slidoju pa svaigi izšķīdušo Rīgu

spārdu sniegu

domāju par Gazas genocīdu

to, cik viegli šajā gaļmašīnā

pazaudēt var cilvēcību

viens pēc otra centušies man iestāstīt

ka jūtu es par daudz, par intensīvu

bet no dienas nostiprinu pārliecību

par šīs apsūdzības absurdību

jo visa nelaime ir tajā

ka jūs nejūtat

kāpēc jūs brīžiem nejūtat nemaz

stāsta, cilvēkā sēž divi vilki

manī ganās antilopes

stikla trausli bari

katra rauj uz savu pusi

aiznes mani prom

un man kauns par savu nevarību

selektīvo līdzjūtību

slidoju pa lauska apskādēto Rīgu

lozējot starp sapratni un paštaisnību:

kur ir tava drosme, kur ir tava sirds

kur ir tava drosme, kur ir mana sirds

kur ir mana drosme, kur ir tava sirds