Kurp griezies, pasaule?

Ukrainā un arī mums priekšā ir kārtējā, tā būs jau piektā pēc skaita, pilnā kara ziema. Par to, kā tas varētu izskatīties, vērtē Austrumeiropas politikas pētījumu centra vecākais pētnieks Mārcis Balodis. Vai ir kādas iespējas, ka šī varētu būt miera ziema, ne vairs kara ziema? 

"Diemžēl jāsaka, raugoties uz notiekošo gan frontē, gan arī politikā, domājot arī par ASV starpniecību, es šobrīd neredzu tādu skaidru perspektīvu, ka līdz ziemai, kaut vai decembra sākumam, situāciju varētu atrisināt. Pieņemot kaut vai lokālu pamieru vai uguns pārtraukšanas režīmu kā potenciālu izeju no situācijas. Nemaz nerunājot par kādu visaptverošu miera līgumu vai tādu fundamentālu risinājumu situācijai. Izslēgt pilnībā nevar, bet, analītiski skatoties, šobrīd neredzu indikatorus, kas liecinātu par to, ka tas vispār varētu būt iespējams," vērtē Mārcis Balodis.

Arī Latvijā jārēķinās, ka dažādas Krievijas īstenotas hibrīdkara operācijas arvien būs. Turklāt, vērojot energoresursu cenas pasaulē, arī mums jāgatavojas ziemai, kurā diemžēl apkures, degvielas un līdz ar to visu citu preču cenas visdrīzāk, mums prieku nedarīs. Arī mums ziema nebūs viegla.

Mārcis Balodis norāda, ka "ekonomiskais spiediens vai neapmierinātība var tikt konvertēta arī politiskā spiedienā ar ambīcijām mainīt mūsu attieksmi pret Krieviju vai mainīt attieksmi arī pret Ukrainu. (..) Tas var kļūt par politiskās, ekonomiskās un, es teiktu, arī  pārliecības noturības pārbaudījumu par to, uz ko mēs paši esam spējīgi, ko mēs paši esam gatavi panest, lai atbalstītu tos, kuriem atbalsts ir nepieciešams, un lai arī mēs paši tiktu no visas šīs situācijas ārā "sausām kājām", nevis izdomātu šoziem augstu gāzes cenu dēļ atgriezties pie Krievijas dabas resursu importa, piemēram."

Ķīna - tas ir šajā raidījumu ciklā nepārejošs temats, pie kura laiku pa laikam vērts atgriezties. Šoreiz saruna par to, kāda ir šībrīža Ķīnas pozicionēšanās pasaules politiskajos procesos un arī Ķīnas iekšpolitiskā situācija. Analizē Latvijas ārpolitikas institūta direktore Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova.

Iesākumā par to, kas notiek Pekinā, turienes varas virsotnē? Skaidrs, totalitāras sistēmas, varas koncentrācija priekšsēdētāja un prezidenta Sji Dzjiņpina rokās ir liela, tomēr cik lielā mērā tā ir vienpersoniska lēmumu pieņemšana, cik tomēr kolektīva, kādas augstākās partijas struktūras? Kuri faktiski ir tie otrais, trešais, ceturtais cilvēks aiz Sjī Pekinas varas virsotnē?

"Par kompartijas ģenerālsekretāru Sji Dzjiņpins kļuva 2012. gadā, un bija skaidrs, ka pēc pāris mēnešiem viņš kļūst arī par Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāju jeb, kā to starptautiski dēvē, prezidentu. Tad bija lielās gaidas, ka viņš būs tāds ar cilvēka seju, atšķirībā no Hu Dzjiņtao [iepriekšējais Ķīnas vadītājs], kurš bija tāds tehnokrātisks un robotīgs varasvīrs. Likās, ka viņš būs runājams no Rietumu viedokļa un ka viņš noteikti turpinās izaugsmi un mēģinās atrisināt tās sociālās problēmas, kuras šī izaugsme bija radījusi. Kad Ķīnas atvēršanās pasaulei process turpināsies. Nekā nebija," norāda Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. "(..) Sji Dzjiņpins faktiski diezgan ātri parādīja, ka viņš nejūtas komfortabli situācijā, kad viņam kāds nepiekrīt. Viņš uzreiz ieviesa tautā populārus pretkorupcijas pasākumus, "sitot gan pa tīģeriem, gan pa mušām", bet tajā pašā laikā arī tieši pa tiem tīģeriem un tām mušām, kuras viņam šķita viņu apdraudošas. Un šodien nav tāda otrā, trešā un ceturtā. Mēs redzam, ka jebkura galva var noripot, it īpaši tajos amatos, kuros ir ne tikai politiskā, bet arī militārā vara. Nav arī tāda otrā, jo Sji Dzjiņpins nav iezīmējis arī politiskajā varā sev mantinieku. Viņš faktiski ir pagarinājis savu termiņu. Kurš ir otrais, trešais un ceturtais? To, pat stāvot pie Ķīnas centrālās rezidences augstā mūra, nevar redzēt. Ne tikai no Rīgas to nevar redzēt."

Raidījuma uzmanības centrā ir Tuvie Austrumi, Palestīna, palestīnieši un Izraēlas gadu desmitiem ilgais konflikts un attiecību dinamika. Sarunbiedre studijā ir analītikas vadības grupas "Powerhouse Latvija" starptautisko attiecību vadītāja Sintija Broka-Kovalevska.

Uz jautājumu, vai palestīniešu valstiskums ir kaut kas iespējams un īstenojams, pētniece norāda, ka uz to ir sarežģīti atbildēt. "No akadēmiskajām pozīcijām raugoties, svarīgas ir definīcijas, ko mēs saprotam ar valstiskumu, kādu lomu valstiskumā spēlē pašnoteikšanās tiesības, kāda ir iekšējās pārvaldes sistēma to realizēt un kāds šiem procesiem ir starptautiskās sistēmas atbalsts.

Protams, pēdējos gados esam novērojuši, ka jebkas, kas saistās ar Izraēlas un Palestīnas attiecībām, no vienas puses, tiek skaidrots un analizēts caur normatīvajām prizmām, starptautisko likumu, cilvēktiesībām, humanitārajām tiesībām, starptautiskā tiesiskuma ietvarā. Pastāv princips starptautiskajā tiesiskumā – ja tauta ir izrādījusi interesi virzībā uz pašnoteikšanos, tad starptautiskās sabiedrības pienākums ir to atbalstīt. No otras perspektīvas, vienmēr saduras interešu un ideoloģijas konflikts šajā jautājumā, jo ir drošības prizma." 

"Lai cik paradoksāli neizklausītos, 7. oktobra terorakts pret Izraēlu Palestīnas jautājumam deva vēl vienu "dzīvību", vēl vienu elpu," norāda Sintija Broka-Kovalevska. "Līdz tam mēs par to nerunājām, tas nebija dienaskārtības jautājums. Šobrīd jautājums ir atgriezies ne tikai medijos, bet arī politiskās dienaskārtībās arī tādās valstīs, kur tas vēsturiski nav bijis nepieciešams, tostarp Latvijā. Pateicoties tam, ka ir sabiedrības spiediens uz sabiedrisko un politisko diskusiju, es paredzu, ka šis jautājums no dienaskārtības nepazudīs. Bet nesaku, ka tas tiks arī atrisināts."

Raidījumā Kurp griezies, pasaule? saruna par iespējamām Krievijas režīma akcijām pret NATO teritoriju - pret Baltijas valstīm un Poliju. Runājam par to, kas jau tiek apspriests kopš pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, bet pēdējos mēnešos būtiski atkal aktualizējies mediju vidē. Analizē politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta vecākais pētnieks Sandis Šrāders.

Par iespējamām Krievijas akcijām pret NATO pēdējā laikā tiek runāts tajā kontekstā, ka Krievijai pavisam militāri neklājas spoži, triecieni pa Krievijas iekšieni kļūst arvien pamanāmāki, frontē nekādu spožu panākumu nav. Putinam ir tāda īpašība, ka viņš mēdz laikā, kad viņam diez ko neiet "uz viena spēles galdiņa", pārcelt spēli uz nākamo. Savā laikā, kad Ukrainā pirmās kara fāzes situācija bija it kā iesprūdusi, Putins aktīvi iesaistījās Sīrijā pilsoņu karā, kas nešķita tajā brīdī ļoti loģiski, bet Krievija tur sevi militāri un ģeopolitiski sāka apliecināt. 

Cik nopietni vērtējama kāda konvencionāla iebrukuma iespēja?

Sandis Šrāders: Militārie plānotāji saskata Krieviju kā draudu no 1994. gada, kad tika izvesta Krievijas armija. Būtībā visu laiku, kamēr Krievijas armija ir mums blakus, tā ir militārs drauds, jo vienmēr pastāv iespēja, ka tā varētu tikt pielietota.

Par pašreizējiem notikumiem. Ir pilnīgi skaidrs, kā stratēģiskā situācijā Ukrainas un Krievijas attiecībās ir mainījusies, jo Ukraina spējusi kara laikā attīstīt industriju, kas ļauj tai izdarīt to ar pašu mājās saražotajiem ieročiem, ko vienmēr Ukraina ir lūgusi no Eiropas, no Amerikas Savienotajām Valstīm. Ir pilnīgi skaidrs, ka piektais [kara] gads un laiks, kas ir pavadīts Krievijai tā saucamajā speciālajā militārajā operācijā, liek Krievijā ļoti daudziem militāristiem un politiķiem, un plānotājiem, stratēģiju un filozofiem uzdot jautājumu - uz kuru pusi virzās Krievija? Vai tā joprojām ir speciālā militārā operācija, kuras mērķis bija dažu dienu laikā sagrābt Ukrainu? Skaidrs, ka tas ir pilna mēroga karš, kā tas tiek uztverts Ukrainā un arī Eiropā, un citās valstīs. Krievijā, ja tas ir karš, tad tas noteikti ir pret NATO, demokrātijām un visām lietām, kas Krievijai un Krievijas sabiedrībai vienmēr nav bijušas pieņemamas. 

Lai Krievija mainītu kaut ko šī kara laikā, kura dinamika pamazām, bet pakāpeniski pāriet Krievijai nelabvēlīgā situācijā, ir jādestabilizē. Viena iespēja ir horizontālā destabilizācija. Attiecībās pret Ukrainu Krievija vienmēr ir izmantojusi vairāk ieroču, vairāk pārkāpusi noteikumus, gājusi vairāk likumpārkāpumos un teroristiskos aktos pret Ukrainu savā karadarbībā nekā Ukraina.

Lai destabilizētu vai mainītu kara gaitu, protams, ir pieļaujama, un daudzi analītiķi un arī izlūkdienesti ir teikuši, ka Krievija varētu veikt hibrīdoperāciju - īsu, limitētu karu pret kādu no NATO dalībvalstīm, kādu Baltijas valsti vai Poliju, kas varētu pārbaudīt NATO vienotību. Ja NATO nav vienots, tad skaidrs, ka mēs kā bloks esam ievainojami un Krievija savas militārās spējas var pārvirzīt uz kādu citu mērķi, sakot, ka Ukraina patiesībā ir izdevusies operācija, ka Krievija sasniegusi [mērķus], lai arī tā nav.

Eiropas valstīm, protams, ir jāraugās uz papildu riskiem, uz ko jau norādījuši arī Polijas līderi, uz ko norādījuši Latvijas izlūkdienesti, arī britu un amerikāņu izlūkdienesti. Bet ziņas, protams, nav tādas, kādas bija pirms 2022. gada februāra, kad indikācijas bija neapstrīdamas. Un mēs redzam, ka tas noveda pie pilna mēroga kara pret Ukrainu.

Raidījuma temats ir Krievijas maigā vara, tās pašreizējās izpausmes un kā uz to reaģēt. Vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Marts Eduards Ivaskis. 

Eduards Liniņš: Šis gads gandrīz vai izskatās pēc tāda pavērsiena gada. Mēs atceramies sabiedrības noskaņojumu kara sākumā, pirmajos mēnešos, kad ļoti konsekventi tika rautas saites ar Krieviju, pārtraukti sakari ar zinātniskajām un kultūras institūcijām, kur tādi vēl bija. Tika lauzti kontrakti ar krievu operdziedātājiem, māksliniekiem. Tagad vērojam zināmu svārsta kustību pretējā virzienā. Tāda spilgta bezdelīga vai varbūt pat jāsaka - maitu lija bija daļēji izdevies mēģinājums atkal atvērt Krievijas paviljonu Venēcijas biennālē.

Marts Eduards Ivaskis: Runājot par sportu un kultūru, man šķiet, ka vērtīgi ir saprast, ka ne vienmēr šie lēmumi, kas ir šajā gadījumā Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums un no tās izrietošie federāciju lēmumi, kā arī Venēcijas biennāles valdes lēmums, atspoguļo vispārējo sabiedrības un arī pat dažreiz valstu nostāju attiecīgajā jautājumā. 

Par Starptautisko olimpisko komiteju. Jāsaka, ka tā ir vienmēr ir bijusi aktīva cīņa jau kopš paša 2022. gada. Vispār Krievijas iekļaušana aizliegto valstu sarakstā. Tas beigu beigās ir lobijs šīm federācijām. Olimpiskais sports ir bizness arī, un Krievija ir aktīvi sevi lobējusi un iefiltrējusi dažādās sporta federācijās jau kopš 2006. vai 2005. gada, varbūt pat ātrāk. Mēs tam izlauzāmies cauri 2022. gadā. Tur bija inerce un virziens. Četri gadi bija vajadzīgi [Krievijai], lai izlauztos tam cauri. Bet vēl ne galīgi. Par karogu un himnu vēl nav pieņemts lēmums. Un par to mēs turpināsim cīnīties.

Man liekas, ka Krievijai vēl aizvien ir sava nosacītā vara un spēja vilkt sviras dažādās valstīs, kuras ir daļa no šīm federācijām, it īpaši globālajos dienvidos, kur vēl aizvien Krievijai ir nozīmīga loma. Austrumos ar Ķīnas atbalstu, viņiem ir diezgan liela partnerība ar daudzām citām valstīm, kuras ir pretstatā mūsu mērķim. 

Par kultūru. Kā tu jau minēji, tā vairāk jau bija kā tāda maitu lija. Krievijas ekspozīcija nebija publiski atvērta Venēcijas biennālē, viņi rādīja uz ekrāniem. Beigās arī Eiropas Savienība atvilka finansējumu, bija protesti un arī boikoti. Ja godīgi, arī Itālijas valdība nebija apmierināta ar šo rezultātu un vispār šo lēmumu.

Noteikti sabiedrībā ir lielāks nogurums tagad, nekā tāds bija 2022. gadā. Noteikti Krievija ir atradusi jaunus veidus, kā manevrēt, bet cīņa nekādā veidā nav beigusies un tā turpinās. Katru reizi, kad Krievijai kaut kas izdodas, mēs izvērtējam, mēs sakām: jā, šeit mums nesanāca mūsu vēlamais mērķis, ejam tālāk. Viena izgāšanās nenozīmē, ka viss ir sabrucis.

"Krievija jau paliks, arī kad Putina vairs nebūs. Taču tā būs pavisam citāda Krievija, kuru būs neatgriezeniski izmainījusi viņa maniakālā apsēstība ar savu iedomāto misiju - Krievijas impērijas atjaunošanu." Tā savas nesen iznākušās autobiogrāfiskās grāmatas prologā raksta Džila Dohertija (Jill Dougherty), žurnāliste un Krievijas eksperte, šobrīd Džordžtaunas universitātes pasniedzēja. Savulaik apmēram 30 gadus raidsabiedrības CNN līdzstrādniece, tai skaitā gandrīz 10 gadus CNN Maskavas biroja vadītāja. 

Nesen Džila Dohertija viesojās Latvijā un arī Latvijas Radio. Runājām par Krieviju, bet arī par Ameriku un žurnālistikas likteni šodienas pasaulē. Sarunas otrā daļa.

Sarunas pirmajā daļā pamatā pievērsāmies tradicionālo raidošo mediju situācijai šodienas pasaulē un Savienoto Valstu iekšpolitikai. Šoreiz sarunas tēma ir Krievija.

Pēdējie gadi kopš lielā kara sākuma ir mācījuši mums, ka Putina vara ir noturīgāka, nekā, manuprāt, kāds šajā pasaulē domāja. Tā var atļauties radīt milzīgus zaudējumus Krievijas sabiedrībai, un sabiedrība joprojām paliek lojāla un gatava varu atbalstīt. Kā jūs domājat, kurš šim režīmam ir sarkanās līnijas?

Džila Dohertija: Pēdējā laikā ir bijis daudz stāstu par to, ka Putins slēpjas bunkurā, baidās, ka ukraiņi viņu nogalinās, un ka viņa kontrole pār valsti vājinās. Nav šaubu, ka viņam ir problēmas, un mēs varam tās piesaukt. Saprotams – karš, ekonomika, sabiedrība pati par sevi, pat tīmekļa atslēgšana lielajās Krievijas pilsētās, kas radīja spēcīgu pret valdību vērstu noskaņojumu. Taču Putinam joprojām ir milzīgas represīvas iespējas. Šobrīd, ja jūs tur mēģinātu protestēt pret karu, jūs ļoti ātri nonāktu cietumā. Daudzi no tiem cilvēkiem, kuri protestēja, ir devušies prom. Viņš jau sen gribēja tikt vaļā no šiem nemiera cēlājiem.

2022. gadā cilvēki brauca projām, un viņš teica: „Labi – lai brauc! Viņi mums te tikai maitā dzīvi.” Tāpēc es domāju, ka, lai gan viņam ir šīs problēmas, viņa kontrolei joprojām ir zināms noturīgums. Es neticu, ka viņš ir tik vājš, kā daži cilvēki šobrīd saka. Bet, ziniet, ar Krieviju ir tā, ka tā var būt ļoti neparedzama. Kā mēs zinām, lietas tur reizēm mainās vienas nakts laikā. Nemainās, nemainās, nemainās, un tad – uzreiz mainās. Var gadīties, ka sakrāsies neapmierinātība. Putins tiek uztverts kā kara zaudētājs. Un politiski viņš nevar zaudēt karu. Pat ja viņš to zaudē, ja viņš neuzvar, viņam tas ir jāpasniedz tā, lai izskatītos, ka viņš ir uzvarējis. Pretējā gadījumā, manuprāt, viņš maksās politisku cenu. Tātad,

pat ja karš kaut kādā veidā beigsies, kam galu galā būs jānotiek, es domāju, ka viņš centīsies panākt, lai viņa paša tauta uzskatītu sevi par uzvarējušu. Bet tas ir bīstami. Es domāju, ka viņam šai apstāklī slēpjas briesmas.

Bet ko jūs domājat par iespējamo „Putinu bez Putina” – par režīmu, kas pārdzīvos tā radītāju un turpinās vairāk vai mazāk to pašu politiku?

Džila Dohertija: Manuprāt, pat ja Putins nomirs vai kas cits ar viņu notiks, putinisms var turpināties. Uz to ir daudz dažādu skatījumu, un es pati neesmu pilnībā pārliecināta ne par vienu, bet

man šķiet, ka viņš ir samežģījis, un es lietošu tādu vārdu, apzināti samežģījis sabiedrību, lai tagad tā atbilstu putinisma režīmam.

Un cilvēki saskata vērtību tajā, ka ir daļa no šī režīma, pat ja viņi to īsti neatbalsta, pat ja viņiem nepatīk Putins, pat ja viņi domā, ka viņš pieļauj kļūdas – ir cilvēki, kas no tā pelna naudu. Daudzi no Putinam pietuvinātajiem tagad nevar ceļot uz Eiropu, ir pakļauti sankcijām. Tātad, kā mēs angliski sakām, „vienīgā spēle pilsētā” ir Putins – viņiem gribot negribot jāturas pie viņa.

Manā uztverē tas nozīmē, ka putinisms var turpināties. Vienīgais – es ļoti labi atceros Gorbačovu un Padomju Savienības beigas, to, kā patiesībā viņš izraisīja Padomju Savienības galu. Un viņš nāca no padomju sistēmas, un bija diezgan negaidīti, ka no šīs sistēmas nāk šāds cilvēks. Viņš mainīja sabiedrību, un, lai gan viņš vēlējās, lai komunistiskā sistēma turpinātos, viņš izraisīja Padomju Savienības galu. Tāpēc vienmēr pastāv iespēja, ka kaut kas radikāli mainīsies, kad mēs to negaidām. Tomēr šajā brīdī šķiet, ka putinisms turpināsies. Un es gribu teikt vēl vienu lietu. Putins ir teicis, un esmu pārliecināta, ka viņš tam arī tic, ka viņš karo ar Rietumiem. Un, ja viņš karo ar Rietumiem, tas nozīmē, ka, pat ja Ukrainas karš būs beidzies, nākotnē, varbūt pēc dažiem gadiem, būs atkal jauna konfrontācija vai kāds uzbrukums Rietumiem. Es domāju, karš nebeigsies ar Ukrainu, karš pret Rietumiem turpināsies, bet, manuprāt, tas turpināsies citādā veidā.

"Krievija jau paliks, arī kad Putina vairs nebūs. Taču tā būs pavisam citāda Krievija, kuru būs neatgriezeniski izmainījusi viņa maniakālā apsēstība ar savu iedomāto misiju - Krievijas impērijas atjaunošanu." Tā savas nesen iznākušās autobiogrāfiskās grāmatas prologā raksta Džila Dohertija (Jill Dougherty), žurnāliste un Krievijas eksperte, šobrīd Džordžtaunas universitātes pasniedzēja. Savulaik apmēram 30 gadus raidsabiedrības CNN līdzstrādniece, tai skaitā gandrīz 10 gadus CNN Maskavas biroja vadītāja. 

Nesen Džila Dohertija viesojās Latvijā un arī Latvijas Radio. Runājām par Krieviju, bet arī par Ameriku un žurnālistikas likteni šodienas pasaulē. Sarunas pirmā daļa.

Šobrīd mēs dzirdam par iespējamām lielām izmaiņām CNN saistībā ar pirkuma procesu, kurā šo kompāniju varētu iegūt ar Trampu saistīti naudas maisi, kuri varētu mainīt kompānijas redakcionālo politiku. Kādas ir jūsu domas par to?

Džila Dohertija: Protams, ir iespējams, ka šis darījums tiks noslēgts un CNN tiks pārpirkts. Galvenais un tas, ko, es domāju, cer daudzi žurnālisti, ka paliks kā līdz šim, ka redakcionālā darbība būs brīva no kontroles. Uz to mums visiem jācer. Neviens īsti nezina, kā būs, bet es domāju, ka visi CNN žurnālisti to noteikti vēlētos.

Bet cik lielā mērā tas ir atkarīgs no viņiem? Un – ko Amerikas mediju vidē reāli var izdarīt ar šādu neatkarīgu mediju uzņēmumu, cik lielā mērā jaunie īpašnieki varētu reāli ietekmēt redakcionālo politiku un to, kā medijs atspoguļo realitāti?

Džila Dohertija: Jūs varat palūkoties uz telekompāniju CBS, kas šobrīd piedzīvo pārmaiņas. Viņiem ir šovs „60 minūtes” – ļoti slavens, viens no labākajiem televīzijas šoviem. Viņiem tagad ir jauns redaktors un jauns ziņu nodaļas vadītājs, iepriekšējie ir atlaisti, jo, acīmredzot, nepiekrita redaktoru ievirzei. Protams, ir iespējams, ka uzņēmums iejaucas medija darbībā, nomaina personālu, varbūt atlaiž cilvēkus, pieņem darbā citus un izlemj, kā darboties. Bet es domāju, ka katra žurnālista ziņā ir izlemt, kā viņš vēlas rīkoties. Daži ir aizgājuši no darba paši. Vienā gadījumā žurnālists ļoti stingri iebilda pret notiekošo un tika atlaists. 

Manuprāt, žurnālistikai kopumā Amerikas Savienotajās Valstīs šobrīd ir grūts periods. Un tā ir ne tikai politiskā situācija – arī pats bizness kā tāds mainās. Kā zināms, samazinās to cilvēku skaits, kuri skatās televīziju, un tas notiek jebkurā valstī. 

Pastāv spiediens uz nozari – ekonomisks spiediens un tehnoloģisks spiediens, un cilvēki vairs neskatās un neklausās. Daudziem jauniešiem vairs nav televizoru. CNN gan tagad ir ļoti liela tīmekļa vietne, un ziņu skatītāju skaits tur pieaug. Tieši tur varētu vispirms parādīties redakcionālās ievirzes jautājums, taču pagaidām neviens īsti nezina, kā tas viss beigsies.

Jau apmēram mēnesi pasaules mediji Krievijas agresijas kara sakarā runā par eskalāciju. Ukraina ir nozīmīgi kāpinājusi savu gaisa triecienu jaudu, nopietni iedragājot Krievijai svarīgo naftas un gāzes tranzīta un pārstrādes infrastruktūru, tāpat ukraiņu lidoroboti sākuši reāli bojāt dzīvi maskaviešiem un Maskavas apkaimes iedzīvotājiem. Krievija cenšas atbildēt ar slepkavnieciskiem gaisa triecieniem pa Ukrainas pilsētām. Savienoto Valstu administrācija nupat paziņojusi par distancēšanos no miera procesa centieniem, zaudējot ticību pozitīvam iznākumam. Kāds varētu būt turpinājums? Jebkuras konkrētas prognozes šai ziņā ir pārdrošas, tāpēc raidījumā Kurp griezies, pasaule? atskats uz tiem apsvērumiem, kādi pēdējā pusgada laikā par šo tēmu izskanējuši.

Šis raidījums nedaudz atšķiras no šī raidījumu cikla ierastā tematu loka. Parasti runājam par ģeopolitiku, par ārpolitikas uz jautājumiem. Šoreiz raidījums pamatā veltīts jaunam militārās tehnoloģijas fenomenam, proti, lidrobotiem un vispār distancēti vadāmajai militārajai tehnikai, kas tiek apzīmēta arī kā droni. 

Rīt, 22. maijā, Latvijas Kara muzejā atklās izstādi, kas ir veltīta šai tehnikai. Plašāk stāsta šīs izstādes veidotāji – Latvijas Kara muzeja Nacionālo bruņoto spēku un mūsdienu vēstures pētniecības nodaļas vadītāja Barba Ekmane un Latvijas Kara muzeja ieroču un militārās tehnikas kolekcijas glabātājs Dainis Poziņš. 

Latvijā arī ir viens lidorobotu "upuris", proti, Evikas Siliņas valdība. To katrā ziņā starptautiskā prese atspoguļo, un tas, iespējams, ieies vēsturē kā gadījums, kad lidroboti ir gāzuši kādas valsts valdību. Bet tas lielākā mērā izriet no mūsu priekšvēlēšanu atmosfēras specifikas un partiju savstarpējo politisko attiecību specifikas šajā brīdī. 

Apzīmējums drons, šī vārda etimoloģija angļu valodā ir saistīta ar to, ka lido un dūc, tiešā tulkojumā tas ir trans. Šobrīd ne tikai lido, bet arī peld un ripo dažnedažādu veidu distancēti vadāmās platformas.

Šis ir gadījums, kad jaunā tehnoloģiskā realitāte ielaužas militārajā taktikā, kara vešanas paņēmienos. Ar ko ir izskaidrojams, ka tas ir noticis diezgan pēkšņi, ka šī tehnika ir tā parādījusies uz karadarbības vešanas skatuves?

Barba Ekmane: Mūsu uztverē tas ir pēkšņi. Saistībā ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā ir bijusi tāda sprādzienveidīga attīstība.

Bezpilota lidaparāti ir sākti veidot jau tiklīdz parādās radio vadāmības iespējas, kas ir principā jau ap Pirmo pasaules karu.

Tad arī starpkaru periods, no kura nāk arī vārds drons, jo pirmie reāli bezpilota lidaparāti ar vārdu drons ir saistīti ar 30. gadu vidu Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Tie bija pretgaisa aizsardzības treniņiem paredzēti, jo ir jāmācās šaut pa lidojošiem objektiem. Sēdēt tajā pilotam laikam nebūtu laba doma. 

Pirmie droni principā ir izlūkdroni, kas ir Amerikas Savienotās Valstis, Izraēlā it īpaši aktīvi, sākot no 1970. gadiem. Pirmais, ko mēs arī vislabāk zinām, ir turku "bairaktars", kurš arī parādīja Azerbaidžānas – Armēnijas konflikta laikā, ko mūsdienu karā var sākt darīt ar šādiem specifiskiem lidaparātiem. Pēdējie četri gadi – tas ir sprādzienveidīgi. Arī Ukrainā pirmais skaļais vārds bija "bairaktars".

Kara sākumā patiešām "bairaktars" bija kā viens no Ukrainas pretestības simboliem. Tas, protams, ir salīdzinoši dārgs. Šīs tehnikas priekšrocība ir tāda, ka tā ir lēta, ne tikai salīdzinot ar cilvēka dzīvības cenu, kas, manuprāt, ir tas galvenais ieguvums, bet tā ir arī no ražošanas sarežģītības viedokļa vienkārša, līdz ar to lēta. Tātad iespējams ražot maksimāli masveidīgi.

Dainis Poziņš: Masveidībai ir ārkārtīgi liela nozīme karadarbībā. Ir klasisks teiciens – "Dievs mīl lielus bataljons". Šo teicienu piedēvē Napoleonam. Tas pats ir aktuāli arī mūsdienās.

Mēs varam uztaisīt ļoti dārgu, ekskluzīvu ieroču sistēmu, bet, ja tie ir daži eksemplāri, tas izskatās krāšņi varbūt ziņu raidījumā, bet praktiskā ietekme uz kaujas lauka notikumiem ir ļoti minimāla. 

Lēts, efektīvs, masveidā pielietojams ierocis un bruņojuma sistēma dod kvalitatīvas izmaiņas karadarbības vešanas gaitā. Un Ukrainas kara piemērs ir tieši šāds tehnoloģiskā lūzuma periods. Iepriekšējos karos, kuros droni sevi jau pieteica diezgan veiksmīgi, šajos konfliktos lidropotiem nebija principiāli izšķiroša nozīme. Ukrainas karš ir viens no tiem, kur lidoroboti būtībā panāk lūzumu kara gaitā. 

Pirmais brīdinājuma zvans bija konflikti starp Turciju un Krievijas federācijas atbalstītajiem Sīrijas valdības spēkiem Sīrijas ziemeļos un, protams, Azerbaidžānas un Armēnijas karš. Tā kā šie konflikti ir salīdzinoši tāli, novirzīta malā no lielo masu mediju uzmanības, tad parastie cilvēki tiem tik ļoti lielu uzmanību nepievērsa. Bet Ukrainas karš ir ļoti liels, un dronu izmantošana ir ārkārtīgi būtiski mainījusi visu kara darbības gadu un prognozes.

Runājot par Persijas līča valstīm, kuras aktuālo militāri politisko notikumu kontekstā ir šobrīd uzmanības centrā, mēs esam raduši uz tām skatīties kā uz kādu vienotu veselumu. Faktiski Persijas līča valstis ir drīzāk tāds šaha galdiņš, kur katrs lauciņš drusku citā tonī. Kas ir Persijas līča monarhijas un kā tās pozicionējas, saruna ar laikraksta "Diena" komentētāju, ārpolitikas ekspertu Andi Sedlenieku.

Andris Sedlenieks: Ja mēs runājam par Persijas līča arābu monarhijām - un ar to mēs saprotam sešas, kā parasti mēdz teikt, bagātās naftas valstis. Starp šīm arābu valstīm pastāv ievērojamas atšķirības, tajā skaitā iekšējā reliģiskā sastāva ziņā, arī, ja tā iespējams teikt, pašu arābu iekšējā reitinga ziņā, tīri autoritātes prestiža ziņā. Pie kam šī izcelsme ir meklējama vēl tajos laikos, kad arābi izceļoja no mūsdienu Jemenas  teritorijas, slavenās un leģendārās Sābas ķēniņvalsts, kura tobrīd nonāca katastrofālā pagrimumā. Tas ir saistīts gan ar šo izceļošanu, gan ar saistību ar pravieti Muhamedu, cilšu radu rakstiem un tā tālāk. Tā ir ļoti sarežģīta hierarhija, kur viens pakāpiens augstāk, tam ir ļoti liela dažādu veidu nozīme. Par šo autoritāti arī pašu reģiona valstu starpā notiek nemitīga cīņa. 

Un vēl viena būtiska nianse. Tikai viena no šīm valstīm - Omāna - ir valsts ar senu patstāvīgu, neatkarīgu vēsturi. Tā ir Omānas impērija. Žils Verns rakstīja par Zanzibāru, tad viņš rakstīja par Zanzibāru, kas atradās Omānas impērijas sastāvā.

Sarunā vispirms pievēršamies lielākajam un nozīmīgākajam reģiona "spēlētājam" - Saūda Arābijai. Tā ir teritoriāli lielākā reģiona valsts, arī lielākā pēc iekšzemes kopprodukta un arī lielākā iedzīvotāju skaita ziņā. Tā ir valsts, kurai ir iespējas un kura arī meklē sev nozīmīgus reģionālos partnerus. Šobrīd iezīmējas nopietna sadarbība starp Saūda Arābiju un Pakistānu, kā arī ar Turciju.