vai tad šeit nav pretruna? Jo Dievs visu darīs jaunu. Dievs nesaka, ka atjaunos visu. Viņš saka, ka dara visu jaunu. Dievs ir visvarens, tāpēc viņš var tuksnesī sataisīt ceļu, tuksnesī dot ūdeni; visu, kas šķiet neiespējams, Dievs paveic. Dievs to vēlas arī tavā dzīvē. Tāpēc ir svarīgi, lai tu neskatītos uz to, kas ir bijis, esi gatavs piedzīvot kaut ko jaunu. Kas ir nepieciešams, lai tas notiktu? Sv. Pāvils liek visu pagājušo atstāt uzskatot to par mēsliem, aizmirst to, kas pagājis un raudzīties uz to, kas priekšā, skriet uz mērķi, lai iegūtu balvu - Kristu Jēzu. Skriet, ne stāvēt, atksatoties uz to, kas pagājis.

Uz ko man patīk atskatīties pagātnē?

Kas man dod drošības sajūtu?

Kā es varu šodien vairāk tuvoties Jēzum un ļaut viņa mani pārsteigt?