(ne)Diplomātiskās pusdienas

Iedomājieties, ka no rīta pamostaties un atklājat, ka esat kļuvuši par miljardu eiro bagātāki. Jūs neesat nostrādājuši nevienu papildu stundu, neesat saņēmuši algas pielikumu un neesat laimējuši loterijā. Vienkārši jums piederošo uzņēmuma akciju vērtība vienas nakts laikā ir pieaugusi par miljardu eiro.

Iedomājieties, ka, neraugoties uz šo milzīgo bagātības pieaugumu, jums, iespējams, uzreiz nav jāmaksā nekāds nodoklis. Lielākajai daļai cilvēku tas izklausās neticami. Taču pasaules bagātākajiem cilvēkiem šāda situācija nav nekas neparasts. Miljoniem eiropiešu katru mēnesi maksā ienākuma nodokli, valdības meklē līdzekļus veselības aprūpei un pensijām, bet ekonomiskā nevienlīdzība joprojām ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības problēmām.

Tāpēc šoreiz raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas spriežam, vai bagātajiem būtu jāmaksā vairāk? Kurus cilvēkus mēs vispār uzskatām par bagātiem? Un kāpēc ieviest nodokli lielām bagātībām ir tik sarežģīti? Runājam par “Tax the Rich” jeb par ekonomiku, politiku un pasaules miljardieru gandrīz neaptveramajām bagātībām.

Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas pievēršamies Brazīlijai, kur prezidenta vēlēšanas kļuvušas par nozīmīgu pārbaudījumu ne tikai valsts politiskajai nākotnei, bet arī tās vietai arvien sašķeltākajā starptautiskajā sistēmā.

4. oktobrī vairāk nekā 125 miljoni jeb gandrīz 79% balsstiesīgo Brazīlijā devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai vēlētu valsts nākamo prezidentu. Notikušajā prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Flaviu Bolsonaru, bijušā prezidenta Žaira Bolsonaru dēls, ieguva 47,03 procentus balsu, savukārt pašreizējais prezidents Luiss Inasiu Lula da Silva jeb Lula saņēma 45,16 procentus.

Tā kā neviens kandidāts neieguva absolūto balsu vairākumu, 25. oktobrī Brazīlijā notiks vēlēšanu otrā kārta. Lai gan nākamais Brazīlijas prezidents vēl nav zināms, ir novērojams, ka Bolsonaru Liberālā partija ievērojami nostiprināja savas pozīcijas Kongresā, tādējādi arī potenciāli apgrūtinot Lulas  valdīšanu pat atkārtotas uzvaras gadījumā. Lai gan Rīga no Brazīlijas galvaspilsētas Braziljas atrodas aptuveni 10 000 km attālumā, mums bija interesanti paanalizēt, ko šīs vēlēšanas nozīmē starptautiskā mērogā?

Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienās runājam par visnotaļ svarīgu tematu mums un mūsu makiem, cenšoties saprast kas gaidāms ir nākamājā apkures sezonā, apskatot, kā Eiropas gāzes tirgus funkcionē šodien.

Pirms pieciem gadiem, ja vēlējāmies saprast, kā darbojas Eiropas gāzes tirgus, būtībā bija jāskatās vienā virzienā – uz austrumiem. Krievijas gāze pa gadu desmitiem būvētu cauruļvadu tīklu plūda uz rietumiem. Vēl 2021. gadā Krievija Eiropas Savienībai piegādāja vairāk nekā 150 miljardus kubikmetru gāzes, bet tad Krievija iebruka Ukrainā.

Sekoja spēcīga enerģētikas krīze. Eiropai ļoti īsā laikā bija jāpārveido sistēma, kas bija veidota gadu desmitiem. Piecus gadus vēlāk Eiropas gāzes karte ir gandrīz apgriezta otrādi un kopš 2021. gada aptuveni 40% Eiropas gāzes starpsavienojumu punktu virziens un plūsma ir mainījusies.

Tāpēc, tuvojoties vēl vienai ziemai, ir vērts uzdot konkrētu jautājumu: kur šobrīd atrodas Eiropas gāzes tirgus?

Laikā, kad kaimiņos esošajā agresorvalstī gaisā virmo diskusijas par iespējamo mobilizāciju kara turpināšanai ar Ukrainu, vēlamies aprunāties par to, kas noticis ar krievu algotņu grupējumu “Wagner”. Tam bija nozīmīga loma pirms kāda laika, kara pirmajā daļā, bet tagad šķietami tas ir pazudis no masu medijiem. Kur tas ir palicis un kādā kapacitāte militārais grupējums operē šodien? 

2023. gada augustā uz ziemeļiem no Maskavas nogāzās privātā lidmašīna. Tajā atradās Jevgeņijs Prigožins, grupējuma “Wagner” vadītājs, un vairāki citi augsta ranga “Wagner” komandieri. Prigožins gāja bojā divus mēnešus pēc viena no pārsteidzošākajiem notikumiem mūsdienu Krievijas vēsturē. Viņa kaujinieki bija ieņēmuši militāros objektus Rostovā pie Donas un bija sākuši virzīties Maskavas virzienā.

Daudzi toreiz teica, ka iznākums ir likumsakarīgs – Kremlis necieš un nepieļauj nekādu apdraudējumu savām pozīcijām. Tāpat pamazām no ziņām pazuda arī “Wagner”. Tāpēc varētu šķist, ka ar to viss beidzās. Taču tā noteikti nav, jo arī trīs gadus vēlāk Krievijas karavīri un bijušie “Wagner” kaujinieki joprojām darbojas Āfrikā.

Kur īsti palika “Wagner”? Atbilde ir interesantāka par vienkāršu stāstu par to, ka “Wagner” izdzīvoja. Patiesībā Krievijas valsts lielu daļu šīs sistēmas vienkārši pārņēma savā kontrolē.

Indijā jau labu laiku ir aizsācies mācību gads un tur vēl joprojām gruzd tā dēvētie “prusaku protesti”.

Varētu šķist, ka “prusaku protesti” skan aizvainojoši, tomēr tie kļuva par vienu no mūsdienās lielākajām Indijas jauniešu un studentu kustībām un vienlaikus par nozīmīgāko izaicinājumu politiskajai elitei ar premjeru Narendru Modi priekšgalā. Indijā dzīvo aptuveni 371 miljons jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kas veido gandrīz 27% no visas sabiedrības. Indija ir valsts, kur ir vislielākais jauniešu skaits pasaulē.

Daudzi jaunieši vēlas studēt, bet augstskolu skaits ir ierobežots un līdz ar to visiem vietu nepietiek. Un tas rada ļoti sīvu konkurenci. Raidījumā ieskats Indijas izglītības sistēmā, kā arī par pašu “prusaku kustību”.

Nedēļas nogalē Krievijā gaidāmas Valsts domes vēlēšanas. Runājot par gaidāmo notikumu, negribas lielu uzmanību pievērst tam, cik kandidātu startē un kurai partijai būs visvairāk balsu, cik procentus saņems nākamā partija. Iznākums faktiski ir zināms jau tagad – uzvarēs valdošā partija “Vienotā Krievija”.

Krievijā ir 450 Valsts domes deputātu vietas, puse tiek ievēlēti no partiju sarakstiem, puse – vienmandāta apgabalos. Visticamāk, “Vienotā Krievija” arī turpmāk saglabās divu trešdaļu konstitucionālo vairākumu, bet pārējās vietas pienāksies tā dēvētajai “sistēmiskajai opozīcijai” – komunistiem, Liberāldemokrātiskajai partijai un dažām citām mazākajām partijām.  

Lai arī vēlēšanu iznākums ir viegli prognozējams, šoreiz balsošana Krievijā ir interesanta no vairākiem aspektiem. Par vienu no skaļākajiem šīs priekšvēlēšanu kampaņas notikumiem noteikti var saukt partijas „Jabloko” nepielaišanu vēlēšanām. Pareizāk gan būtu teikt, ka partija vēlēšanām tika reģistrēta ar otro numuru, bet vēlāk šī reģistrācija tika atsaukta pēc partijas „Rodina” jeb „Dzimtene” sūdzības par autortiesību pārkāpumu. Turklāt partijas lozungā „Par mieru un brīvību!” tika saskatītas ekstrēmisma pazīmes.

Vairums komentētāju gan sliecas piekrist viedoklim, ka „Jabloko” nepielaišana vēlēšanām, visticamāk, saistīta ar spēju uzrunāt un apvienot mēreno opozīciju, kas vēl atrodas Krievijā. Tāpat aicinājums uz mieru varētu uzrunāt arvien lielāku Krievijas sabiedrības daļu, ņemot vērā ieilgušo karu Ukrainā un baumas par gaidāmo mobilizāciju tūlīt pēc vēlēšanām.

Raidījumu veidoja arī Una Aleksandra Bērziņa Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz par trim jautājumiem – kas ir mākslīgi radītās krīzes un kā mēs tās varam nošķirt no īstajām? Kas tās rada un kādu labumu no tā gūst? Un vai Eiropas Savienība ir vienota, saskaroties ar mākslīgi radītajām migrācijas krīzēm?

Migrācija ir joma, kur tiek radītas mākslīgās krīzes, piemēram, kā Spānijas anklāvā Seutā. Un tieši tā kļuva ne tikai par pamatu šim raidījumam, bet arī par pirmo pārbaudījumu Jaunajam migrācijas paktam, kas Eiropā stājās spēkā jūnija vidu.

Arī Latvija izjūt mākslīgi radītās migrācijas krīzes spiedienu – tikai mēs to dēvējam par hibrīdkaru. Tātad mākslīgi radītā migrācijas krīze ir hibrīdkara metode, kad kāda valsts vai nevalstiskais spēlētājs, apzināti veicina, atvieglo un palīdz vai ar varu piespiež cilvēkus doties uz citu valsti. 

Nesenākais piemērs ir jau pieminētā migrācijas krīze Seutā. Tur jūlija beigās iekļuva aptuveni 72 000 migrantu. Spānijas premjers Pedro Sančess uzskata, ka migrācijas krīzi izraisīja ar Krieviju un Izraēlu saistītie sociālie tīkli, kuri tīši nepareizi interpretēja Spānijas Augstākās tiesas lēmumu. Tas radīja dezinformācijas vilni, uz kuras uzķērās marokāņi. Paši migranti stāstīja, ka centās nokļūt Seutā labākas dzīves meklējumos. Saskaņā ar marokāņu stāstīto, doties uz Seutu viņus pamudinājuši ieraksti sociālajos medijos un citu teiktais par to, ka stingri apsargāto robežu iespējams šķērsot.

Aizsākam vēl vienu aizraujošu raidījuma (ne)Diplomātiskās pusdienas sezonu. Un sezonas pirmajā raidījumā runājam par Mao Dzedunu, jo 2026. gada 9. septembrī apritēs piecdesmit gadi kopš Mao Dzeduna nāves. 50 gadi ir ilgs laika periods, bet arī pusgadsimtu vēlāk Mao portrets joprojām dominē Tjaņaņmeņas laukumā, viņa attēls joprojām ir redzams uz Ķīnas naudaszīmēm un Mao Dzeduna domas joprojām ir daļa no Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālā ideoloģiskā pamata.

Tas ir ievērojami, ja ņemam vērā, kas ar Mao Ķīnu notika pēc viņa nāves. Viņa izveidotā ekonomiskā sistēma lielā mērā tika demontēta. Kolektivizētā lauksaimniecība izzuda, atgriezās privātais bizness, Ķīna kļuva atvērta ārvalstu investīcijām un kļuva par vienu no pasaules nozīmīgākajām ekonomikām. Tātad nepieciešams jautāt, kāpēc Mao joprojām ir svarīgs?

Svarīgās ir fakts, ka Mao tiek pieminēts ne tikai kā cilvēks, kurš valdīja Ķīnā no 1949. līdz 1976. gadam. Viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš izveidoja Ķīnas Tautas Republiku un izveidoja politisko sistēmu, kas Ķīnā valda joprojām. Lai saprastu mūsdienu Ķīnu, īpaši tās attiecības ar ārpasauli, ir jāsaprot ne tikai tas, ko Mao darīja, bet arī tas, ko Komunistiskā partija nolēma saglabāt no viņa mantojuma.

Raidījumu veido arī Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova no Latvijas Ārpolitikas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes.

Ir pienākusi raidījuma (ne-)Diplomātiskās pusdienas pēdējā sērija, tāpēc vēlamies paskatīties uz to, kas vēl tikai nāks, ne atskatīties uz notikušo. Un nevis runāt par vienu notikumu, bet pievērsties lieliem blokiem – drošība, ekonomika, migrācija un vēlēšanas.

Pasaule mūs nebrīdina par jauniem notikumiem un atgadījumiem, bet patiesībā liela daļa no tiem savā veidā jau kalendārā ir ierakstīti. Mēs zinām datumus, zinām dalībniekus, tikai vēl nezinām iznākumu.

Pavisam drīz, 2026. gada 23. jūnijā, Apvienotā Karaliste atzīmēs "Brexit" referenduma desmito gadadienu. Pirms desmit gadiem 51,9% britu vēlētāju nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, savukārt 48,1% balsoja par palikšanu.

Šajā referendumā pirms desmit gadiem, vēlētāju aktivitāte sasniedza 72,2%, un balsojumā piedalījās vairāk nekā 33 miljoni cilvēku. Tas kļuva par vienu no lielākajiem demokrātiskajiem procesiem Lielbritānijas vēsturē un aizsāka procesu, kas galu galā noveda pie Apvienotās Karalistes oficiālās izstāšanās no Eiropas Savienības 2020. gada 31. janvārī. Desmit gadus vēlāk "Brexit" joprojām ir viens no nozīmīgākajiem politiskajiem lēmumiem mūsdienu Lielbritānijas vēsturē.

Tiesa, sabiedrības attieksme kopš referenduma ir būtiski mainījusies. 2026. gada aprīlī publicētās aptaujas liecina, ka 53% britu atbalstītu atgriešanos Eiropas Savienībā, kamēr tikai 34% būtu pret. Savukārt atsevišķā "YouGov" aptaujā atbalsts atgriešanās idejai sasniedza 56%. Aptaujas arī norāda, ka aptuveni 63% britu atbalsta ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību nekā pašlaik.

Neskatoties uz šīm tendencēm, atgriešanās ES šobrīd nav valdības politika. Premjerministrs Kīrs Stārmers ir izslēdzis iespēju pašreizējā parlamenta sasaukuma laikā pievienoties Eiropas Savienībai, Vienotajam tirgum vai Muitas savienībai. Tomēr vairāki ievērojami Leiboristu partijas politiķi, tostarp Endijs Bērnhems un Vess Strītings, ir norādījuši, ka dalība ES ilgtermiņā varētu kļūt par Lielbritānijas mērķi. Tuvojoties nākamajām parlamenta vēlēšanām, "Brexit" joprojām ir nozīmīgs jautājums britu politikā, lai gan tas vairs nedominē politiskajā dienaskārtībā tādā mērā kā laika posmā no 2016. līdz 2020. gadam. Tāpēc desmit gadus pēc referenduma galvenais jautājums nav par to, vai "Brexit" notika, bet gan par to, kādas ir tā sekas?