Pilāts viņiem teica: Ko jūs gribat, lai es daru ar jūdu ķēniņu?” Bet tie kliedza: "Sit viņu krustā!" Bet Pilāts viņiem teica: “Ko tad Viņš ļaunu ir darījis?” Tomēr viņi vēl skaļāk kliedza: “Sit Viņu krustā!”. Mk 15, 12-13

Tā kliedz pūlis, pieprasot Jēzus nāvi. Bet no nāves soda Kristus krustā sišana kļūst par upura revolūcija.

Bez fundamentālas izjukšanas, pārrāvuma un pārveidošanās ir grūti kļūt pašam par sevi. To simboliski apraksta vārds upuris. Piemēram, cilvēces progress un politisko procesu attīstība nav iedomājams bez zināmiem satricinājumiem.

Pastāv viedoklis, ka mīlestība ir pāri visam, bet tiek aizmirsts, ka ikviena ilgtspējīga mīlestība ietver pašatdevi, kas raksturo upuri.

Hēgelis saka, ka mīlestības iekšējā struktūra ir upurgatavība. Ar to saprotot savstarpēju sevis dāvāšanu, nevis sevis bezcerīgu pakļaušanos kāda dominancei vai varai. Upuris un pašatdeve nav pašmērķis, bet tās savā ziņā ir dabiska sevis aizmiršana, mīlot otru.

Modernā cilvēka skepticisms, domājot par upuriem, ir redzams tajā, kā tas tiek saprasts. Piemēram, kā brīvprātīga atteikšanās no kaut kā laba un vērtīga. Taču atteikšanās ir tika viena daļa no upura un pat ne primārā. Protams, upurēšana kā darbība ietver nepieciešamību atdot kaut ko vērtīgu. Atdot kaut ko savas būtības. Taču tas ne vienmēr uzreiz nozīmē sevis mērdēšanu vai pat atteikšanos no kaut kā. Upuris nevar tikt reducēts uz sevis noliegšanu.

Upuris tiek interpretēts dažādi un šķietami pretējos veidos, piemēram, pirkums, dāvana, noliegums, atlīdzība, godināšana, izpirkums, barteris, likvidēšana, apmaiņa, komūnija, piedošana un atdzimšana. Kristietībā upuris ietver darbības, kas uzreiz neasociējas ar upuri, piemēram, slavēšanu, pateicību, lūgšanu, liecību, miera veicināšanu, veltīšanos Dievam un tā tālāk.

Garīgajā, simboliskajā nozīmē caur upuri notiek izmaiņa, tas nav vis, lai samierinātu dievus, bet gan lai veicinātu upura devēja garīgo stāvokli. Citā nozīmē upuris norāda uz personas pilnveidošanās centieniem, tādējādi pārejot no nāves dzīvē. Upurim piemīt zināms graujošs spēks, jo tas, ko upuris sola, nevar būt vienkārši dabiskas evolūcijas process vai turpinājums kaut kam.

Tādēļ rituālā upurēšana komunicē gudrību, kas sniedzas pāri ierastām racionālajām struktūrām un idejām. Tas konfrontē ilūziju, ka piepildījums var notikt bez būtiska pārrāvuma un atdzimšanas jeb augšāmcelšanās. Upuris norāda uz pilnīgu transformāciju, nevis vienkāršu attīstību. Nav iespējams no laicīguma ieiet mūžībā un palikt neskartam. Sastapšanās ar Dievu, kas ir citāds, nevis cilvēcisks, ietver pārveidošanos, ko var aprakstīt tikai kā pāreju no dzīves uz nāvi un augšāmcelšanos.

Nāves upuris norāda uz dzīves trauslumu un tieši tādēļ uz tās dārgumu. Upuris dod laicīgumam neizzūdošo dzīvības formu.

Kalvārija ir slepkavības vieta, kur līdzīgi kā uz seno laiku upuru altāriem lija asinis. Bet vienlaikus tā ir augstākā labuma un uzvaras vieta. Kristietība saka, ka Jēzus mira taisnības un draudzības dēļ. Tā bija viņa draudzība un solidaritāte ar tiem cilvēkiem, sievietēm un vīriešiem, kas atradās uz robežšķirtnēm pareizajā sabiedrība, tos saucot par tādiem, kas nemaz nav personas. Tomēr Jēzus personā tie, kas tiek saukti par zemes padibenēm, iegūst savu vietu, cieņu un slavu. Jēzus darbība atmasko valsts varas, politiskās varas brutalitāti. Ja civilizācijas dzimšana notiek caur izstumšanu, noliegšanu un nepieņemšanu, tad Jēzus šo apspiedošo režīmu apgāž. Akmens, ko namdari atmeta kļūst par stūrakmeni jaunai attieksmei, jaunam režīmam.

Dievišķais likums kļūst graujošs, jo taisnība un patiesība konfrontē autoritāšu pašizolējošo varu.

Autentiska vara ir kara stāvoklī ar status quo. Tiek uzskatīts, ka nekas, kas ir patiesi uzticīgs, ievainojams un trausls nevar būt spēcīgs. Taču savā trauslumā cilvēki var iegūt lielāko vērtību, atdodot savu dzīvi par otru.

Kas ir tavi upuri? Un kā tie ir mainījuši tevi un apkārtni?

Pārdomas sagatavoja jezuītu tēvs Jānis Meļņikovs