Murjāņu sporta ģimnāzija šogad svin jubileju – 60 gadu. Lai gan lielākā daļa pavadīta jau neatkarīgā Latvijā, līdzi velkas stigma – padomju laika mantojums. Un ne velti – pārkāpjot šās iestādes slieksni, kļūst skaidri tā iemesli... Cikla "MVP diskusija" jaunās sezonas pirmajā raidījumā studijā aicinājām četrus tēmas ekspertus un cēlām galdā Murjāņus – ne saplosīšanai, bet lietu nosaukšanai savos vārdos un pragmatiskā loģikā balstītiem secinājumiem: vai Latvijas sportam vajag MSĢ, vai varam to atļauties un – ko iesākt ar abām šīm atbildēm...

Rimi Rīgas maratons pavasarī un Vienības velobrauciens rudenī ir divi populārākie, taču ne tuvu ne vienīgi masu sporta pasākumi, kas atbalsojas visā Latvijā. Tomēr aiz skaistās fasādes slēpjas šķēršļu skrējiens, ar ko ikdienā jānodarbojas šādu pasākumu organizatoriem. Lai pašķetinātu pretrunas un rosinātu reālu diskusiju klātienē, nevis pastarpinātu "pikošanos" ar replikām medijos, pie viena sarunu galda aicinājām Latvijā lielākos tautas sporta pasākumu organizatorus Aigaru Nordu (Rimi Rīgas maratons), Rimantu Liepiņu (taku skrējiens Stirnu buks) un Igo Japiņu (dažādi velosporta pasākumi), un pašreizējās valsts nostājas un rīcības "advokātus" – IZM Sporta departamenta direktoru Aleksandru Samoilovu un Veselības ministrijas Valsts sekretāra vietnieci Aigu Balodi. Diskusijas autors un moderators – žurnālists Raimonds Rudzāts.

Plaša popularitāte sabiedrībā, atpazīstamāko personību harizma un šķietami nekaitīga emocionālā līdzatkarība – sports ir jaudīgs ierocis, ko savā arsenālā tīko izmantot ikviens spēks, kam nozīmīga dabiedriskās domas labvēlība. Patlaban to izteikti agresīvās izpausmēs var novērot gan pasaulē, gan tepat Latvijā, raisot pamatotus jautājumus par sporta saimes spēju nokalibrēt savu nostāju un principus, kontrolēt procesus ap sevi un atbildīgi izvērtēt dažādās blaknes. Nejaukt sportu ar politiku mūsdienās aicina vairs tikai muļķi vai demagogi – katram skaidrs, ka tas ir noticis un neatgriezenisks process, kas iegūst tikai arvien jaunas izpausmes. Tieši par to ikmēneša MVP diskusijā šķēpus lauž pieci viesi: Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Raimonds Lazdiņš, Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Dāvis Mārtiņš Daugavietis (JV), sporta aģents Raivis Ušackis, sabiedrisko attiecību aģentūras "Mediju tilts" līdzīpašnieks un politologs Filips Rajevskis, kā arī žurnālists Jānis Domburs.

Sezona pirms nākamgad gaidāmajām Milānas un Kortīnas olimpiskajām spēlēm Latvijas ziemas sportā izvērtusies trauksmaina, un lielākoties – ne tajā labākajā nozīmē. Savainojumi un skandāli iedragājuši gan aktuālos rezultātus, gan īstermiņa perspektīvas, provocējot izvērtēt ainu kopumā – uz cik stabilām sliedēm šobrīd atrodamies, un vai šobrīd nebraucam pārējai pasaulei pretējā virzienā? "MVP diskusijas" studijā šoreiz aicināti četri viesi, kas labi pazīst Latvijas ziemas sporta drēbi – bijusī kamaniņu braucēja, olimpiete, kas sevi apliecinājusi mārketinga pasaulē ar dizainu un zīmoliem Ulla Zirne, skeletona treneris un uzņēmējs Ivo Šteinbergs, jurists, sporta tiesību eksperts, snovborda tiesnesis un komentētājs Jānis Sarāns-Reneslācis, kā arī olimpiskais medaļnieks kamaniņu braukšanā, tagad LOK mārketinga programmu vadītājs Juris Šics. Diskusijas moderatora lomā kā allaž Raimonds Rudzāts.

"Reibumā lamāja tiesnešus un izraisīja konfliktu ar pretinieku komandas vecākiem", "ar dūrēm metās pārmācīt treneri", "pie ģērbtuvēm agresīvi sagaidīja tiesnešus" – šādus un līdzīgus vēstījumus par bērnu sporta sacīkstēs piedzīvoto sociālajos tīklos un medijos lasām arvien biežāk. Akūts uzliesmojums vai ikdiena, par kuru vienkārši līdz šim neesam runājuši? Ikmēneša MVP diskusijā pētam cēloņus, sekas un risinājumus. Lai analizētu maģiskā "Bermudu trijstūra" (vecāks-treneris-bērns) leņķu attiecības, studijā aicinājām jomas ekspertus: Andu Masaļsku un Aigaru Armanovu, kas ikdienā vada attiecīgi Latvijas Hokeja federācijas (LHF) un Latvijas Basketbola savienības (LBS) Vecāku padomes, sporta psiholoģi Juritu Smiltiņu, kā arī basketbola treneri un topošo speciālistu pasniedzēju Agri Galvanovski. Diskusijas autors un moderators – žurnālists Raimonds Rudzāts.

Profesionālais sports nav tikai ekstrēms fiziskās sagatavotības vai rakstura izaicinājums, ko sabiedrība panākumu gadījumā apbrīno un slavē. Pēc būtības tā ir gadiem ilga dzīve deformētā realitātē, kurā aktuālas pavisam citas raizes un prioritātes, nekā ierasts ierindas cilvēka ikdienā. Un kontrasts, karjeru noslēdzot un nonākot "normālajā pasaulē", nereti ir graujošs – tas ir slieksnis, uz kura ļoti daudzi klūp, un daļa nekad arī nepieceļas. Pēc ilgākas pauzes ēterā atgriežoties "MVP diskusijai", studijā aicinājām trīs bijušos sportistus, kas vēl salīdzinoši nesenā pagātnē baudīja panākumus un popularitāti, taču kā ikviens – kādā brīdī nonāca pie augstāk piesauktā bīstamā sliekšņa: bijušo futbola izlases kapteini Kasparu Gorkšu, četros pasaules čempionātos hokejā Latviju pārstāvjušo Kasparu Saulieti, kā arī bijušo biatlonisti, olimpisko spēļu 10. vietas ieguvēju Madaru Jurisoni (karjeras laikā – Līdumu). Kā ceturtais viesis viņiem pievienosies koučs un konsultants Mārtiņš Martinsons, kurš jau vairākus gadus strādājis arī ar vadošiem pašmāju atlētiem.

Statistika ir nepielūdzama – bērni un jaunieši Latvijā piekopj arvien pasīvāku dzīvesveidu, kas aptaukošanās statistikas vektoru notēmējis pret debesīm. Veselības ministrijas dati liecina, ka mazkustīgais dzīvesveids un tā sekas pēcāk uzliek grūti panesamu slogu tā jau nomocītajai veselības aprūpes sistēmai. Arī salīdzinājumos ar citām Eiropas Savienības valstīm Latvija iezīmējas kā mazkustīga nācija, kas vēl spilgtāk izpaužas, apkopojot pieaugušu cilvēku sportošanas paradumus.

Daudzus gadus mētāts pa rokām, Latvijas sporta prioritāšu karstais kartupelis krietni padzisis un iestumts atpakaļ ledusskapī. Tajā pašā laikā procesā esošās pārmaiņas sporta pārvaldes struktūrās neizbēgami aktualizē jautājumu arī par turpmākajiem sporta finansēšanas pamatprincipiem, esošo naudas apjomu lūkojot ieguldīt pēc iespējas racionālāk. Kādam jābūt valsts pasūtījumam sporta nozarē un cik tas maksā – par to šajā MVP diskusijā.

Uzņemšanās sarīkot olimpiskās spēles ne vienai vien pilsētai un valstij nesušas ne tikai vispasaules uzmanību un svētku brīžus, bet arī pēcāk neapsaimniekojamu sporta būvju nastu un pat gadu desmitiem dzēšamus budžeta parādus. Entuziasms, ar kādu Latvijas sporta vadība gatava saķerties elkoņos ar zviedriem cīņā par tiesībām sarīkot 2030. gada ziemas spēles, vedina domāt – aprēķināts, ka mūs šāda liga neskars, un ieguvumu būs galvastiesu vairāk, nekā izdevumu. Kā ir patiesībā?

Šonedēļ Latvijas futbola valstsvienība aizvadīs divas no trim pēdējām spēlēm Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Izredzes pretendēt uz finālturnīru kārtējo reizi zaudētas jau priekšlaicīgi, apliecinot, ka mūsu spēles kvalitāte šobrīd atbilst Eiropas zemākajiem plauktiem. Kāpēc Latvijā nespējam atrast un attīstīt talantus, kas būtu konkurētspējīgi kaut Eiropas līmenī?