Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī. Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un četrdesmit naktis un tika sātana kārdināts; un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja. Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus atnāca uz Galileju, sludinādams Dieva valstības evaņģēliju. Un Viņš sacīja, ka laiks piepildījies, un Dieva valstība tuvu klāt; gandariet par grēkiem un ticiet evaņģēlijam! Mk 1, 12- 15.

Tūdaļ pēc Kristībām Gars “izmeta” Jēzu tuksnesī – tādā veidā var saprast grieķu tekstu. Pēc tā, kad Tēvs pasludināja Jēzu par mīļoto Dēlu, Viņš atradās nevis Debesu valstības paradīzē, bet tuksnesī. Tas, kuram kalpo eņģeļi un mežonīgie zvēri ļauj sevi glāstīt – līdzīgi Ādamam pirmatnējā paradīzē, gandrīz kā Isajas pravietojumā, bet ar vienu būtisku atšķirību - šīs pasaules tuksnesī. Kāpēc? Viņu, Tēva mīļoto Dēlu, Jauno Ādamu Gars “ izmeta” tuksnesī, lai tur meklētu un satiktu no paradīzes " izmestus" Dieva bērnus, kas iedzimtā grēka dēļ klaiņo pa šīs pasaules tuksnesī.

Mums katram ir savs tuksnesis. Un katru Ādama bērnu agrāk vai vēlāk Gars izmet tuksnesī. Tas varbūt tādi dzīves brīži, kad liekas - viss ir nomiris. Kad dienas ir pelēkas, kad nav ne pacēluma, ne mierinājuma… Nav nekādu jūtu - ne sāpīgu, ne priecīgu… Liekas ka pati dzīves jēga ir pārvērtusies par bezjēdzīgo tuksnesi. Dažreiz tuksnesis ir smagāks par sāpēm, jo cilvēka dabai riebjas tukšums. Bet izrādās, ka arī šeit Viņš tevi gaida. Arī šeit Viņš ir iegājis un palicis – mūsu pasaules tuksnesī. Latvijas pelēkajā krāsā. Un kad Tu iegremdējies līdz pat savas dvēseles tukšuma dibenam, kur ir vistumšāk un vistukšāk, Tu satiec pēkšņi mīlošās acis: ”Jau sen tevi gaidīju šeit, tavā izkaltušajā dvēseles zemē, lai to pārvērstu par brīnišķīgo paradīzes dārzu, par manām debesīm. Mani neapmierina ne eņģeļu sniegta barība, ne tuksneša zvēru paklausīgi glāsti. Tikai viens man dod mierinājumu - Tava ticības nopūta, kad esam kopā tuksnesī un kad četrdesmit dienas liekas ka ilgst visu mūžu.”

Kas ir manas dzīves tuksnesis? Kur manā dvēselē ir neapdzīvotās vietas, kurus nedz pats gribu redzēt, nedz Jēzum tās rādīt? Jēzu, lūdzu Tevi, iemājo manā tuksnesī, piesavini manus mežonīgus zvērus, pārvērt manu tukšumu Tavās Debesīs! Varbūt tieši tas nozīmē atgriezties un ticēt Labai Vēstij?

Pārdomas sagatavoja m. Sofija Irēna Ošmjanska Dr. theol. un nolasīja m. Marija Stefana Pavlovska.