Raidījumā Kurp griezies, pasaule? pievēršamies, domājams, pašreizējās pasaules aktuālākajam tematam un tematam, kas zināmā mērā vispār ir iemesls arī visa šī raidījuma tapšanai, proti, kas notiek Amerikas Savienotajās Valstīs un uz kurieni tas ved šo pasaules vienu no pāris super lielvalstīm.
Vērtē žurnālists, TV 24 raidījuma vadītājs Kārlis Streips.
Kārlis Streips: Kā es vēlētos, kaut amerikāņi pērn nebūtu kļūdījušies un mums šī saruna nebūtu vajadzīga!
Kārlis Streips ir cilvēks, kas Ameriku vēro ne tikai ar tādu ārpusnieka skatu. Viņš tur ir dzimis, uzaudzis, skolojies un tur dzīvo joprojām viņam tuvi radinieki. Tāpēc vispirms personisks jautājums: vai tā Amerika, kādu tu to redzi šobrīd, tu to vairs atpazīsti kā to Ameriku?
Kārlis Streips: 24. jūlijā braukšu pie māsām ciemos uz Čikāgu, un tad es paskatīšos. Es pieņemu, Čikāgā nekas īpaši nebūs mainījies. Tā nav Trampa centrāle. Paciemošos pie māsām un tad braukšu atpakaļ uz Latviju ar apziņu, ka varbūt pēdējo reizi es būšu bijis Amerikā. Jo tur tiek grauts viss pēc kārtas.
Vispirms gribētu vaicāt par pagātni un līdz ar to par iemesliem, kas ir tas vilnis Amerikas sabiedrībā, kas uznesa Trampu un viņa līdzgaitniekus varas virsotnē? Mēs runājam jau kādu laiku par sašķeltu Amerikas sabiedrību, pie kam tā sašķeltība ir arī teritoriāla. Mēs runājam par krastiem, kas ir salīdzinoši ar dzīvi apmierināti, līdz ar to apmierināti ar demokrātiju, apmierināti ar savām tiesībām, apmierināti ar, pirmkārt, politikas attīstību šajā valstī. Un tad ir centrs, reizēm tiek arī runāts par tā saukto rūsas joslu, kur cilvēki acīmredzot ir nemierā ar to, kas notiek, un šis nemiers tātad ir izpaudies ārēji. Runājot par sociālo pamatu, cik tam ir liela nozīme šai visā?
Kārlis Streips: Pirmais, par ko ir jārunā, ir telekanāls "Fox News", kura visa esamība ir oponēt visam, ko dara demokrāti, un atbalstīt visu, ko dara republikāņi. Un šajā gadījumā pērn "Fox News" un Tramps visu laiku brēca, ka Amerikas tautsaimniecība ir dziļākajā dimbā, viss brūk, viss jūk un tikai viņš, Tramps, zinās, kā to savest kārtībā. Īstajā pasaulē Amerikas tautsaimniecību "The Economist" pāris nedēļas pēc vēlēšanām aprakstīja ar vārdiem "visa pasaule to apskauž". Zema inflācija, zems bezdarbs, zemas procentu likmes, viss pārējais. Līdz ar to
ir viena daļa Amerikas sabiedrības, kas dzīvo tīšām radītā burbulī, kurā tiek melots nepārtraukti.
Bet attiecībā uz vēlēšanām 2016. gadā, es pieļauju, tur daļēji bija - pamēģināsim kaut ko jaunu, šis ir interesants cilvēks, redzēsim un paskatīsimies. Un otrs bija, ka pret viņu bija sieviete, un mēs nevaram pārāk zemu novērtēt seksisma lomu Amerikas politikā.
2024. gadā bija ne tikai sieviete, bet tumšādaina sieviete. Turklāt sieviete, kura nomināciju saņēma vēlāk, nekā tas būtu bijis citādāk. Liberāli cilvēki daudzi palika mājās, jo viņi bija neapmierināti ar Baidena administrācijas attieksmi pret genocīdu Gazā, kāds turpinās vēl joprojām. Un līdz ar to notika tas, kas notika.
Es neteikšu, ka negaidīti, bet katrā gadījumā tie raidījumi, kurus es skatos, tie visi bija pārliecināti, ka Kamala Harisa uzvarēs. Un šie cilvēki principā sev iešāva kājā. Kaut vai laukos, piemēram. Tas, ka Tramps ir uzsācis milzīgu tirdzniecības karu ar Ķīnu, ir iznīcinoši Amerikas lauksaimniecībai, jo tā ir atkarīga no Ķīnas tirgus. Ķīna tagad ir sākusi meklēt sojas pupas un visu pārējo citur pasaulē, no Brazīlijas un citur. Viņš solīja pirmajā dienā panākt cenu samazinājumu, jo Baidena laikā bija ārprātīga inflācija un cenas bija ārpus visas iespējamās kārtas. Cenas ir gājušas uz augšu, it īpaši tāpēc, ka tagad ir šis tarifu karš, kas nozīmē, ka uzņēmēji negrib ieguldīt.
Amerika pērn ievēlēja notiesātu noziedznieku, kuram, manā uztverē - es neesmu psihoterapeits, bet man šķiet - ir demence, jo viņš mēdz teikt vienu lietu un nākamajā teikumā teikt diametrāli pretējo. Es nezinu, kā Amerika tiks cauri nākamajiem četriem gadiem. Goda vārds, nav ne jausmas.
(..)
Atliek mēģināt ieskicēt to, kas varētu būt tālāk. Tu teici, mēs šobrīd vērojam, cik ilgi varēs ignorēt tiesu varas lēmumus. Droši vien es teiktu tā: provizoriski vērtējot, vēl nav sasniegta kritiskā masa.
Kārlis Streips: Tuvu tam, bet vēl ne. Pirmā iespēja amerikāņiem būs nākamgad novembrī, kad būs Kongresa vēlēšanas un kad būs visa apakšpalāta un viena trešdaļa Senāta [jāpārvēl]. Pie nosacījuma, ka būs tās vēlēšanas. Jo Tramps ir darījis visu iespējamo, lai grautu Amerikas elektorālo sistēmu. Viņam tā nepatīk, viņš grib pats būt karalis uz mūžu, un līdz ar to viņš uzskata, ka vēlēšanas vairs nav vajadzīgas. Cik lielā mērā viņam tas izdosies?
Es stipri šaubos, ka viņam izdosies pilnībā izjaukt 2026. gada vēlēšanas. Bet tikai tādā gadījumā, ja amerikāņi iedos lielu vairākumu demokrātiem abās palātās, atlikušie divi gadi viņam būs sarežģīti.
Ir iemesls domāt, ka kaut kad paredzamā nākotnē vēl pāris Augstākās tiesas tiesneši vai nu ies pensijā, vai nomirs. Tramps un republikāņi tur liks nākamos, tos pašus, kuri pērn pateica, ka Amerikas prezidentam ir imunitāte attiecībā uz visu, ko viņš dara amatā. Tas ir centrālais jautājums. Mēs redzam, ka
Tramps to saprata. Un Tramps tagad mēģina izpētīt, cik tālu viņš var iet ar šo imunitātes lietu. Un Augstākajai tiesai kaut kādā brīdī nāksies atbildēt uz jautājumu, vai tur ir iekļauta atļauja ignorēt tiesas, tajā skaitā pašas Augstākās tiesas, spriedumus.
Un, ja tām atradīsies vairākums - trīs, kurus Tramps tur ielika, un divi līdz kliņķim korumpēti tiesneši, kuri tur ir sēdējuši jau daudzu gadu garumā, ja tie pieci pateiks: jā, viņam ir tiesības ignorēt tiesas spriedumus, tajā brīdī Amerika patiešām būs beigusies. Un tad būs iemesls rīkot bēres. Jā, Dievs pasargi!
Protams. Bet ja es tev jautātu, cik reāla tev šķiet šāda iespēja? Un kas tad tālāk - fašistiska diktatūra? Vai to var izdarīt ar amerikāņu sabiedrību?
Kārlis Streips: Uz to nevar atbildēt, tāpēc, ka Tramps to grib. Par to nav nekādu jautājumu.
Tramps grib autokrātisku sistēmu, kurā ir viņš viens vienīgais, un ap viņu ir cilvēki, kuri viņam vienmēr teiks - jā, un visa pārējā sabiedrība nekam neder.
Es nevaru iedomāties, ka Kalifornijā pieņemtu autokrātisku pārvaldes sistēmu, Ņujorka, Ilinoisa, kur es uzaugu. Mēs varam fantazēt par to, vai izveidotos Ziemeļamerika un Vidusamerika, kur dienvidu štati būtu republikāņu rokās un ziemeļu štati un Rietumkrasts un Austrumkrasts būtu civilizēti. Mēs varam jautāt par to, vai kaut kādā brīdī bruņotie spēki, ja saprastu, ka tagad vairs tālāk nevar, un ietu uz priekšu.
Man gribas cerēt, kā optimistiskam amerikānim, ka tik tālu mēs nenonāksim un nebūs jāpārbauda. Bet Tramps patlaban dara visu, lai pārbaudītu to, cik tālu viņš var iet. Un tas ir kaut kas, par ko ir jādomā visai pasaulei. Tajā skaitā, ja viņš tik tiešām izvāks visus Amerikas zaldātus no Eiropas, kā viņš ir reizēm runājis, ka viņš to grib darīt, cik lielā mērā Eiropa varēs stāties vietā?
No Eiropas viedokļa skatoties, manuprāt, nevar rēķināties ar to, ka pēc Trampa nāks kaut kas labāks Amerikā. Eiropai ir iemesls domāt pašai par savu drošību. Un Eiropa var rēķināties ar atbalstu no Kanādas, no Japānas, arī no citām valstīm, kuras nāks palīgā šādā demokrātiskā nozīmē.
Es zinu, ka pirmā termiņa laikā bija viens NATO samits, uz kuru ārvalstu līderi visi nāca stingrā pārliecībā, ka Tramps paziņos, ka Amerika no NATO izstāsies. Viņš to neizdarīja, un viņu no tā atrunāja. Es domāju, kamēr viņa rīcība padara vēl bagātāku viņu pašu un Ilonu Masku, un miljardierus, kuri finansēja viņa kampaņu, nekāda īpaša pīkstēšana nebūs. Un arī republikāņi Kongresā labi zina, ka viņi ir atkarīgi no tiem miljardieriem par naudu, kas palīdz viņam finansēt kampaņas. Republikāņi nesacelsies. Ļoti rets republikānis ir bijis gatavs teikt, ka karalis ir kails, un tie lielākoties ir republikāņi, kuri vairs nav vēlētā amatā.
Man ir grūti par to runāt, jo es tomēr esmu pateicīgs Amerikai, ka manus vecvecākus Amerika uzņēma, un mani vecāki tur varēja izveidot profesiju, un es tur piedzimu un uzauga, un Amerika mani izglītoja. Un man vienmēr ir gribējies domāt, ka mani līdzamerikāņi nav stulbi kā zābaki. Bet izrādās, reizēm viņi var būt stulbi kā zābaki. Un kā pieaudzis cilvēks es saprotu, ka tas ir kaut kas, kas gadās ne jau tikai Amerikā. Valstis un sabiedrības var pieņemt stulbus lēmumus. Jautājums ir par to, cik tie ir graujoši.
Es arī gribētu būt optimists un teikt, ka stulbs kā zābaks, tas attiecas uz daļu. Daļa gluži vienkārši bija zaudējusi modrību, jo pārāk ilgi nekas tik nopietns nebija noticis. Un diemžēl tā tas ir, sabiedrības mēdz zaudēt modrību un aizmirst, ka par demokrātiju ir jāstāv un jākrīt, un par tiesiskumu ir jāstāv un jākrīt dienu no dienas, nedēļu no nedēļas, gadu no gada.
Kārlis Streips: Un ikkatram.
