Grāds kabatā

Raidījuma viesis ir Latvijas Universitātes ekonomikas bakalaura grāda ieguvējs, franšīzes “Ezītis miglā” un citu uzņēmumu līdzdibinātājs, viens no “Ezīšfesta” organizatoriem Lauris Streņģe.

Raidījumā uzzināsi, kā Lauris sajauca programmas, kurās stājās, kādēļ uzskata, ka studiju laikā viņš bija “pelēkā pele”, un kādu uzņēmumu viņš atvēra netālu no Bolderājas kapiem. Noskaidrosim arī, kāpēc uzņēmējs aicina jauniešus neslīpēt savas idejas un ko iesaka darīt tā vietā.

Raidījumu vada: Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Raidījuma viesis ir Gints Andžāns, maģistra programmas “Tiesības un organizāciju pārvaldība” absolvents, aktieris, Dailes teātra izpilddirektors, tētis, brālis, vīrs, MTB iesācējs.

Raidījumā uzzināsi, kā Gints jutās uz skatuves jaunībā, kā bija studēt kopā ar sievu pandēmijas laikā un kāpēc viņi beigās negāja uz izlaidumu kopā. Noskaidrosim arī, kādēļ aktieris apbrīno visus, kas pabeidza studijas pirms mājaslapas likumi.lv rašanās, un kāds bija iemesls klauvēšanai pie loga, ejot garām kādam restorānam.

Raidījumu vada Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Raidījuma viesis ir Gundars Bērziņš, Latvijas Universitātes bakalaura, maģistra un doktora studiju programmu vadībzinātnē absolvents un Latvijas Universitātes rektors.

Raidījumā uzzināsi, kur iegūt pamatojumu taviem sapņiem, kuru eksāmenu rektoram nācās kārtot vēlreiz un kā saprast, kā ir iekārtota pasaule. Noskaidrosim arī, kāpēc doktorantūru pavada vainas sajūta, kāpēc studijas ir nākotnes iespēju vadīšanas instruments un kādēļ tev obligāti jāpieraksta savs mērķis.

Raidījumu vada Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Seko līdzi soctīklos:

Gundars Bērziņš: Facebook | Instagram

Latvijas Universitāte: Facebook

Ērika Bukovska: Instagram

Kārlis Rūdolfs Kaktiņš: Instagram

Autors: Guntis Rozenbergs, Latvijas Universitāte

Raidījuma viešņa ir Dagnija Baltiņa, Latvijas Universitātes vēstures bakalaura programmas absolvente un kultūras mantojuma eksperte, Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktore un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Darba devēju padomes priekšsēdētāja.

Raidījumā uzzināsi, kādēļ dziļā lasīšana ir superspēja, kā atslēgšanās no sociālajiem tīkliem vairo motivāciju un kāpēc studiju laiks ir palaidējmehānisms labākajiem gadiem dzīvē. Noskaidrosim arī, kādas trīs Dagnijas kļūdas Tu vari nepieļaut, kādēļ studijas viņai "norāva jumtu" un kā brīvprātīgais darbs var atvērt durvis karjeras iespējām.

Dagnijas Baltiņas Facebook un Instagram konts

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Facebook konts

Ērikas Bukovskas Instagram konts

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts

Studiju gadi Dagnijai Baltiņai saistās ar aizrautību, drosmi teikt “jā” un spēju ļauties iespējām — sākot no iesaistes studentu pašpārvaldē līdz dalībai Radio NABA tapšanā. Latvijas Universitātē viņa atrada savu ceļu kultūras mantojuma jomā, satika nozīmīgus mentorus un ieguva prasmi strādāt, lasīt, savākties un piepūlēties. Jauniešiem viņa iesaka negaidīt, kad kāds viņus izvēlēsies, bet pašiem piedalīties, meklēt sev mentorus un, pats galvenais, lasīt — dziļi, pašiem un ar zinātkāri.

Man vienkārši patika

Kā tu savu studiju laiku Latvijas Universitātē raksturotu vienā vārdā?

Man ļoti patika. Vienkārši patika.

Vai grāmatas un bibliotēkas tev vienmēr ir bijušas mīļas?

Jā, man grāmatas un bibliotēkas vienmēr ir bijušas mīļas. Un noteikti arī vēstures studijas atvēra jaunus apvāršņus. Tas, ko lika izlasīt, man vienkārši norāva jumtu. Tas šķita ļoti iedvesmojoši. Arī profesoru vēlība un dāsnums ieteikt kaut ko izlasīt, mudināt domāt pašai savas domas par izlasīto, komentēt, eksperimentēt ar savām reakcijām par grāmatām — tā ir bijusi ļoti bagātinoša pieredze.

Kā tu nonāci Latvijas Universitātē?

No vienas puses, likumsakarīgi, no otras puses, — nejauši. Biju domājusi studēt medicīnu, jo abi mani vecāki ir ārsti. Un vēl arvien reizēm liekas, ka varbūt tomēr vajadzēja studēt medicīnu un es būtu kļuvusi par labu ārsti?..

Mēs bijām pirmie, kas vidusskolā kārtoja centralizētos eksāmenus, arī vēsturē, un ieguvu tajā ļoti augstu vērtējumu. Un līdz ar to diezgan automātiski nonācu vēstures studijās. Paralēli mēģināju stāties arī baltu filoloģijas un socioloģijas studijās. Atceros, interesants bija gan rakstiskais baltu filoloģijas iestājeksāmens, gan arī socioloģijā tas bija ļoti aizraujošs. Bet iznākumā iestājos vēsturniekos.

Profesora Gavriļina faktors

Kas bija vērtīgākais, ko ieguvi studijās?

Ieguvu savu ceļu, pa kuru man ir jāiet. Tas notika, pateicoties tam, ka mani burtiski jau pirmajā semestrī savā paspārnē un aizgādībā paņēma profesors Aleksandrs Gavriļins, kurš palīdzēja man noformulēt interešu loku kultūras mantojuma jautājumos, iedrošināja domāt plašāk, redzēt vēstures un mūsdienu mijiedarbību un saprast arī savas karjeras tālāko attīstību.

Arī daudzi studiju kursi ļāva ieraudzīt pasaules lietas kontekstā ar šodienas izaicinājumiem — vai tā bija Rietumeiropas vēsture, vai vēstures palīgdisciplīnas, kas man deva iespēju gan aizrauties ar muzeoloģiju, gan saprast, kas ir heraldika, gan arī domāt par citiem jautājumiem.

Vēlāk šie profesori man kļuva par atbalstu, ļāva ieraudzīt lietas, uzdrīkstēties, noticēt saviem spēkiem, arī kritikai, kurai varu uzticēties. Arī turpmākajos gados profesors Gavriļins bija viens no maniem nozīmīgākajiem padomdevējiem, mentoriem, kritiķiem un ceļa rādītājiem.

LU mantots paradums mācīties

Tu turpināji studēt ārzemēs. Kā atšķiras Latvijā, Vācijā un Austrālijā gūtā studiju pieredze?

Manuprāt, tā bija ļoti gudra izvēle Latvijā studēt bakalaura līmenī, jo tas man iedeva labu pamatu vēlākajam startam starptautiski, ieguvu oriģinālas domas, jo biju izlasījusi tik daudz ko, ko citur mana vecuma jaunieši bakalaura studijās nebija lasījuši. Bija, par ko sarunāties, ko salīdzināt, ar ko sevi pārstāvēt.

Manī bija nostiprinājās labs paradums mācīties. Nonākot Vācijā, Austrālijā un vēlāk Amerikā, ļoti labi jau zināju, ko nozīmē mācīties. Un to man iemācīja Latvijas Universitāte - spēju mobilizēties, kad vajag, arī pēdējās nakts sacensības ar sevi un miegu, lai paspētu iesniegt visus darbus laikā, arī spēju saņemties, nepadoties un izdarīt. Ļoti būtisko mācīšanās paradumu iemantoju tieši bakalaura studijās LU.

Visam teikt “jā”

Kāds bija tavs spilgtākais vai trakākais piedzīvojums studiju laikā?

Es nebiju pārāk traks students — drīzāk esmu ļoti aizrautīgs cilvēks, kas vienmēr labprāt kaut kur iesaistās un piedalās. Jau pirmajā semestrī iesaistījos Latvijas Universitātes Studentu pašpārvaldē un Vēstures un filozofijas fakultātes dažādās studentu aktivitātēs. Ļoti patika burziņi, dinamika un prieks par kopā dzīvošanos līdzās studijām - studentu pašpārvaldes un studentu aktivitāšu norises.

Man bija prieks, ka biju arī daļa no “Radio NABA” dibināšanas un iesaistījos Latvijas Universitātes avīzē. Vienkārši piedalījos dažādos pasākumos un daudz kam teicu “jā”. Tas, kas raksturo manu bakalaura studiju periodu un varbūt it tas trakākais piedzīvojums, - ir vienkārši visam teikt “jā”! Braukšu, organizēšu, piedalīšos, darīsim! Tas ir tāds vieglums — nebaidīties un būt drosmīgiem.

Studijas ir ļoti skaists laiks ar to, ka to vienkārši pieņem un ļaujies plūdumam. Tas ietver arī dažas naktis, kad intensīvi jāmobilizējas un jāsaņemas izdarīt saistības attiecībā uz mācībām, reizumis jāmāk izskaidrot profesoriem, kāpēc nebiji kādā lekcijā vai jāmēģina pārliecināt, ka drīksti darbu iesniegt vēlāk, un arī jāpiedzīvo sakāve, kad kāds tev atsaka. Galvenais - bakalaura studijās ejamais ceļš ir milzīgs dzīvesprieks.

Kāds bija mīļākais pasākums, ko noorganizēji?

Bija daudz mīļāko pasākumu, kuros iesaistījos. Bet visneparastākā bija mana pieredze, vienu semestri strādājot “Radio NABA”. Darbs tur manī atvēra “tu to vari” šķautni. Ķeries klāt un izdari lietas, kas neienāca prātā, ka tu tās spētu. Bakalaura ceļam tieši tam ir jākalpo — līdzās studijām izmēģināt roku dažādās nozarēs. Un priecājies, kad redzi, ka vari būt ceļa pavadonis tādam lielam projektam, kāds ir “Radio NABA”, kas Madaram Štramdieram ir izdevies fantastisks, un vari drusku lepoties — es arī mazliet gāju līdzās šim lielajam notikumam.

Pašpārvaldes drošā aizmugure

Kas, tavuprāt, ir galvenais ieguvums no iesaistes studējošo pašpārvaldē?

Tas ir kontaktu loks un dažādo prasmju sinerģija — ieraudzīt citu cilvēku stiprās puses, idejas, kas tev nekad neienāktu prātā. Tā ir arī iespēja saprast savu lomu — kad tu esi vadošais un kad esi komandas biedrs. Ir iespēja izkāpt ārā no savas profesionālās piederības un ieraudzīt studiju biedrus no citām nozarēm — fizmatus, ekonomistus, žurnālistus, biologus. Studējošo pašpārvalde bija kā tāds patīkams portāls, caur kuru ieiet un satikt cilvēkus, ar kuriem visticamāk citādi nebūtu satikusies. Tas ir ļoti liels ieguvums.

Otra lieta — pašpārvalde vienkārši iedrošina jaunieti izmēģināt sevi dažādās lomās. Pašpārvalde ir kā droša aizmugure personības eksperimentiem, idejām un arī neveiksmēm. Ir vērts izmantot pašpārvaldi kā vietu idejas testēšanai un vērts arī kļūdīties, atļauties, ka būs veiksmes un neveiksmes cikls, bet vienalga atrodies kopdarbā, kad tu mācies, analizē un domā.

Ļoti novērtēju šīs iespējas būt klāt, ko deva pašpārvalde. Nekad nebiju ievēlēta Studentu pašpārvaldē, bet tur vienkārši iesaistījos. Tāpēc gribu jauniešiem ieteikt negaidīt sevis validāciju - vai kāds mani izvēlēsies un ievēlēs, bet vienkārši iet un piedalīties. Mūsu Latvijā ir ļoti maz, tāpēc varam ļaut piedalīties ikvienam.

Labākie gadi un “tu vienmēr varēji labāk”

Pēc tevis ar degsmi stāstītā teju jāsecina, ka studiju gadi ir vislabākais laiks cilvēka dzīvē!?

Man liekas, ka studiju laikā sākas labākie gadi cilvēka dzīvē. Studijām noslēdzoties, labākie gadi nebeidzas, bet studiju gadi noteikti ir palaišanas mehānisms labākajiem gadiem mūsu dzīvē.

Vai studiju laikā ir gadījusies arī kāda liela izgāšanās, uz ko tagad raugies ar humoru?

Bija bakalaura darba aizstāvēšana. Domāju, ka man ir ļoti labs bakalaura darbs, bet profesors pateica: “Es tev ielieku deviņi, jo tu vienmēr varēji labāk.” Man tā likās šausmīga izgāšanās. Gāju pa Tērbatas ielu mājās un raudāju. Jutos briesmīgi. Likās, ka esmu caurkritusi. Bet vienlaikus tas bija viens no visspēcīgākajiem rokas pasniegšanas brīžiem, ko profesors man devis, pasakot - tu noteikti vari. Tas man palīdzēja ieraudzīt, ka varu. Ir vērtība tajā, ja kāds pasaka, ka tu vari labāk. Un to vajag pieņemt ar cieņu un pazemību.

Vai, vadot Latvijas Nacionālo bibliotēku, ir bijuši kādi kuriozi?

Noteikti ir bijuši kādi komunikācijas pārpratumi, par kuriem pēc tam var tikai pasmaidīt un atzīt tos. Bet, tiem notiekot, sajūta gan abās pusēs ir ļoti reāla… Labākās mazās lietas ikdienas darbā ir tās, kad spēj pamanīt problēmu iepriekš un novērst kļūdu, piemēram, pārorganizējot pasākumu, un nākt pretī sadarbības partneriem vai klientiem, paspēt kaut ko izdarīt labāk.

Jāgrib arī dot

Ko vērtīgu iemācījies ārpus lekcijām?

Jau pirmā studiju gada novembrī sāku paralēli strādāt par projektu asistenti UNESCO Nacionālajā komisijā, vēlāk Rīgas domē Bērnu un jauniešu centrā “Laimīte” par jaunatnes projektu koordinatori. Visu laiku paralēli studijām kaut ko darīju, iesaistoties dažādos projektos, organizējot pasākumus, uzņemoties projektu rakstīšanu un vadīšanu. Paralēlajos darbos veiktais paplašināja un pilnveidoja manas kompetences un prasmes. Tas man deva arī dzīvesprieku, aizrautību un kontekstu studētajam.

Kā nokļuvi līdz savam pirmajam darbam?

Biju brīvprātīgā jau visus vidusskolas gadus UNESCO Nacionālajā komisijā, iesaistījos Rīgas pilsētas projektā par Hanzas dienu rīkošanu 2011. gadā, kas vēlāk pārauga jaunatnes skolas projektā un Rīgas domes skolēnu domes projektā. Tieši brīvprātīgais darbs atvēra durvis maniem pirmajiem darba piedāvājumiem. Tās likās salīdzinoši mazas iespējas, un tas nebija peļņas darbs, bet tās bija pirmās durvis, kas atvērās. Un atkal ir jāmāk tām teikt “jā”. Lai atrastu pirmos darbus, ir jāgrib arī pašam dot, nevis tikai jādomā, kā pelnīšu, kā saņemšu uzmanību, atzinību un kā mani novērtēs.

Ir jāgrib dot. Pirmā pieredze gadiem ilgi ir jāaudzē caur savu devīgumu un ziedošanos. Tas ir būtiski, lai iegūtu pirmo darbu — gribēt piedalīties lielākā notikumā, dodot savu pienesumu. Caur to ļoti daudz mācāmies.

Ja tev būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai būtu kaut kas, ko tu darītu citādāk?

Viena lieta, ko ļoti nožēloju, — es neaizbraucu Erasmus apmaiņā. Netiku. Jau biju sākusi mācīties vācu valodu. Ja varu ko ieteikt, tad Erasmus šobrīd ir brīnišķīga iespēja, kas būtu jāizmanto katram studējošajam. Tā ir ļoti liela dāvana un iespēju grozs. Un, otrkārt, kad esat aizbraukuši Erasmus programmā, ir vairāk jāceļo apkārt. Es izceļojos pa Eiropu, piedaloties dažādos jaunatnes programmu projektos, bet uzskatu, ka tas jādara vēl vairāk, izmantojot akadēmiskās iespējas. Ne tikai jauniešu projektos, kas vairāk saistīti ar starpkultūru dialogu, pieredzes apmaiņu vai tīklošanos, bet tieši akadēmiskā līmenī. To tagad es noteikti darītu vairāk un aktīvāk.

Un trešais ieteikums — es laikam aktīvāk būtu apmeklējusi zinātniskās konferences, īpaši vēstures zinātnē. Toreiz man neienāca prātā, ka drīkstu uz tām iet. Likās, ja vēl nav maģistra grāda, nedrīksti tur līst pa durvīm iekšā. Bet tā īsti nav. Tas ir iekšējs aizspriedums, kas arī tagad varētu būt daudziem studējošajiem. Bet, jo agrāk tu ej, jo agrāk redzi, kā notiek konferences, par ko tur runā, ātrāk atrodi savu virzību. To noteikti būtu sākusi darīt daudz agrāk, ja būtu sapratusi un uzdrīkstējusies.

Būt par kungiem, nevis kalpiem

Vai ir kādas prasmes vai zināšanas, ko tu ieteiktu apgūt ikvienam jaunietim?

Es vienkārši ieteiktu lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt, un nodoties dziļajai lasīšanai. Uzskatu, ka šobrīd izšķirošā mūsu iespējamās attīstības paātrinājuma gravitācija būs spēja lasīt, mācīties un mūsu pašu kognitīvās spējas.

Ja saglabāsim, attīstīsim un asināsim savas dziļās lasīšanas spējas, savu intelektu, kognitīvo domāšanu neatkarīgi no jebkādiem rīkiem, mēs varēsim būt kungi šiem rīkiem. Šobrīd riskējam ļoti viegli kļūt par to kalpiem. Domāju, ka mūsu iespēja ir par tādiem nekļūt. Tā ir mūsu izvēle.

Tāpēc es noteikti aicinātu jauniešus ķerties klāt literatūras klasikai, lasīt profesionālo literatūru pašiem, nevis tās kopsavilkumus. Izmantot studiju gadus, lai izlasītu fundamentālos pamatus — kāpēc kāds ir attīstījis idejas: ekonomikā, socioloģijā, politoloģijā vai vēsturē — kas ir idejas, kas novedušas pie pētījumiem.

Tas ir ārkārtīgi gandarījumu nesošs izziņas process, kas veicina paša zinātkāri, izprastkāri un aizrautību ar nozari. Liekas, ka ļoti viegli varam pazaudēt šo aizrautību, ja tikai un vienīgi iekrītam ekrānu valgos. Tad tā būs tikai tāda blāva sajūta. Bet lasot pašam un iedziļinoties, iegūstam gluži vai superspēju — pašam būt tam, kas gan lemj, domā un vada, gan arī pašam būt gatavam piedāvāt jaunas idejas.

Meklēt sev mentorus

Kas būtu tavs ieteikums jaunietim, kurš vēl tikai meklē savu jomu, nišu, nodarbošanos?

Es noteikti aicinātu jauniešus piedalīties Karjeras dienās, Ēnu dienās, apmeklēt un paskatīties, kas ir tās jomas, kurās viņi var doties strādāt. Noteikti nebaidīties studēt jebko, kas kaut nedaudz interesē, jo pēc tam vienmēr ir iespējams piemācīties kaut ko klāt. Nebaidīties arī negribēt studēt. Ja jūti, ka šobrīd nevari un tev šobrīd nav intereses, vari uzreiz to nedarīt, bet meklēt citas savas pieredzes un izaugsmi.

Es jauniešiem ieteiktu meklēt sev mentorus dzīvē. Cilvēkus, kas ir labvēlīgi jums un palīdz izcirst katram savu dzīves ceļu. Kāds to atradīs akadēmiskajā vidē, cits profesionālajā dzīvē, bet trešais bērnu un jauniešu centrā, jo tur kļūs par brīnišķīgu jaunatnes pedagogu, vai tas būs kāds, kas taps par tautas deju kolektīva vadītāju.

Nebaidīties atrast un ieraudzīt šos cilvēkus. Mēs pārāk maz izmantojam iespēju viens otram palīdzēt un pasniegt roku. Dienas beigās katru piepilda īpaša sajūta, kad tu esi kādam palīdzējis. Tas ir labs motivators arī tiem, kas sniedz savu roku, nevis tikai tiem, kas saņem. Jo viņi zinās, kā to nodot tālāk. Kādu dienu tie, kas saņem, būs tie, kas pasniegs roku citiem.

Kas svarīgāks – diploms vai pieredze?

Ja tavs studiju laiks būtu filma, kāds būtu tās nosaukums?

Pirmā doma, kas ienāca prātā, ir vācu filma “Lolas skrējiens” (“Lola rennt”). Tie, kas nav redzējuši, lūdzu, noteikti noskatieties!

Iepriekšējā “Grāds kabatā” viešņa Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina nākamajam viesim atstājusi šādu jautājumu: kura studiju laikā gūtā atziņa vai prasme ir izrādījusies visvērtīgākā tavā karjerā?

Īsi un esenciāli - prasme strādāt. Uzskatu, ka studiju laikā es ieguvu spēju strādāt, lasīt, savākties, ieguldīties, un tas ir bijis izšķiroši manā tālākajā karjerā. Tā ir prasme sevi motivēt, uzrakstīt darbu labi, griba piepūlēties.

Man liekas, ka ļoti būtiska ir ideja par piepūli un rūpēm — ka man rūp jautājums, ko pētu vai kas ir nonācis manā pētniecības lokā.

Vai turpmākajā karjerā vairāk noderējusi pieredze vai diploms?

Gan diplomam, gan pieredzei ir nozīme, abi kaut ko liecina par personību. Abi kaut kādā ziņā parāda spēju pielāgoties, ieguldīties un piepūlēties.

Līdz ar to gan diplomam ir nozīme, gan pieredzei. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kur es strādāju, diplomam nenoliedzami ir nozīme. Tā ir piederība vēstures zinātnei, pieredzei kultūras mantojuma jomā, kā arī starptautiskā līmenī. Protams, tagad arī teorētiskās zināšanas sabiedrības vadībā ļoti palīdz.

Motivācijai — prom no ekrāniem un uz bibliotēku

Studentiem sācies jauns studiju gads. Kā nezaudēt motivāciju un kā to iegūt?

Es aicinātu cilvēkus atslēgties no sociālajiem tīkliem, lai nezaudētu motivāciju, jo sociālie tīkli mēdz mūs ļoti demotivēt — netiešā veidā gan pārstimulējot, gan liekot sevi apšaubīt un salīdzināt. Tā mēs ieejam ļoti neveselīgā ciklā, kas nav nepieciešams. Noteikti aicinātu izmantot iespēju atslēgties no sociālajiem tīkliem un ekrāniem, īpaši tad, kad ir jāstrādā un jāizdara lietas.

Un otra lieta — lai saglabātu motivāciju, nāciet uz bibliotēku! Bibliotēka ir labākā apņemšanās ierīce. Tu sēdi kopā ar cilvēkiem, kas tāpat piedzīvo radošās mokas bakalaura vai maģistra darba tapšanā, kas iet cauri saņemšanās cīņai, mācoties eksāmeniem vai pārbaudes darbiem. Tā ir ļoti motivējoša vide.

Vienlaikus bibliotēka ir ļoti mierīga un klusa vide, kas ir ekskluzīva mūsdienu apstākļos, kur viss ir ļoti straujš, mainīgs, īss un fragmentēts. Un tad ir viena milzīga pārliecība bibliotēkas personā, kas tevi stiprina — tu to vari.

Ja kādam šobrīd vajag motivāciju, nāciet uz Latvijas Nacionālo bibliotēku!

“Grāds kabatā” skan Radio NABA ēterā katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Autors: Guntis Rozenbergs, Latvijas Universitāte

Studiju laiks ir iespēju laiks, kad cilvēks attīsta ne tikai profesionālās zināšanas, bet arī savu personību, spēju runāt un argumentēt, uzsver Irēna Kucina. Viņas studiju pieredzē bijušas arī negulētas naktis pirms eksāmeniem, mācīšanās uzticēties kursabiedriem un studiju apvienošana ar ģimenes dibināšanu. Savukārt jauniešiem viņa iesaka laikus domāt par savu profesionālo virzienu, apgūt valodas un stiprināt zināšanas par Latviju un tās vērtībām.

Klausies raidījuma 7. epizodi LSM.lv vai Spotify!

Irēnas Kucinas Instagram un Facebook konti

Satversmes tiesas Facebook konts

Ērikas Bukovskas Instagram konts

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts

Apzināta izvēle

Ja Jūsu studiju laiks Latvijas Universitātē būtu jāraksturo vienā vārdā, kāds tas būtu?

Viennozīmīgi – tas ir iespēju laiks, kad tu studē, esi pilns enerģijas un vispirms domā par identitātes attīstību profesionālajā jomā un par to, kā attīstīties kā personībai. Tu veido savu briedumu, domāšanu, savu prasmi runāt, argumentēt un, protams, gūsti jaunus draugus.

Vai jau bērnībā zinājāt, ka gribēsit darboties tiesību zinātnē un kļūt par tiesnesi?

Gluži ne bērnībā, bet vidusskolā gan sāku mērķtiecīgi par to domāt. Vidusskolā ir tāds mācību priekšmets kā sociālās zinības, kas paver plašu skatu uz to, kas ir sabiedrība, kā funkcionē valsts, no kā tā sastāv, kādas valstī ir institūcijas. Tu kā skolēns sāc domāt, ko tu vari dot valstij vai ko no tās gūt.

Man likās interesanti, kā nonākam līdz tam, ka garš likums uz papīra darbojas dzīvē, kā ar likuma palīdzību var īstenot dzīves situācijas un risināt dažādas problēmas. Padziļināta interese radās tieši vidusskolā. Un ne mirkli nenožēloju, ka uzsāku studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē.

Tātad izvēle par labu Latvijas Universitātei bija apzināta?

Jā, tā bija apzināta izvēle. Gan pati vēlējos studēt tiesību zinātni, gan arī vecāki teica, ka tiesību zinātne paver plašas iespējas profesijas izvēlē. Iedomājieties – grāds kabatā, un vari būt jurists uzņēmumā, jurists bankā, tiesneša palīgs, pēc tam - tiesnesis, prokurors, advokāts. Protams, tālākais ir atkarīgs no tā, kurā jomā vēlies specializēties un kur atrodi sevi un savu būtību profesijai un tālākai nākotnei.

Trešais faktors – tolaik bija juristu bums. Visi gribēja mācīties par juristiem vai arī ekonomistiem. Visi trīs faktori saskanēja – pati vēlējos, vecāki atbalstīja, un tas bija ļoti populāri studēt jurisprudenci.

No bērnu tiesībām līdz doktora grādam

Jūs savu promocijas darbu veltījāt bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Kā nonācāt līdz šai tēmai?

Šis jautājums radās laika gaitā. Pirmajā kursā jau vēl nezināju, ka gribu rakstīt par bērnu pārrobežu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem. Sarežģīti skan, bet šis jautājums ir par to, kā situācijās, kad vecāki ir no dažādām valstīm, risināt bērnu jautājumus, proti, ja viens no vecākiem strīdus laikā bērnu aizved pāri robežai uz citu valsti, kā to normāli, civiltiesiskā kārtā ar kādas mediācijas starpniecību atrisināt, neskrienot uzreiz uz policiju vai prokuratūru.

Universitātē esmu studējusi teju desmit gadus – līdz doktora grāds bija kabatā. Sāku ar bērnu tiesību jautājumiem pārrobežu kontekstā, rakstot maģistra darbu, un to attīstīju, padziļināju doktora jeb promocijas darbā.

Man nebija pārtraukuma starp studijām. Kad maģistra grāds ir rokā, studenti nereti sāk baudīt dzīvi, izvēlas sev darbu, varbūt veido ģimeni un karjeru. Bet man tolaik likās svarīgi neapstāties studijās, jo, iespējams, citādi vēlāk, kad sāktu baudīt dzīvi ar pilnu jaudu, pētniecībā vairs nevēlētos atgriezties. Tas bija pareizs lēmums turpināt un uzreiz ķerties klāt promocijas darba izstrādei.

Īsākā nakts studenta dzīvē

Studiju gadi noteikti ir arī piedzīvojumu laiks. Kāds bija jūsu spilgtākais vai trakākais piedzīvojums?

Trakākais un spilgtākais… Man liekas, ka arī šodien studentu vidū vēl joprojām populāri ir teicieni, ka visīsākā nakts ir nakts pirms eksāmena un eksāmens ilgst veselu mūžību. Mums bija jāmācās ļoti daudz un tiešām mācījāmies naktīs. Domāju, studenti joprojām mācās naktīs, it īpaši pirms eksāmeniem sesiju laikā. Tā ir sevis pārbaude – cik daudz spēj nest. Ja spēj daudz mācīties nakts laikā, nākamajā rītā deviņos dodies uz eksāmenu un spēj izcili nostartēt, tas nozīmē – tevī ir jauda, enerģija, apņēmība un spēja to izdarīt.

Trakākais pārbaudījums bija mutvārdu eksāmeni. Mūsu studiju laikā Juridiskajā fakultātē pamatā bija rakstveida eksāmeni, izņemot darbu aizstāvēšanu. Viens pasniedzējs gribēja visu kursu pārbaudīt mutvārdos. Tas nozīmē, ka sākām dienas laikā, bet no universitātes izgājām naktī. Tā mums likās kā traģēdija. Deviņos no rīta jau jāsāk runāt – pozicionēt, pārstāvēt, argumentēt. Un, kad pasniedzējs uzdod vēl papildjautājumu, kas nav biļetēs, tad rodas zināms stress un esi spiests to sākt pārvaldīt. Mums likās – šausmīgi, ļoti grūti. Bet, raugoties no šodienas skatpunkta, tas bija izcili un vajadzīgi. Un tas būtu vajadzīgi arī šodien, jo tikai mutvārdu procesā vari uzzināt, cik patiesībā students zina, cik pārliecināts ir par savām zināšanām un kā prot argumentēt, piedalīties diskusijā, jo juristu profesijā ārkārtīgi svarīgas ir runas un argumentācijas prasmes, kritiskā un loģiskā domāšana. To reti var atspoguļot uz papīra, bet sarunā jūti studentu, cik gatavs viņš profesijai un lielajai dzīvei. Tā šodien pietrūkst. Ceru, laika gaitā atgriezīsimies pie eksāmeniem mutvārdos.

Vai negulēto nakšu rūdījums un atbildēšanu mutvārdu eksāmenos Jums palīdzējusi arī vēlāk darba gaitās?

Jā, tu jūti, ka tevī ir mugurkauls un tu to spēj. Bet mēs mācējām arī atpūsties. Mums bija ļoti liela kopiena - sešas studentu grupas. Studentu kopienas parasti ir ļoti draudzīgas. Netrūka ne zinātnisko vakaru, ko paši rīkojām, ne arī ballīšu, piemēram, Ziemassvētku balles. Mācējām atrast līdzsvaru, mācējām elpot dzīvi.

Lielākā daļa no mums darīja ļoti daudz, ieguldoties zināšanu un prasmju apguvē, lai kļūtu par spēcīgiem juristiem, lai, absolvējot universitāti ar grādu kabatā, varētu teikt – tā bija pareiza dzīves izvēle, un tas bija mūsu labākais laiks.

Vai varat pastāstīt par kādu lielāku studiju laika izgāšanos, uz ko tagad varat paraudzīties ar smaidu?

Es gribētu to nosaukt par - pārbaudījumu. Eksāmeniem iedoto tēmu ir ļoti daudz. kādas 150 tēmas vienā priekšmetā var būt. Tiesību zinātnē ir krimināltiesības, civiltiesības, Eiropas un starptautiskās tiesības. Tas viss ir jāzina. Un tad mēs starp kursabiedriem sadalījām šos jautājumus. Viens students nevar sagatavot visus 200 eksāmena jautājumus. Bija jāuzticas kolēģiem, ko viņi ir uzrakstījuši atsūtītajā failā. Mācījāmies paļauties un uzticēties ne tikai saviem spēkiem, bet arī kursabiedriem.

Vai tiesību zinātnē ir vieta kļūdām vai arī darbam tomēr jābūt pilnīgi perfektam?

Vieta kļūdām ir, un visi mācījāmies no kļūdām. Vai nožēloju, ka mēs dalījāmies, gatavojot atbildes eksāmeniem? Nekādā gadījumā. Pat ja tur bija pieļautas kļūdas, no tām mācījāmies.

Labākais lēmums – pasniedzēja karjera

Kāds bija Jūsu labākais lēmums studiju laikā? Un vai bija arī kāds sliktāks?

Labākais lēmums bija paralēli studijām uzsākt pasniedzēja karjeru Juridiskajā fakultātē. Mani kā studenti ievēroja Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras vadītājs Artūrs Kučs, iesakot pamēģināt pasniedzēja darbu. Sākumā gatavoju seminārus starptautiskajās privāttiesībās. Tīri labi veicās, un man piedāvāja izveidot savu kursu.

Vai varat iedomāties, ka students pasniedz studentiem, kuri ir tikai par pāris gadiem jaunāki par tevi?! Tas nozīmēja jaunu izaicinājumu. Vispirms jau sev pierādīt un – lai tavi kolēģi, kas arī ir studenti, tev noticētu. Tas bija ļoti liels izaicinājums – pašai vēl studēt un vienlaikus arī pasniegt. No tā daudz ieguvu un iemācījos.

Starptautiskās privāttiesības studiju laikā šķita kaut kas nereāls un kā svešķermenis jurisprudencē. Bet, kad to apaudzē ar garšīgiem, interesantiem dzīves piemēriem, tas veido izpratni. Tas kļūs ļoti interesanti, un vari ar to aizraut.

Savukārt sarežģītākais laiks pašai ir saistīts ar privāto dzīvi. Apprecējos, piedzima dēls, bet sapratu – neapstāšos un turpināju studēt. Man bija svarīgi pabeigt universitāti. Tas bija doktorantūras studiju laikā. Promocijas darbs prasa ļoti lielu ieguldījumu. Daudz jāsēž bibliotēkā, pie grāmatām, internetā, datubāzēs, lai sev vajadzīgos literatūras avotus iegūtu un izstudētu. Un jāraksta.

Gribu iedrošināt jaunietes – nevajag baidīties no ģimenes studiju laikā. Visu var paspēt izdarīt, pareizi plānojot, un ar gribasspēku - gan turpināt mācības, gan arī veidot ģimeni, un var izdoties pat izcili.

Tātad tas nav tik sarežģīti**?**

Sarežģīti nav, var izdarīt, - ja pareizi domā un velti laiku mācībām, ģimenei un neaizmirsti, ka vajag veltīt laiku arī pašam sev.

Grāds pats sevi neiegūs

Varbūt Jums nāk prātā kāds domu grauds, kas varētu kalpot kā ceļamaize jauniešiem?

Gribu teikt tā - grāds pats sevi neiegūs. Grādam jānāk kopā ar tavām prasmēm, zināšanām un pieredzi, lai tu attīstītos. Jau laikus jāsāk domāt, kas tu vēlies būt un kur novirzīsi savu spēku, enerģiju un talantu. Jo ātrāk to noskaidro, jo ātrāk vari sevī sākt uzlādēt profesionālo kapacitāti un jaunas zināšanas.

Tagad jauniešiem intereses ir tik krāsainas un dažādas. Raugos uz savu dēlu – šogad pabeidza 10. klasi, un viņš jau zina, ko studēs. Ir izcili, ka iecerēto jau var sākt īstenot – skolās ir dažādu virzienu un specializāciju programmas.

Manuprāt, liels akcents ir jāliek uz valodu apguvi. Jo vairāk valodu protam, jo labāk pašam. Neaizmirsīsim, ka neesam izolēta valsts, esam Eiropas un pasaules daļa. Jo vairāk valodu zinām un saprotam, jo vairāk varam lasīt, rakstīt un izteikt savas domas. Labums tiek ne vien pašam, bet arī savai valstij, kuru vari nest pasaulē. Savukārt no citām valstīm gūto vari tālāk attīstīt kaut vai savā profesijā. Es studiju laikā padziļināti mācījos angļu, bet nepietiekami rūpējos par franču valodas apguvi.

Un otrs - vadot Satversmes tiesu un runājot ar jauniešiem, redzu, ka ārkārtīgi svarīgi jauniešiem ir zināt un nostiprināt savas zināšanas par Latviju un Latvijas vērtībām. Tas ir jo svarīgi tāpēc, ka mūsu jaunieši, atšķirībā no manas paaudzes, piedzīvo ļoti daudz krīžu situāciju. Viena paaudze aug Covid laikā, tālāk tā pati vai nākamā paaudze piedzīvo karu, kas ir Eiropā… Ikdienā sastopamies ar propagandu, dezinformāciju un apmelošanu. Mūsu dzīvēs ienāk mākslīgais intelekts. Dzīves ritms ir ārkārtīgi dinamisks un straujš. Un informācijas apjomā, propagandā un dezinformācijā, cilvēks, it īpaši jaunietis, var pazaudēt vērtību fokusu. Un, jo stabilāks esi savas valsts, savas ģimenes vērtībās, jo labāk tu spēj filtrēt, izprast, kas ir īstais virziens, kas ir tavas dzīves vērtību karte un kas ir patiesība, un kas nav patiesība.

Tas ir ārkārtīgi svarīgi. To skolās māca sociālajās, tiesību zinātnēs un arī citos priekšmetos, bet arī mēs no tiesas dodamies uz skolām un stāstām par valsti, tās vērtībām, par Satversmes vērtībām, lai skolēns jau laikus spēj veidot savu vērtību karti. Tā viņš jutīsies piederīgāks mūsu valstij un daudz ātrāk viņā veidosies uzticēšanās valsts procesiem.

Par mirdzošām acīm un Latviju

Minējāt, ka daudzi jaunieši jau skolas solā zina, kurp doties un ko vēlas, bet ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēl nezina? Un kā saprast, ka esi savā vietā?

Saprast to var jau ar to, ka tev tas patīk, tev ir laimes sajūta – jūties brīvs, tev patīk tas, ko dari un tev deg acis. Tagad sarunas laikā skatos uz jums un redzu, ka jums patīk tas, ko darāt. Jūs smaidāt, jums deg acis. Esat enerģijas pilni, talantīgi, gribat šo darīt. Bet var apkārt redzēt arī cilvēkus, kas atnāk uz darbu, paveic darāmo un aiziet mājās. Klasiski nav nepareizi, jo darbu jau viņi izdara. Bet ir tādi cilvēki, uz kuriem skatoties, redzi, ka cilvēks ir laimīgs darbā, darot to ar prieku. Un vienmēr ir prieks redzēt arī sava darba rezultātus. Tiem, kuri šaubās izvēlē, gribu teikt, ka tas ir pilnīgi normāli. Nav tā, ka, pamostoties no rīta, kāds uzreiz zina, ka būs, pie mēram, lielas bankas vadītājs. Protams, ir prieks, ja tā notiek, bet tiem, kuri šaubās, - novēlu noticēt sev!

Cilvēks vislielākos ierobežojumus uzliek sev pats un savā galvā – ka nespēj, nezina, ir šaubīgs, ka izvēļu ir tik daudz un ka viņš var kļūdīties. Tāpēc jānotic sev vairāk, nekā iedomātajiem ierobežojumiem. Tikai nostājies uz pareizā ceļa un tici tam, un viss izdosies! Ticībai ir ļoti liels spēks.

“Grāds kabatā” iepriekšējā viešņa žurnāliste, TV un radio raidījumu vadītāja Lelde Ceriņa nākamajam viesim, nezinot, ka tā būsit jūs, atstājusi jautājumu. Viņa vaicā: Kādu jautājumu cilvēki sev uzdod pārāk reti?

O, izcils jautājums!

Ikdienā ļoti daudz jautājumu uzdodam par sevi, par savu ģimeni, par to, kas veido, mūsu ikdienu un dzīvi, bet, manuprāt, cilvēki reti pajautā sev: ko es varu dot savai valstij, kas ir tā daļiņa no manis, ko varu veltīt savai Latvijai? Varbūt tā ir dalība labdarībā. Latvijā notiek brīnišķīgi labdarības pasākumi. Varbūt tā ir došanās uz kādu Latvijas reģionu, kurā nekad neesi bijis, un to tādā veidā atbalstot, piemēram, piedaloties novada kultūras pasākumā. Varbūt vari piedalīties vietējās pašvaldības darbībā vai sabiedriskajās organizācijās. Un tas būs tavs devums Latvijai.

Radio NABA raidījums “Grāds kabatā” ēterā ir katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas bakalaura programmas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Autors: Guntis Rozenbergs, Latvijas Universitāte

“Grāds kabatā” saruna ar Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura programmas absolventi komunikācijas zinātnē, žurnālisti, TV, radio raidījumu un pasākumu vadītāju Leldi Ceriņu.

Gribētu, ka Latvijas Universitātē studentiem atkal būtu sava televīzija, kur pārbaudīt un attīstīt savas spējas, - sarunā uzsver Lelde Ceriņa. Viņasprāt, ir izdevīgi būt labam un atsaucīgam cilvēkam, jo labais pie tevis nākotnē atgriezīsies ar saistošiem projektu un sadarbības piedāvājumiem. Kā tauriņa efekts. Studiju laika kontakti Leldei veicinājuši viņas veiksmīgo karjeru.

Leldes Ceriņas Instagram konts

Ērikas Bukovskas Instagram konts

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts

Positivus pozitīvā loma studiju izvēlē

Ja tavs studiju laiks būtu autorraidījums, kādu nosaukumu tam liktu? 

Droši  vien – “Meklējumi”, jo man studiju laikā nebija īsti skaidrs, kur vēlos būt nākotnē 10 gadu intervālā, pa kādām karjeras kāpnēm iešu. Studijas bija meklējumi, lai saprastu, kas man padodas, kas ne, kas patīk, kas gandarī un kam vēlos veltīt savu enerģiju.  

Arī ļoti daudzi skolēni vidusskolā nezina, ko grib darīt. Kā tu vispār nonāci Latvijas Universitātē? 

Patiesībā tas notika diezgan nejauši, jo īstenībā vēlējos doties brīvprātīgajā darbā uz Āfriku. Iegadījās, ka braucām uz festivālu “Positivus” un torīt pa ceļam ietrāpījās Latvijas Universitāte, kur notika studentu uzņemšana. Draugiem mašīnā liku apstāties un pagaidīt, kamēr ātri iesniegšu tur dokumentus. Ieskrēju universitātē un iesniedzu dokumentus Sociālo zinātņu fakultātē, pat nezinot konkrētu programmu, ko vēlētos tālāk apgūt. Pirmā doma bija par reklāmu, kurā iepriekš kaut ko biju darījusi. Žurnālistika pie manis patiesībā atnāca tikai pēc pirmā kursa. 

Vai apsvēri studiju iespējas arī citur, citu studiju programmu?

Nē. Man vienmēr interesējusi komunikācija. Un Latvijas Universitāti kā jauniete izvēlējos diezgan apzināti, jo likās, ka pasaules kontekstā tā ir valsts universitāte, kurai ir segums, kas ir arī būtiski, ja kaut kur tālāk došos.

Kas ir vērtīgākais, ko ieguvi studijās? 

Noteikti tie ir kontakti. Lai kur un ko arī studētu, svarīgākais, ko iegūsti, ir līdzīgi domājošu cilvēku ar līdzīgu interešu loku kontakti, kas tev dzīvē pēc tam var noderēt pat brīžos, kad to pat negaidi.  Man visa karjera lielā mērā ir veidojusies tā, ka pēkšņi kāds cilvēks, ar kuru kādā dzīves posmā esmu bijusi kopā, pirmajā vai 2. kursā, atceroties un atgādinot, ka savulaik esmu bijusi uzņēmīga, azartiska un centīga, piedāvā projektu. 

Vai izvēle par labu augstākajai izglītībai bija vairāk racionāla vai emociju iespaidā? 

Man ir daudzi draugi, kuri jau agrā vecumā ļoti skaidri zinājuši, ko viņi grib, varbūt turpinot ģimenes profesionālās tradīcijas. Man šādas sajūtas nebija. Biju tas jaunietis, kurš vairāk impulsu vadīts vienkārši izdarīja izvēli. Un jānorāda, ka tas notika pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad nebija pieejams tik daudz informācijas kā patlaban, kad varam atsauksmes un visu smalki izpētīt. Tolaik tik daudz tajā neiedziļinājos. 

Studiju gadi ir arī ballīšu un piedzīvojumu laiks. Pastāsti par spilgtāko, varbūt trakāko piedzīvojumu? 

Jau pirmajā kursā sāku strādāt Kivi TV, kas bija studentu televīzija. Man tas nozīmēja atrašanos universitātē arī pēc lekcijām. No rīta gāju uz lekcijām un pēc tām paliku universitātē, reizēm līdz ļoti vēlam vakaram. Ļoti agri sāku veidot intervijas, filmēt, montēt - pilnīgi no nulles, jo pirms tam to nemācēju. Tāda ekskluzīva sajūta, kad citi studenti jau ir devušies prom, bet tu paliec ar aktīvo topošo žurnālistu bariņu, kopā radot saturu citiem. Tas bija kaut kas ļoti īpašs. To darīja lielie mediji. Bet arī mums bija iespēja jau praksē uzreiz pielietot zināšanas.

Protams, bija arī daudz ballīšu un tusiņu, bet es vienmēr esmu bijusi apzinīga, un liekas, ka tā īsti pat nekad neesmu pabalējusies ar kursa biedriem. Biju attiecībās un parasti tik daudz nepiedalījos tusiņu sadaļā.

Varbūt bija kāds piedzīvojums, intervējamos meklējot un mēģinot sarunāt?

Varbūt ne piedzīvojums, bet – pieredze. Tolaik ministru prezidente bija Laimdota Straujuma, un man, jaunai studentei, pateica, ka jāiet gatavot sižets no Ministru kabineta. Tur bija pikets, un bija iespēja viņu intervēt. Tas man, meitenei ne no Rīgas un kas atnākusi uz Universitāti studēt, likās kaut kas tik liels, milzīgs. Es tāda maziņa, kas īsti vēl neko nav sasniegusi, un man ir iespēja sarunāties ar tāda augsta ranga cilvēkiem. To atceros līdz pat šai dienai.

Vai gribētu atkārtot šo pieredzi?

Jā, jo tā bija brīnišķīga. Es tad vēl vairāk mestos visā iekšā, jo studijas apēda daļu no laika. Būtu vēl vairāk izmantojusi iespēju darīt lietas. Kivi TV ir bijusi vislabākā prakse tam, ko daru arī 10 gadus vēlāk. Nekas jau nav mainījies - vai esi students, vai strādā lielā medijā, kur esmu šobrīd – uzdevumi ir tādi paši kā toreiz - zvanīt un meklēt cilvēkus intervijām, kas nereti rada stresu, jo nākas meklēt arī pēdējā brīdī un cilvēki mēdz vienkārši necelt klausuli, lai arī vajadzīgi varbūt uz interviju tiešajā ēterā jau pēc pāris stundām. Teju vai aiz rokas cilvēki jāvelk uz intervijām…

Vai, tavuprāt, būtu vērts mēģināt atkal šo Kivi  TV projektu reanimēt?

Viennozīmīgi! Uzskatu, ka ir vajadzīga vieta praksei. No augstskolas, protams, paliek apgūtā teorija, bet, ja jāatceras, kas bija spilgtākais tolaik, lekcijas ir pagaisušas no atmiņas, bet praktiski darītais ir tas, kas visvairāk mums iemāca, paliek prātā.

 

Liktenīgais sapnis un vēsa prāta nozīme

Pērn tev mirklīti izdevās atkal atgriezties Kivi TV. Kādas bija sajūtas?

Man vienmēr būs ļoti mīļas sajūtas pret šo projektu. Galvenā atziņa, ko esmu paņēmusi no atrašanās šādā studentu projektā, ir nebaidīties, ka dzīvē var kaut kas arī nesanākt.

Ļoti interesants ir stāsts, kā es vispār nokļuvu Kivi, jo, atnākot uz universitāti, likās, ka esmu nokļuvusi milzīgā skolā ar tik daudziem labiem jauniešiem no visas Latvijas un ka es nekas neesmu. Un tad naktī nosapņoju, ka jāpiedalās, lai gan nebiju iepriekš apsvērusi domu pieteikties par Kivi TV vadītāju. Tas ir vienīgais tik zīmīgs sapnis manā dzīvē, kas izšķīra visu manu karjeru. No rīta pamodusies, lai arī bija nenormāli bail, aizgāju uz atlasi. Manuprāt, pats svarīgākais ir teikt jā! dažādām iespējām, lai arī liekas, ka neesi tām gatavs. To šāda pieredze iemāca. 

Vai tev ir bijusi kāda liela izgāšanās?

Bija jākārto kāds no gala ieskaites darbiem pie profesores Skaidrītes Lasmanes. Ļoti uzcītīgi mācījos līdz trijiem četriem no rīta, bet nedzirdēju modinātāju. Pamodusies skatos pulkstenī, ka ieskaite tikko jau sākusies. Dzīvoju Rīgas otrā galā. Par pēdējo naudu ar taksi aiznesos uz fakultāti, iebrāzos auditorijā bez “labrīt” vai “piedodiet”, “atvainojiet”, paņēmu ieskaites lapu, apsēdos solā un sāku pildīt. Dzirdu, kā profesore iekrekšķas un saka, lai pieceļos un ka drīkstu doties ārā no auditorijas…, jo neesmu ne sasveicinājusies, ne atvainojusies.

Studiju laiks jau ir ļoti intensīvs un stresains, visu laiku ir spriedze, bet šis bija viens no manas dzīves kaunpilnākajiem mirkļiem, kad sajutos ļoti nepieklājīga, tā ienesdamās auditorijā. Izgājusi tik ļoti raudāju, kā vienīgo reizi visu trīs gadu laikā. Ļoti pārdzīvoju. Kad visi studenti, pabeiguši ieskaites darbu, iznāca ārā, devos iekšā, atvainojos, un man tika dota otra iespēja citā dienā. Tas iemācīja, ka arī stresa situācijās jācenšas saglabāt vēsu prātu, pat ja kaut ko nokavē, viss dzīvē ir atrisināms. Vajag tvert visu mazlietiņ vieglāk.

Kā tu tiec galā ar situācijām, kad notiek kaut kas neplānots?

Ar gadiem esmu iemācījusies reaģēt elastīgi, bet tas nāk tikai ar laiku un pieredzi. Tikai kļūdoties, mēs iemācāmies. Un tādu kļūdu ir bijis ļoti daudz. 3. kursā paralēli studijām sāku strādāt televīzijā Rīga TV24.

Jau tolaik man bija tiešraides un arī kļūdījos. Vienā no pirmajām tiešraidēm stāstīju laika ziņas.  Un tā vietā, lai teiktu, ka Pārdaugavā strādnieki nokrituši no stalažām, es ēterā pārteicos, ka viņi ir nomiruši...  Operatoram iepletās acis. Nesapratu, vai pārlabot vai izlikties, ka cilvēki nav sadzirdējuši. Pēc tādām situācijām man ir licies, ka te arī mana karjera ir beigusies un šādas kļūdas nepiedos. Bet patiesībā cilvēki piedod viens otram kļūdas. Ja spēj atzīt savu kļūdīšanos un esi gatavs strādāt, lai kļūtu arvien labāks, tad viss dzīvē ir sasniedzams un izdarāms.

 Un vai šis bija tavs pirmais darbs TV?  

Jā. Sākumā es kā žurnāliste gatavoju ielu intervijas, pēc tam jau bija iespēja vadīt savus autorraidījumus, debates ar politiķiem un iet dažādos virzienos.

Varbūt vari ieskicēt, kā tu tur nokļuvi? 

Bija atlase, meklēja ētera personību, un arī toreiz vārdi “ētera personība” man likās ļoti skaļi. Kad rakstīju pieteikumu, sadaļā “Par sevi” es tik ilgi domāju, ko uzrakstīt, ka netīšām nospiedu “sūtīt” un neuzrakstīju neko, tikai tehniskos datus. Kad ierados uz atlasi, to veiksmīgi izturēju. Sāku strādāt ļoti sarežģītā laikā. Tā bija tieši nedēļa, kad iebruka “Maxima”. Faktiski pirmo savu darba nedēļu pavadīju tur uz vietas, vadot tiešraides, intervējot cilvēkus. Tā bija milzīga katastrofa, un tās bija manas ugunskristības. Likās, ja to varu izturēt, tad šis darbs acīmredzot ir piemērots un gribu šeit būt. 

 

Nebūs otra tāda laika un iespēju

Kas bija tavs labākais lēmums studiju laikā? 

Teikt “jā” iespējām, kuras nāk un nebaidīties. Pateikt sev – kāpēc gan ne es!

Ja citi var, es arī varu. Mēs baidāmies mēģināt, aizmirstam, ka taču vienmēr varam pateikt, ka pamēģināju, bet sapratu, ka šis nav īsti mans. Bet spert pirmo soli. To man iemācīja universitāte. Tolaik Rolands Tjarve bija man kā tāds mentors, kas mani iedrošināja uzdrīkstēties, varbūt kaut kas no tā sanāk. Un kaut kas ir sanācis. 

Vai ir arī kāds slikts lēmums?

Es biju tik atbildīga un uzcītīga… Bet ir skaisti atrast balansu tajā. Mūsdienās ļoti daudz no sevis prasām, kas ir labi. Gribam būt konkurētspējīgi tirgū, sasniegt lielus sapņus, bet der arī atcerēties, ka drīksti arī padauzīties. Un studiju laiks tieši tam arī ir domāts, tās negulētās naktis ir vieglāk izciešamas. Vēlāk vairs nebūs otra tāda laika.

Vai ir kaut kādas prasmes vai zināšanas, ko esi ieguvusi studiju laikā un ko ieteiktu apgūt ikvienam jaunietim? 

Studiju laikā sapratu, ka, ja vien ir vēlme, vari apgūt visu, ko vēlies. Interesanti, ka pirmajā kursā ļoti ilgi biju pārliecināta, ka kļūšu par operatori, varbūt kaut ko rakstīšu medijos, nevis būšu priekšplānā – kadrā. Biju nopirkusi savu kameru un studiju laikā universitātes telpās mani apmācīja, kā jāfilmē, un veselu gadu es filmēju ne tikai augstskolā, bet nopelnīju savu pirmo algu, vasarā filmējot bērnu nometnēs. 

Studējot izsecināju, ka operatori tomēr pārsvarā ir vīrieši, sievietēm ir citādāks redzējums. Tagad vispār ar telefonu var visu nofilmēt. Tolaik bija liels statīvs, liela kamera. Atceros: eju gar Origo augstpapēžu kurpēs ar milzīgo statīvu un kameru… Aizdomājos, ka varbūt šis tomēr nav visatbilstošākais darbs sievietei. Sekoja Kivi TV laiks un pamēģināju atrašanos kameras priekšā. Sapratu: jā, tas varbūt arī ir man piemērots. Acīmredzot jābūt atvērtam un nevajag baidīties pamēģināt. 

Ko tu ieteiktu tiem jauniešiem, kas vēl tikai meklē savu jomu?

Padomājiet, kas ir jūsu interešu loks vai kas saista, kaut vai skrollējot sociālo tīklu video, un pie kuriem video skatiens apstājās. Varbūt saistībā ar dabu, varbūt matemātiku. Pavēro sevi, kurp tavas intereses vēršas!

Studējot nokļūsi starp līdzīgi domājošiem cilvēkiem, kas ir brīnišķīgi. Ieteiktu vienmēr būt atvērtam un censties izdarīt mazlietiņ vairāk pat tad, kad no tevis to negaida. Tu nekad dzīvē nezini, kuri cilvēki kļūst par tavām atslēgas personām un tāpēc vienmēr jābūt laipnam pret visiem. Un, ja kāds tev lūdz palīdzību, nekad to neatsaki! - tā ir bijusi mana mantra visus aizvadītos gadus, kas rezultējusies daudzos brīnišķīgos projektos, kad saņemu zvanu no cilvēka, ar kuru bijis tikai piecu minūšu kontakts universitātē. Kā tauriņa efekts tas izvēršas. Iesaku izturēties pret citiem ar tīru sirdi, un tad jau tas atnāk atpakaļ. 

Rodas iespaids, ka esi bijusi apzinīga studente. Kā nepazaudēt to motivāciju? 

Tas, ka es esmu bijusi apzinīga, nenozīmē, ka neesmu dusmojusies un metusi savus darbus miskastē. Studijas ir ļoti intensīvs laiks, un motivāciju varam nepazaudēt, viens otru atbalstot un tiešām. Paprasiet draugiem, tiem, kuri studē, kā viņiem klājas, kā varbūt vari palīdzēt. Nesen veikalā, pērkot augļus, pretī ieraudzīju jaunu meiteni, kurai trīcēja rokas. Pavaicāju, vai viss kārtībā. Izrādījās, ka viņai ir intensīvs studiju laiks, raksta noslēguma darbus un naktīs nesanāk daudz gulēt. Tas man atgādināja, cik daudz no cilvēka prasa studijas.

Mums var palīdzēt līdzcilvēki, vecāki un draugi, kas ik pa brīdim pavaicā, kā mums iet. Reizēm paņemot mazu pauzi, dziļi ieelpojot var atgūt motivāciju. Un der atcerēties, lai arī kādā brīdī ir grūti, kaut kad kļūs arī vieglāk.  Un cerība vienmēr palīdz. 

Iepriekšējā raidījuma viešņa NMPD direktore Liene Cipule nākamajam “Grāds kabatā” viesim – tas ir tev, - uzdod jautājumu: Kas, šodienas acīm raugoties, ir tas, kā pietrūka studiju programmā? Kā raudzīties uz izglītības un profesijas iegūšanas pieredzi, kad attīstība dažās jomās notiek straujāk, nekā spēj atjaunot kursa saturu.

Liene vispār ir viena no iedvesmojošākajām sievietēm. Esmu viņai to arī pateikusi. Es par šo daudz domāju - cik ātri mainās informācijas veids, kā to patērējam, un cik studiju procesam grūti tik līdzi. Plaisa veidosies arvien lielāka, būs jāveic reformas, iespējams, pilnībā mainot veidu, kā iegūstam izglītību.

Vai man kā pietrūka? Vajadzētu būt tā, lai studenti būtu spiesti darīt vairāk lietu praktiski. Es ļoti daudz ieguvu studiju laikā, praktizējoties Kivi TV, bet nevarētu teikt, ka visi mani kursa biedri ieguva tikpat daudz. Viņiem noteikti bija grūtāk, uzsākot pēc studijām savu karjeru. Prakses noteikti varētu būt daudz vairāk, jo mēs mācāmies caur darīšanu. Viens ir izlasīt kaut ko, otrs ir to redzēt praksē.

______

Radio NABA raidījums “Grāds kabatā” ēterā ir katru otro trešdienu plkst. 16.00. Raidījumu vada LU komunikācijas 2026. gada absolventi - Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Raidījuma viešņa ir Liene Cipule, Latvijas Universitātes Sabiedrības vadības maģistra programmas absolvente un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore.

Raidījumā uzzināsi, kāpēc no tramvaja ir jāpārkāpj autobusā, pēc kādiem kritērijiem izvēlēties profesiju un kāpēc Liene vēlas studēt rakstniecību vai filozofiju. Noskaidrosim arī, kāpēc Liene studiju laikā nevarēja ne špikot, ne baudīt bohēmu un kādēļ pēc skolas uzreiz nemesties studēt savu sirdslietu.

Raidījumu vada Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Lienes Cipules Facebook konts

Ērikas Bukovskas Instagram konts

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts

Raidījuma viesis ir Pēteris Strautiņš, Latvijas Universitātes sociālo zinātņu bakalaura un maģistra programmas absolvents, “Luminor” galvenais ekonomists un grāmatas “Latvijā dzīvot ir interesanti” autors.

Raidījumā uzzināsi, kas ir Doma laukuma sindroms, kāpēc bioloģija ir izcils hobijs un kāpēc Latvijas Universitāte bija pilnīgi pašsaprotama izvēle studijām. Noskaidrosim arī, kas Pēterim "apgrieza gleznu otrādi", kādas ir augstāka un zemāka riska stratēģijas studiju izvēlē un kā pārvarēt zīmolu pirkšanas psiholoģiju.

Raidījumu vada Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Pētera Strautiņa fotogrāfiju albūmi Pbase

Ērikas Bukovskas Instagram konts

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts

Raidījuma viesis ir Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitātes dabaszinātņu bakalaura un maģistra programmas absolvents, kvantu fiziķis un Latvijas Universitātes tenūrprofesors.

Raidījumā uzzināsi, kāpēc fizika ir totāla jautrība, kas notika īpašajās trešdienās un kāpēc Vjačeslavs negulēja 61 stundu un pēc tam saģērbās kā uz bērēm. Noskaidrosim arī, kādēļ grūti būt fiziķa sievai, kā Vjačeslavs pārstāstīja padomju kodolzinātnes sasniegumus 70. gados un kas kopīgs Lego klucīšiem un kvantu fizikai.

Raidījumu vada Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Vjačeslava Kaščejeva Facebook konts un Bluesky.

Ērikas Bukovskas Instagram konts.

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts.

Raidījuma viešņa ir Zane Daudziņa, Latvijas Universitātes filoloģijas bakalaura un maģistra programmas absolvente, teātra un kino aktrise, grāmatu autore un runas pedagoģe.

Raidījumā uzzināsi, kādēļ Zane iesaka bučoties vārtrūmē, kā aizraut cilvēkus ar latīņu valodas konjugācijām un deklinācijām un kāds ir supervalis, uz kā balstās izdošanās. Noskaidrosim arī to, kāpēc vērts pēc vidusskolas turpināt mācības, ko vērts upurēt karjeras vārdā un kādēļ Zanes dēliem bija pienākums skatīties multfilmas.

Raidījumu vada Ērika Bukovska un Kārlis Rūdolfs Kaktiņš.

Zanes Daudziņas Facebook konts.

Ērikas Bukovskas Instagram konts.

Kārļa Rūdolfa Kaktiņa Instagram konts.