1918. gada 18. novembrī Rīgas 2. teātrī līdz pulksten vieniem notiek mēģinājums un tad lielā steigā dažu stundu laikā tiek izdekorēta skatuve, no kuras pasludina Latvijas Republiku. Par tagadējā Nacionālā teātra ēkas būvēšanu un namu laika gaitā stāsta teātra zinātniece Rita Melnace.
Esam pašā greznākajā telpā – Baltajā zālē, kur, skatot ēkas interjeru, vislabāk var saredzēt barokālos elementus. Celtnes arhitektūra ar savām atlantu figūrām ārpusē, sengrieķu traģiskajām un komiskajām maskām un greznajiem rotājumiem tiek raksturota kā pseido barokāla. Rita Melnace stāstu sāk ar šī nama pirmsākumiem.
Teātris uz pāļiem, gluži kā Venēcijā
"Mums ir jāatgriežas 19. gadsimteņa beigu posmā, tad, kad sāka attīstīties jaunā, kapitālistiskā, ja var teikt, pilsēta. Rīgas rāte bija ļoti ambicioza, Rīgai bija viens skaists, reprezentatīvs teātris, tas tā saucamais Vācu teātris, tagadējā Opera pie kanālmalas, kas bija paspējusi izdegt un jau atjaunota, kad Rīgas rāte 1897.gadā pieņēma lēmumu, ka viņiem vajadzīgs otrs reprezentatīvs, skaists pilsētas teātris. Tad nu viņi meklē vietu, ko atrod starp kanālmalu un Daugavmalu, te bija liels, putekļains laukums, kur bija notikusi Baltijas etnogrāfiskā izstāde gadu iepriekš. Un šo vietu atrada par labu esam, jo te uz visām pusēm attīstījās tā pilsēta, tepat Vecrīga tuvumā," stāsta Rita Melnace.
„Viņi izsludina konkursu. Uz konkursu piesakās stipri daudzi arhitekti, lielākoties no Krievijas, pilnīgi saprotams, jo mēs jau bijām tikai cariskās Krievijas sastāvā Baltijas guberņa.
Un arī uzvarētājs Augusts Renbergs, latviešu izcelsmes arhitekts, tajā laikā dzīvo Sanktpēterburgā. Viņš atsūtīja savu konkursa darbu pieteikumu un uzvarēja.
Līdz ar to viņš bija spiests pārcelties uz Rīgu atpakaļ, jo viņam kā uzvarētājam vajadzēja uzraudzīt celtniecības darbus,” turpina Melnace.
Teātri sāka celt 1899.gadā. Melnace arī stāsta, ka vietā, kas izvēlēta teātra celtniecībai izraka būvbedri un atklājās, ka ēkas pamatos ir plūstošās smiltis un uz plūstošām smiltīm neko jēdzīgu, protams, uzcelt nevar. Kādreiz šajā vietā bijušu tā dēvētie Jēkaba vārti, kas veda uz pilsētas ganībām no Vecrīgas.
„Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis.
Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu. Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace.
„Meklē risinājumus, un te jau bija vecie pāļi no iepriekšējām celtnēm saglabājušies, jo te bija zviedru laikos kaut kāds ravelīns, kaut kāds cietoksnis. Šos vecos pāļus nolēma neraut laukā, tas atkal sadārdzinātu visi būvi, bet ēkas pamatos satrieca turpat pusotru tūkstoti ozolkoka pāļu. Tā kā mēs, tāpat kā Venēcija, esam celti uz ozolkoka pāļiem," bilst Melnace.
Teātri uzcēla divu gadu laikā. „Teātris tāds, kā jūs visi viņu pazīstat 1901.gadā tika uzcelts un apliecinājums tam ir virs skatuves portāla pilsētas ģerbonis un gada skaitlis 1901,” norāda Melnace.
Bet pēc tā laika normatīviem vajadzēja ēkai nostāvēties, lai atklātu celtniecības kļūdas, un vajadzēja iekārtot teātri, tad to atklāja tikai 1902. gadā.
„Teātris savam laikam bija ārkārtīgi moderns. Šajā teātrī nekad nav bijusi krāsns apkure. Teātris jau no pirmās dienas izmantoja karstā ūdens padeves radiatorus. Šajā teātrī nekad nav bijis ne sveču, ne gāzes, ne petrolejas vai kāds cits apgaismojums, šajā teātrī no pirmās dienas bija elektriskais apgaismojums,” atklāj Melnace.
Ir pat saglabājušies avīžraksti, ka teātris viss ir mirdzējis un laistījies ugunīs. Tur ir uzskaitīts, cik elektrisko lampiņu ir bijis zālē, cik uz skatuves, cik prožektoros. Ir speciāls uzskaitījums.
Nacionālā teātra mājaslapā var lasīt, ka ēkā bija četri kroņlukturi, 428 lampas ēkas iekšpusē, bet īpaši smalki tiem laikiem bija izgaismotas skatuves daļa. Tur bija teju 3000 baltas, ap divi simti sarkanas un tikpat zaļas lampas, kā arī divas stūra lampas efektiem. Priekškaru izgatavoja Rīgas rūpnīcā „R.H.Mantels”, un tas kalpoja līdz pat teātra rekonstrukcijai 21. gadsimta sākumā.
Krievu trupa, Latvju opera un telpas sarīkojumiem
Jauno teātra ēku atklāja 1902.gada 14.septembrī ar Ostrovska pasaku lugu „Sniegbaltīte”.
„Kāpēc tāds autors izvēlēts, tāpēc, ka atkal, kam vairāk naudas, tas šo teātri var noīrēt,” skaidro Melnace. Rīgas Latviešu biedrības teātris atrodas pie Vērmanes parka, tur spēlēja latviešu aktieri, latviešu aktieri ļoti daudz spēlēju provinces nelielos teātros Latvijas nomalēs.”Latviešu aktieriem nebija tik daudz naudas, un šo teātri no noīrēja ļoti ievērojamas antreprenieris Konstantīns Ņezlobins, un līdz Pirmajam pasaules karam šajā teātrī strādāja ļoti labi krievu aktieri.”
Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši tuvojās Rīga, trupa evakuējās uz Krieviju. Teātra telpas kara laikā izīrēja dažādiem teātru kolektīviem un sarīkojumiem. Viena no tām bija Tautas padome, kas meklēja telpas neatkarīgas Latvijas Republikas proklamēšanai. Bija izvēlētas divas ēkas, viena no tām bija Rīgas pils, bet tur nebija pietiekami daudz vietas, tāpēc priekšroka tika dota toreizējam Rīgas pilsētas Otrajam teātrim.
„Šajā laikā šo teātri īrēja arī Latvju opera, tā, no kuras vēlāk izveidojās Nacionālā opera.
Tanī dienā, 18.novembrī, līdz pulksten vieniem uz skatuves mēģina Latvju opera un teātris ir teātris, ja viņiem ir nolikts līdz pulksten vieniem, viņi ātrāk nebeigs mēģinājumu. Un viņiem ir pilnīgi vienalga, kas pulksten četros notiks šajā teātrī,” par notikumiem pirms simts gadiem 18.novembrī stāsta Melnace.
Kad mēģinājums beidzas, skatuve ātri tiek posta nākamajām pasākumam – jāiekārto atbilstoši svarīgajam politiskajam aktam. Nevar jau kaut kādā Alpu ainava, vai kaut kāds mežs būt uz skatuves.
„Mēs visi zinām pēc Rīdzenieka slavenās fotogrāfijas, kāda izskatījās, cik skaisti izskatījās Nacionālā teātra skatuve tajos trakajos frontes nabagu apstākļos ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, ar lauru kokiem.
Ir saglabājušās atmiņas, ka pusčetros sāka laist publiku uz ielūgumiem skatītāju zālē, bet vēl uz skatuves noformējums nebija pabeigts, vēl skrēja skatuves strādnieki lauru kokiem, vēl kaut ko centās piestiprināt, centās sakārtot visu, lai pulksten četros vērtos priekškars un uz skatuves nāktu Tautas padome, un paziņotu visai Latvijai, visai pasaulei, ka Latvija būs neatkarīga valsts,” bilst Melnace.
Strādnieku teātris un tikai tad Nacionālais teātris
Pusotru mēnesi vēlāk teātri atdeva latviešu aktieriem. Kad 1919. gada sākumā Rīgā ienāca sarkanie strēlnieki un uz pieciem mēnešiem nostiprinājās Pētera Stučkas valdība, Mākslas lietu departamenta direktors bija rakstnieks Andrejs Upīts, ļoti kreisi orientēts cilvēks, viņš parakstīja dekrētu par teātra atdošanu latviešu aktieriem. 23.februārī vērās teātra priekškars, toreiz gan teātris saucās Pirmais strādnieku teātris. Izrādīja Leona Paegles lugu „Augšāmcelšanās”. Interesants ir fakts, ka interese par jauno teātri bijusi tik liela, ka pirmizrāde organizēta tagadējā Operas teātra ēkā, kur ir vairāk vietas.
Jau pēc Brīvības cīņām – 1919.gada 30.novembrī – uz skatuves kāpa tā pati trupa, bet jau lai izrādītu kā Nacionālā teātra aktieri Rūdolfa Blaumaņa „Ugunī”.
„Mēs parasti savā teātrī smejamies, ka mums dzimšanas diena ir 23.februārī, bet vārda došana mums ir 30.novembrī, jo vērās priekškars teātrim ar nosaukumu „Nacionālais teātris”,” atzīst Melnace.
Šo nosaukumu bija noskatījis rakstnieks Jānis Akuraters, atrodoties trimdā pēc 1905.gada revolūcijas toreizējā Kristiānijā [Oslo], kur bija nodibinājies Norvēģijas Nacionālais teātris. Viņam ļoti patīk šī ideja – teātris kā visa nacionālā kopējs un tālāk attīstītājs.
Laika gaitā teātris ne reizi vien ir mainījis savu nosaukumu, bijis gan drāmas, gan dramatiskais, gan akadēmiskais drāmas teātris līdz 1988.gadā tas atkal atgūst savu vēsturisko nosaukumu Nacionālais teātris.
