Klausieties, salas, un ņemiet vērā jūs, tālīnie ļaudis: Kungs mani ir aicinājis jau no dzimšanas, jau no manas mātes miesām Viņš pieminēja manu vārdu. Un manu muti Viņš izveidoja kā asu zobenu, savas rokas pavēnī mani paslēpa. Viņš padarīja mani līdzīgu asinātai bultai un mani noslēpa savā bultu makā. Un Viņš man sacīja: “Izraēl, tu esi mans kalps, kurā Es tikšu pagodināts.” Bet es sacīju: “Veltīgi esmu pūlējies, lieki un ne par ko esmu šķiedis savus spēkus. Tomēr mana taisnība ir pie Kunga, un mans atalgojums ir pie mana Dieva.” Es tiku pagodināts Kunga acīs, un mans Dievs kļuva mans stiprums. Un tagad Kungs, kas mani jau no dzimšanas ir darījis par savu kalpu, sacīja, lai es atvestu atpakaļ pie Viņa Jēkabu un sapulcinātu Viņam Izraēli. Un Viņš sacīja: “Ar to ir par maz, ka tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ tos, kas atlikuši no Izraēļa. Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana aizsniegtos līdz pat zemes robežām.”

/Is 49, 1-6/

Pēdējās gavēņa dienās Baznīca mūs aicina ieklausīties pravieša Isaja vēstījumā, kurš mūs brīdina, bet reizē dod cerību un prieku. Dievs deva šim pravietim īpašu harizmu uzrunāt tautu. Cilvēkus pravieša vārdi uzrunāja, bet uz īsu laiku. Redzot tautas uzvedību, pravietim nolaižas rokas. Viņš neredz sava darba augļus. Vienīgā cerība ir Kungā. Pravietis saprot, ka ne paša spēks vai gudrība ir tā, kas var atgriet Izraēli, bet gan pats Dievs, kurš vienmēr ir galvenais darītājs. Mēs visi esam Dieva Vārda sludinātāji. Viņš katru no mums ir izredzējis jau pirms nākšanas pasaulē. Mēs katrs esam instruments Dieva rokās. Nezaudēsim cerību, kad neredzam tūlītējus rezultātus savam darbam. Jo vairāk saņems gaismu no Kunga, jo vairāk spēsim to dāvāt citiem. Īstā gaisma, kas apgaismo katru no mums, Dieva Dēls.

Kā es sāku savu dienu?

Kā es saglabāju savu skatienu uz Dievu dienas garumā?