Redzi, manam kalpam labi veiksies – viņš izcelsies, tiks paaugstināts un kļūs ļoti cildens. Kā daudzi par viņu izbrīnā satrūkās, cik necilvēcīgi izkropļots bija viņa izskats, un viņa tēls nebija cilvēkam līdzīgs, tā viņš pārsteigs daudzas tautas. Viņa priekšā karaļi aizvērs savu muti, jo ieraudzīs to, kas viņiem nebija stāstīts, un sapratīs to, ko nebija dzirdējuši. Kas ticēs tam, ko mēs dzirdējām? Un kam ir atklājusies Kunga roka? Viņš uzaugs tā priekšā kā atvase, kā sakne no izkaltušas zemes. Viņam nebija nekāda jaukuma, nedz skaistuma, ka mēs viņu uzlūkotu, nedz arī izskata, ka viņš mums patiktu. Viņš bija nicināts un ļaužu atstumts, sāpju vīrs, kas pazīst ciešanas, un kā tāds, kura priekšā mēs aizsedzam seju, tik nonievāts, ka mēs viņu diez ko nevērtējām. Taču viņš nesa mūsu grūtumu un uzņēmās mūsu ciešanas, bet mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva šaustītu un pazemotu. Viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ un mūsu noziegumu dēļ satriekts. Viņš saņēma sodu, lai mēs gūtu mieru, caur viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis un aizgājām katrs savu ceļu, bet Kungs uzlika viņam mūsu visu pārkāpumus. Viņš tika mocīts, un pats to atļāva un neatvēra savu muti. Kā jērs, kas tiek vests uz kaušanu, kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā, tā viņš neatdarīja savu muti. Pēc varmācības un tiesas viņš tika aizrauts projām. Kam tad rūp viņa liktenis? Viņš tika paņemts no dzīvo zemes, manas tautas noziegumu dēļ saistīts un nonāvēts. Kapu tie viņam ierādīja pie bezdievjiem, tomēr viņa atdusas vieta bija starp bagātajiem, jo viņš netaisnību nebija darījis un viltus nebija uz viņa lūpām. Bet Kungs gribēja viņu satriekt ciešanās. Ja savu dzīvību viņš atdos upurī par grēkiem, viņš pieredzēs ilgu mūžu pēcnācējos un caur viņa roku piepildīsies Kunga griba. Savas dvēseles ciešanu dēļ viņš ieraudzīs gaismu un būs apmierināts par savu atzīšanu. Mans taisnīgais kalps attaisnos daudzus un pats nesīs viņu grēkus. Tādēļ Es viņam piešķiršu daudzus, un viņš kopā ar varenajiem sadalīs laupījumu, jo viņš savu dzīvību atdeva nāvē un tika pieskaitīts noziedzniekiem. Un viņš uzņēmās daudzu grēkus un par pārkāpējiem lūdzās.

/Is 52, 13–53, 12/

Mēs parasti spriežam par ārējo. Īstā gudrība ir saskatīt kopsakarības, to, kas daudzkārt svarīgāks par ārējo. Šodien esam aicināti pamanīt to, ka kāds par mums ir atdevis dzīvību, lai mēs varētu dzīvot. Mēs saņemam dziedināšanu Kristus brūcēs, pie Viņa varam atrast dzieidnāšanu. Pie Viņa esam aicināti nākt savās bēdās un grūtībās. Mēs parasti skatāmies uz savām personiskajām interesēm, bet VIņš mums rāda svarīgāko. Jēzus mums parāda, ka tu vari izdarīt daudz citu labā. Jēzus pats nes mūsu vainu. Kā Viņš izturas netaisnības priekšā? Viņš pacietīgi panes un ir laimīgs, jo šādā veidā mūs izglābj. Jēzus mūs šodien māca pacietīgi pildīt savu pienākumu - nest savu krustu.

Kas ir mans krusts?

Kā es rīkojos netisnības priekšā?