Tajās dienās Ābrams noslīga zemē uz vaiga. Bet Dievs viņam sacīja: “Lūk, mana derība ar tevi. Tu kļūsi daudzu tautu tēvs, un tavs vārds vairs nebūs “Ābrams”, bet gan “Ābrahams”, jo Es tevi iecēlu par tēvu daudzām tautām. Un Es tev likšu pieaugt ļoti lielā skaitā un tevi iecelšu par tēvu tautām, un no tevis izies karaļi. Un Es noslēgšu savu derību starp mani un tevi, un taviem pēcnācējiem pēc tevis visās paaudzēs kā mūžīgu derību, lai Es būtu tavs un pēc tam tavu pēcnācēju Dievs. Un Es atdošu tev un pēc tevis taviem pēcnācējiem zemi, kurā esi apmeties, visu Kanaānas zemi mūžīgā īpašumā. Un Es būšu viņu Dievs.” Un Dievs atkal sacīja Ābrahamam: “Bet tu un tavi pēcnācēji pēc tevis visās paaudzēs sargājiet manu derību!”

/Rad 17, 3-9/

Dievs debesu un zemes radītājs dod apsolījumu Ābrahamam un slēdz ar viņu derību. Tas nav nejaušas izvēles rezultāts. Dievs pazina Ābrahumu, Viņš zināja, ka šis vīrs ir uzticams. Tas nav viss. Brīdī, kad Dievs dod solījumu, ka viņš būs tēvs daudzām tautām, Abrahamam ir 99 gadi. Skaidrs, ka pats saviem spēkiem Abrahams nevar šos apsolījumus piepildīt. Abrahams var paļauties vienīgi uz Dievu. Abrahams šaubās pats par sevi, bet nešaubās par Dieva apsolījumu patiesumu un spēju tos istenot. Apustulis Pāvils par Ābrahamu saka, ka viņš pretēji cerībai cerēdams, ir ticējis, ka kļūs daudzu tautu tēvs. VIņš nešaubījās par Dieva apsolījumiem un būdams stiprs ticībā atdeva Dievam godu. Abrahama nešaubīgā ticība un paļāvība pagodināja Dievu un tādēļ Dievs pagodināja Abrahamu. Ja baiļu un nedrošības brīžos mēs saglabājam cerību un paļāvību uz Dievu, par spīti savām vājībām mēs nepārstājam ticēt Dieva spēkam un mīlestībai, mēs esam Abrahama garīgie pēcnācēji, kurš nepaļāvās uz sevi, bet gan Dieva doto vārdu.

Kas ir tavs izaicinājums šodien, kur Dievs tev pieprasa Abrahama paļāvību un ticību?