Tajās dienās Kungs sacīja Mozum un Āronam Ēģiptes zemē: “Šis mēnesis jums būs mēnešu iesākums, pirmais mēnesis gadā. Runājiet visai Izraēļa dēlu sapulcei un sakiet viņiem: “Šī mēneša desmitajā dienā katrs lai paņem jēru savai ģimenei un savam namam. Bet, ja skaits būtu par mazu, lai pietiktu jēra apēšanai, tad lai viņš ņem klāt savu kaimiņu, kas ir vistuvāk viņa namam, ievērojot personu skaitu, kas ir pietiekams jēra apēšanai. Bet jērs jums būs bez vainas, auns, vienu gadu vecs. To jūs ņemsiet no avīm vai arī no kazām. Un jūs to sargāsiet līdz šī mēneša četrpadsmitajai dienai, un pievakarē visa Izraēļa dēlu draudze to nokaus. Viņi paņems tā asinis un apslacīs abas durvju palodas un māju sliekšņus, kurās to ēdīs. Un tajā naktī viņi ēdīs uz uguns ceptu gaļu un neraudzētu maizi ar rūgtām zālēm. Un to jūs ēdīsiet tā: jūs apjozīsiet savus gurnus, kājās jums būs sandales, rokās turēsiet ceļa spieķi. Un jūs ēdīsiet steidzīgi, jo tā ir Kunga Pasha (tas ir, garāmiešana).” Un tajā naktī Es pāriešu Ēģiptes zemi un nonāvēšu visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē – no cilvēka līdz sīklopam –, un pār visiem Ēģiptes dieviem spriedīšu tiesu. Es, Kungs. Bet asinis būs par zīmi tām mājām, kurās jūs uzturēsieties. Un Es redzēšu asinis un paiešu jums garām, un jūsu vidū nebūs šīs iznīcinošās sodības, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi. Šī diena jums būs par piemiņas dienu, un jūs to svinēsiet kā svētkus Kungam. Visās paaudzēs jūs to svinēsiet ar mūžīgu godināšanu.”

/Izc 12, 1-8.11-14/

Izceļošanas grāmatā mēs lasām par pirmajām Liledienām. Dievs pavēlēja pirms iziešanas no Ēģiptes verdzības izraēliešiem sagatvot Lieldienu maltīti, kurā bija cepts jērs, neraudzēta maize, rūgtas zāles un kuru vajadzēja ēst lielā steigā. Dievs tādā veidās velājās parādīt, ka viņi, kas bija noilgojušies pēc brīvības, nedrīkstēja vairs kavēties pie tā, pie kā jau bija pieraduši, bet bija jāiet tajā nezināmajā, kur Dievs viņus vedīs, bet kas viņiem dāvās brīvību. Tā bija zīme tam, kas velāk notiks - nākošajā dienā. Lieldienu maltīte ir euharistijas pirmtēls. Kristus dod tai jaunu nozīmi, ka tā ir atbrīvošana no grēka verdzības, pestīšanas zīme. Viņš parāda, ka mēs esam aicināti brīvībai, patiesai brīvībai Dievā ka tā nāk no Viņa.

Cik lielā mērā mēs esam ieaisītīti šajā pestīšnanas plānā?

Kas ir tās jomas manā dzīvē, kur es joprojām esmu kādā verdzībā?

Kur Dievs mani aicina iziet brīvībā?

Vai es ilgojos pēc brīvības?

Vai tomēr esmu kaut kam vairāk pieķēries, nekā Dievam?