Tajā laikā izraēlieši no Hora kalna devās ceļā, kas veda uz Sarkano jūru, lai apietu Edoma zemi. Bet ceļā tauta sāka kļūt nepacietīga. Un viņi kurnēja pret Dievu un Mozu un sacīja: “Kāpēc tu izvedi mūs no Ēģiptes? Lai mēs tuksnesī nomirtu? Nav ne maizes, ne ūdens. Mums jau apriebusies šī pārlieku vieglā barība.” Šī iemesla dēļ Dievs uzsūtīja tautai ugunīgas čūskas, kas sakoda ļaudis; un daudz ļaužu no Izraēļa nomira. Tad viņi gāja pie Mozus un sacīja: “Mēs sagrēkojām, jo kurnējām pret Kungu un pret tevi. Lūdzies, lai Viņš attālinātu no mums čūskas!” Un Mozus lūdzās par tautu. Tad Kungs viņam sacīja: “Pagatavo ugunīgu čūsku un uzstādi to par zīmi! Sakostais, to uzlūkojis, dzīvos.” Un Mozus pagatavoja vara čūsku un uzstādīja to par zīmi, kuru uzlūkodami sakostie palika dzīvi.

/Sk 21, 4-9/

Šīs dienas lasījuma fons ir vilšanās. Izredzētā tauta ir ceļā uz jaunu zemi, jaunu sākumu, taču ceļš ir daudz izaicinošāks un ilgāks, nekā gribētos. Nupat ir saņemts aizliegums iet pa taisnāko ceļu un dota pavēle iet ar līkumu. Nav brīnums, ka ceļš sāk apnikt un kļūst smagāks. Arī maize vairs negaršo tik labi. Līdz ar to parādās nepateicība, kurnēšana un pārmetumi Mozum un Dievam. Tas mums norāda, ka nepateicībai un kurnēšanai ir sekas. Tās var būt tik pat bīstamas kā čūskas kodiens. Šeit Izraēls kalpo kā ticīga cilvēka prototips. Arī mūsu dzīve ved pa dažādiem līkločiem, tā nav viegla. Arī mēs kļustam nepacietīgi, neapateicīgi, kurnam. Paldies Dievam par ugunīgām čūskām, kuras mūs atmodina un norāda uz mūsu grēku. Tās nav beigas, jo Dievs ir žēlsirdīgs. Tādu Viņš sevi atklāj šajā notikumā. Sakostajam ir tikai jāuzlūko Mozus pagatavoto čūsku un viņš kļuva vesels. Tas bija tik vienkārši, jo tas bija paša Dieva risinājums. Arī pie mums Dievs nāk ar savu risinājumu, tur, kur pašiem nav risinājuma un cerības. Viņš pats uzkāpa uz krusta, lai dāvātu mums pestīšanu.

Kad es varu ieplānot dažas minūtes uzlūkot mūsu Pestītāju uz krusta?