Raidījumā “(ne)Diplomātiskās pusdienas” stāsts par to, kā pasaules ūdeņi ir sadalīti, ko mēs varam tajos darīt un kas tajos atrodas. Kopumā starptautiskajās tiesībās un starptautiskajās attiecībās jūras ir sadalītas vairākās zonās, katru no kurām regulē atšķirīgi tiesiskie režīmi un galvenais tiesiskais regulējums, kas regulē šīs jūras zonas, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS), kas pieņemta 1982. gadā.

Kā tad pasaules jūras tilpnes ir sadalītas? Visu pirms mums ir valstīm piekrītošie teritoriālie ūdeņi, kas stiepjas līdz 12 jūras jūdzēm jeb apmēram 22 kilometriem no krasta jūrā. Vai precīzāk runājot – no bāzes līnijas, ko parasti nosaka bēguma atzīme gar krastu. Šajā apgabalā piekrastes valsts, piemēram Latvija, īsteno pilnīgu suverenitāti pār gaisa telpu, ūdeni, jūras gultni un zemes dzīlēm. Principā līdzīgi kā tās suverenitāte uz sauszemes. Tomēr ārvalstu kuģi, tostarp militārie kuģi, saglabā tiesības uz miermīlīgu caurbraukšanu caur šiem ūdeņiem, ja vien to tranzīts neapdraud piekrastes valsts mieru, kārtību vai drošību.

Aiz teritoriālajiem ūdeņiem atrodas pieguļošā zona (Contiguous zone), kas stiepjas līdz 24 jūras jūdzēm no bāzes līnijas. Lai gan šajā teritorijā valstīm nav pilnas suverēnās tiesības, tās šajā zonā var piemērot īpašus likumus, kas saistīti ar muitu, nodokļiem, imigrāciju un piesārņojumu. Šī tiesiskā režīma mērķis ir ļaut valstīm novērst vai sodīt to iekšzemes likumu pārkāpumus, kas notiek to teritorijā vai teritoriālajos ūdeņos. Tālāk uz āru atrodas ekskluzīvā ekonomiskā zona (EEZ), kas var stiepties līdz 200 jūras jūdzēm jeb apmēram 360 kilometriem no bāzes līnijas. EEZ ietvaros piekrastes valstij ir suverēnas tiesības izpētīt, izmantot, saglabāt un pārvaldīt dabas resursus gan ūdens slāņos, gan jūras gultnē.

Tomēr citas valstis saglabā kuģošanas un pārlidojumu brīvību šajā zonā, kā arī tiesības ierīkot zemūdens kabeļus un cauruļvadus, ja vien šīs darbības atbilst piekrastes valsts likumiem un starptautiskajām saistībām. Ja tagad lūkojamies uz Latviju starptautiski – mūsu robežas ir daudz lielākas, ja ņemam vērā mūsu tiesības uz jūru. Apkopojot mūsu teritoriālo ūdeņu, blakus zonas apjomu un piederību ekskluzīvajai ekonomiskajai zonai, Latvijas jūras teritorija aptver aptuveni 55 000 kvadrātkilometru, kas ir teju tikpat liela kā mūsu sauszemes teritorija. Beigu beigās tomēr neesam tik maza valsts.

Tādēļ skaidrojam, kā ir ar Latvijas kuģošanas spējām un vai tiešām tik bēdīga ir situācija, ka nereti nācies dzirdēt medijos vai no atsevišķiem politiķiem. Šo jautājam pieredzējušam kapteinim, entuziastiskam kuģotājam un burāšanas skolas „Nautica.lv” dibinātājam Askoldam Hermanim.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas esam izlēmuši pievērsties kādam pavisam tuvu esošam, ne visai ērtam un potenciāli ļoti bīstamam kaimiņam. Proti, Kaļiņingradas apgabalam.

Valodnieki gan ir aicinājuši izmantot lietuviešu jau izmantoto vēsturisko nosaukumu Karaļauči vai vācisko Kēnigsberga. Ir vēl arī versija izmantot senprūšu vārdu Kunigsgārbe vai Tvāngste. Kamēr valodnieku vidū pilnīgas vienprātības nav, mēs gribētu palikt pie Kaļiņingradas. Kaut vai tādējādi parādot to, ka šajā vēsturiskajā Eiropas reģionā joprojām atrodas padomju laika mantojuma daļa – tāda daļa, kur viss vēsturiskais mērķtiecīgi ir nīcināts un apspiests.

No vēsturiskajiem nosaukumiem, protams, izvairīties neizdosies. Kēnigsberga tika dibinātas kādus gadus 50 pēc Rīgas, kā teitoņu ordeņa atbalsta punkts pie Baltijas jūras. Pilsēta savulaik tika nosaukta par godu karalim Otokaram Otrajam, kurš vadīja karagājienu pret senprūšu ciltīm. Arī vēlāk, kļūstot par Prūsijas hercogistes, Prūsijas un austrumprūsijas pilsētu, tieši Kēnigsbergā tika kronētie vietējie karaļi.

Kēnigsberga vēsturiski ir bijis ļoti nozīmīgs inteliģences centrs, kuram bijusi arī ievērojama ietekme uz Lietuvas un Polijas kultūru. Piemēram, tieši šeit savulaik pirmo reizi iztulkota Jaunā derība poļu valodā, šeit izdota arī pirmā grāmata lietuviešu valodā. Šeit mācījies arī tāds apgaismības domātājs kā Imanuels Kants un viena no 20. gadsimta ietekmīgākajām politikas teorētiķēm Hanna Ārendta.

Kēnigsbergas liktenis vispamatīgāk mainījās Otrā pasaules kara laikā, kad pēc bombardēšanas un ilgstoša ielenkuma pilsēta nonāca Padomju Savienības kontrolē. Vēlāk pilsēta tika nosaukta bijušā boļševiku komandiera Mihaila Kaļiņina vārdā. No pilsētas tika padzīti vai no tās aizbēga vietējie vācieši, bet vietā, protams, nāca padomju pilsoņi. Starp citu, lietuviešiem tika atļauts palikt. Sākotnēji esot bijis plānots šo teritoriju iekļaut Lietuvas PSR sastāvā, taču Josifs Staļins esot devis priekšroku tieši Kaļiņingradas reģionam, kā tādai simboliskai buferzonai, kas vēl vairāk norobežotu Baltijas valstis no Rietumiem.

Rezultātā Kaļiņingrada kļuva par Padomju Savienības tālāko rietumu reģionu un arī nozīmīgu transporta mezglu. Bija visai loģiski, ka tieši šeit tika izvietota Krievijas Baltijas jūras flote, tostarp, kara flote, jo galu galā vēl pirms kāda laika Kaļiņingrada bija vienīgā Krievijas neaizsalstošā osta Baltijas jūrā. Taču paši varat iedomāties, ko nozīmēja šāda ar Krievijas sauszemes teritoriju nesaistīta reģiona turpmāka pastāvēšana pēc Padomju Savienības sabrukuma, īpaši jau vēl pēc tam, kad kaimiņos esošās Polija un Lietuva izlēma pievienoties NATO.

Diskusijas par  ieroču un radariekārtu izvietošanu Kaļiņingradā aizsākās jau aukstā kara laikā. Tāpēc nav brīnums, ka padomju laikā Kaļiņingrada bija slēgtā zona, kurā iekļūšanai pat padomju pilsoņiem bija nepieciešamas īpašas atļaujas. Taču vēl pirms gadiem 20 šo tēmu īpaši patika aktualizēt tā brīža Krievijas prezidentam Dmitrijam Medvedevam. Arī pašlaik Kaļiņingradas apgabals tiek uzskatīts par vienu no visvairāk militarizētākajiem reģioniem Krievijā. Tajā atrodas aptuveni 25 tūkstoši militārpersonu.

Pagājušajā gadā poļu un Baltijas valstu pētnieciskie žurnālisti noskaidroja, ka Kaļiņingradā ir izvietotas arī īpašo uzdevumu izlūkošanas vienības, kuru galvenais uzdevums ir sagatavot sabotierus operāciju veikšanai NATO valstīs, galvenokārt jau kaimiņos esošajās Polijā un Lietuvā, kā arī Latvijā, Igaunijā un citās Eiropas valstīs. Tiek uzskatīts, ka pirms gada notikušais IKEA veikala dedzināšanas mēģinājums Viļņā, piemēram, ir bijis saistīts ar Kaļiņingradā bāzētajiem krievu specdienestiem.

Lietuvas specdienesti faktiski jau  pirms 10 gadiem apgalvoja, ka īpašo uzdevumu vienības varētu būt izcēlušās Lietuvas piekrastē, lai pārbaudītu lietuviešu dienestu modrību. Pašlaik bīstamākais izlūkdienestu apmācību punkts atrodoties Parusnoje ciematā, kas atrodas vien dažu kilometru attālumā no Baltijskas ostas. Pētnieki apgalvo, ka tieši šeit tiek gatavotas iespējamās sabotāžas operācijas, piemēram, pret stratēģiski svarīgo Klaipēdas ostu. Nevienam droši vien nav noslēpums, ka Klaipēda ir nozīmīga ne tikai Lietuvas ekonomikai, bet arī NATO operācijām. Turklāt blakus atrodas arī Palangas lidosta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas stāsts par Lielbritānijas karaļnamu. Tomēr, kā jau ierasts, tēmu aplūkojam no skatupunkta, kurš parasti tiek pieklusināts.

Jau gandrīz 1200 gadus Angliju un Lielbritāniju pārvalda monarhi. Kopš 827 gada karaļa vai karalienes amatu ieņēmusi 63 monarhi. Tieši monarhs ir senākā valsts pārvaldes sistēmas daļa, tomēr laika gaitā karaļa un karalienes vara ir mazinājusies. Mūsdienās monarham ir vairāk ceremoniāla loma. Neskatoties uz to, ka britu karaļnamam mūsdienās ir ierobežota vara, tas tomēr ir Lielbritānijas seja. Tādēļ notiekošais karaļnamā tiek plaši apspriests ne tikai Lielbritānijā, bet visā pasaulē.

Tieši tādēļ pievēršamies britu karaļnama intrigām, kas saistītas ar princi Hariju un viņa sievu Meganu Mārklu. Jāsaka gan, ka ar šo pāri ir saistīti daudzi strīdi karaliskajā ģimenē. 2021. gadā Harijs un Megana piedalījās ASV televīzijas zvaigznes Opras Vinfrijas intervijā, kas, ja drīkst tā teikt, uzspridzināja internetu. Tajā Harijs un Megana pirmo reizi publiski izskaidroja to, kādēļ lēma aiziet no karaliskās ģimenes 2020. gadā. 2022. gadā „Netflix” izlaida dokumentālo filmu “Harijs un Megana”. Sešās epizodēs pāris apsprieda karaliskās ģimenes netīrākos noslēpumus. Gan intervijā, gan filmā karaliskā ģimene tika apsūdzēta mediju manipulācijā un rasismā.

Pāris atklāja, ka starp karaļnamu un presi ir noslēgts “neredzamais līgums”. Tas paredz, ka daži ģimenes pārstāvji tiks labvēlīgi atspoguļoti presē, apmaiņā pret citu ģimenes locekļu personīgās informācijas noplūdi. Harijs pastāstīja, ka starp medijiem un karaļnamu šī vienošanās jau noslēgta sen, tomēr, Meganai, ienākot ģimenē, preses un karaliskās ģimenes sadarbība tika satricināta, jo tajā iejaucās tieši Harijs. Prese arvien biežāk publicēja aizskarošus rakstus par Meganu, kuru Harijs sāka aizstāvēt.

Raidījumu palīdzēja izveidot arī Albīne Hlopņicka.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas skaidrojam, kā valdība, vēlēdamās aizsargāt savus iedzīvotājus no terorisma, kļuva par cilvēktiesību pārkāpēju. Minot terorismu, varētu domāt, ka dosimies uz Tuvajiem Austrumiem, kas jau gadu desmitiem tiek asociēti ar vietu, kur rodas un darbojas lielākie teroristiskie grupējumi. Nē, mēs dosimies uz citu pasaules malu – mazāko valsti Centrālamerikā, proti, Salvadoru.

Salvadora starptautisko mediju redzeslokā arvien biežāk nonāk tās valdības nežēlīgās cīņas pret bandām dēļ. Bandas, kuras starp citu tika dibinātas Losandželosā, Mara Salvatrucha, ko dēvē par MS-13, un Barrio-18 tika ievestas Salvadorā masu deportāciju rezultātā tieši no ASV. Starp abām bandām izcēlās cīņa par ietekmi, ko mūsdienās mēdz dēvēt par vienu no asiņainākām bandu cīņām pasaulē.

2015. gadā Salvadora atzina MS-13 un Barrio-18 par teroristiskām organizācijām. Salvadoras, kuru pastāvīgi plosa bandas un cīņas starp tām, iedzīvotāji 2019. gadā par prezidentu izvēlējās Najibu Bukeli, kurš solīja “sagraut” bandas un atbrīvot Salvadoru no tām. Šeit gan gribu piebilst, ka ASV pētnieki no Kolumbijas Universitātes un Vilsona Centra apgalvo, ka kopš Bukeles nākšanas pie varas demokrātija Salvadorā piedzīvo krīzi.

Vēl pirms kļūšanas par prezidentu, Bukele ieņēma Salvadoras galvaspilsētas Sansalvadoras mēra amatu. Bukele, būdams mērs, mēģināja noslēgt vienošanos ar bandām, lai ne tikai mazinātu vardarbību pilsētā, bet arī modernizētu tās centru. Bukeles vienošanās ar MS-13 un Barrio-18 paredzēja, ka bandas gūs ekonomiskos un politiskos labumus, ja vardarbība starp tām samazināsies un tās palīdzēs mēram virzīties uz priekšu politiskajā karjerā. Taču vienošanās nenesa pozitīvus rezultātus. Bukele tika apsūdzēts sadarbībā ar bandām un valsts Konstitūcijā noteikto normu neievērošanā.

Raidījuma izveidē piedalījās arī Albīne Hlopņicka.

Vēl pagājušajā nedēļā Krievijas, ASV un Ukrainas pārstāvji tikās Turcijā, lai spriestu par Ukrainas kara risinājumu. Šoreiz raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienu nerunāsim par kara izbeigšanu, bet gan par pašu Turciju. Valsti, kas galvas sāpes ir izraisījusi diezgan daudzām valstīm gan tās kaimiņos, gan citos reģionos.

Iespējams, esat pamanījuši, ka nereti Turciju Rietumvalstu medijos dēvē par “neērto” sabiedroto. Šī brīža ģeopolitiskajā situācijā, kad turpinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā, kad turpina uzplaiksnīt konflikti un kari Tuvajos Austrumos, nepārtraukti tiek pārbaudīta un testēta NATO kā starptautiskas organizācijas izturība un noturība. Un diemžēl nereti šī izturība tiek testēta ne tikai pret konkurentiem vai pretiniekiem, bet lielākoties organizācijas iekšienē.

Turcijas gadījums ir ļoti specifisks, taču ne pietiekami apspriests starptautiskajās attiecībās. Turcija kļuva par NATO dalībvalsti jau 1952. gadā un šobrīd starp kopumā 32 dalībvalstīm tai ir otra lielākā armija aiz ASV. Nereti tiek teikts, ka Turcijai ir kā vārti starp Eiropas un Āzijas kontinentiem un Turcijas kājas ir novietotas abos. Līdz ar ģeogrāfisko novietojumu tā ir spēlējusi nozīmīgu lomu Tuvo Austrumu karos un konfliktos, kā arī NATO misijās Afganistānā un Balkānu reģionā Kosovā.

Tomēr, lai arī Turcija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, tā vairākkārtēji ir izvēlējusies piekopt citu politiku starptautisko attiecību īstenošanā. Šobrīd visredzamākais piemērams ir Krievijas karš pret Ukrainu, kur Turcija, ja tā var teikt, spēlē abās frontēs. No vienas puses, tā neatbalsta Ukrainas pievienošanas NATO, taču kopš kara sākuma ir militāri palīdzējusi Ukrainai, piegādājot vidēja augstuma bezpilota kaujas lidaparātus “Bairaktar”. Tā arī bija viena no galvenajām valstīm, kas palīdzēja vienoties par Melnās jūras tā saukto “graudu līgumu”.

No otras puses, Turcija saglabā neitrālu pozīciju attiecībās ar Krieviju. Abas valstis var uzskatīt par stratēģiskajiem sāncenšiem reģionā, bet par spīti tam ekonomiskās attiecības tiek saglabātas. Turcija iepērk Krievijas gāzi, kā arī uzņem tūkstošiem krievu tūristu. Krievija šobrīd arī būvē Turcijas pirmo atomelektrostaciju valsts dienvidos.  Un, protams Turcija arī atteicās sekot Rietumvalstu piemēram, piemērojot sankcijas Krievijai.

Raidījumu veido arī Justīne Elferte no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Lai arī pēdējā laikā mūsu uzmanība ir pievērsta dažādām politiskām un ģeopolitiskām cīņām gan Eiropā, gan citur pasaulē, šoreiz vēlamies runāt par vēl kādu mazāk apspriesto lielvaru cīņas lauku – kosmosu.

Lai arī par kosmosu mēs tradicionāli runājam kā par kaut ko ļoti tālu, nezināmu, neizmērāmu un nebeidzami izpētāmu lietu, mūsdienu realitāte liek uz šīm astronomiskajām lietām paskatīties arī no politiski militārās un aizsardzības skatu punkta. Lai arī paši mēs varbūt esam tikai maza daļiņa no šiem milzīgajiem kosmosa izpētes procesiem, cīņas par šo sfēru ir ārkārtīgi vērienīgas.

Tie, kas ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā, noteikti atcerēsies, cik liela nozīme tā laika politiskajā un vēsturiskajā retorikā bija ASV un PSRS cīņai un sāncensībai par sasniegumiem kosmosa izpētē. Pirmais mākslīgais pavadonis un pirmais cilvēks izplatījumā, ja tā var teikt, tika Padomju Savienībai, pirmā izsēšanās uz Mēness un atspoļkuģu raķešu jeb šatlu sistēma – Savienotajām Valstīm. Tālais un nezināmais kosmoss daudziem maziem puikām likās nepiepildāms sapnis.

Abu lielvaru sāncensība patiesībā bija izvērsusies arī abpusēji izdevīgā sadarbībā, jo arī pēc „šatlu” programmas beigām 2011. gadā Krievijai līdz 2019. gadam faktiski piederēja monopols cilvēku nogādāšanai kosmosā. ASV Kosmosa izpētes aģentūra šajā laikā Krievijai samaksāja aptuveni 4 miljardus dolāru, lai nogādātu savus astronautus Starptautiskajā kosmosa stacijā, ko abas valstis izveidoja un apsaimnieko kopā.

Amerikas Savienotās Valstis arī turpināja pirkt 70. gados izstrādātos, Krievijā ražotos raķešu dzinējus, jo tie bija ļoti efektīvi un salīdzinoši daudz lētāki. Faktiski šādu dzinēju pirkšana apstājās tikai 2022. gadā pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā.

Lai arī jauno dzinēju pirkšana ir apstājusies, savulaik nopirktie krievu raķešu dzinēju krājumi gan vēl nav beigušies. Tie joprojām tiek izmantoti ASV visilgāk izmantojamajās raķetēs „Atlas V” un teorētiski ir paredzēti vēl vismaz 14 šādu raķešu starti. Taču ASV Kongress ir uzdevis šo palaidējraķešu ražotājam izstrādāt jaunu sistēmu „Vulcan Centaur”, kurā tiktu izmantotas galvenokārt ASV ražotas detaļas. Līdz šo sistēmu pabeigšanai gan vēl kāds laiks paies.

Starp citu, viens no mērķiem abu konkurējošo lielvaru sadarbībai pēc Aukstā kara beigām bijis tas, ka amerikāņi esot vēlējušies nodrošināt darbu krievu raķešu inženieriem, lai viņi turpinātu strādāt ASV labā, nevis, piemēram, izstrādātu raķešu dzinējus kādai citai nedraudzīgai valstij.

   Tā vien izskatās, ka pati Krievija nav nemaz tā draudzīgākā valsts. 2024. gadā Amerikas Savienoto Valstu pārstāvji arvien aktīvāk sāka apgalvot, ka Krievija jau gadiem strādā pie tāda kodolieroča, kurš kosmosā varētu iznīcināt veselas satelītu sistēmas. Piemēram, Īlona Maska kompānijas „SpaceX” izstrādātos „Starlink” satelītus, kas palīdz nodrošināt interneta pārklājumu arī Ukrainā karojošajiem.

Par Īlonu Masku un viņa darbībām mēs varam nereti pasmieties, bet par nesenajām politiskajām aktivitātēm pat pašausmināties, taču viņa kosmosa izpētes ambīcijas ir tiešām vērā ņemamas. Viņa kompānijas izstrādātās raķetes spēj gan nogādāt kravas un cilvēkus kosmosā, gan atgriezties uz Zemes, viņa plāni strādāt pie Marsa izpētes un potenciāli nākotnē nodibināt tur arī cilvēku apmetni ir vairāk nekā ambiciozi.

Arī kompānijas „Amazon” dibinātājam Džefam Bezosam ir ambīcijas piedalīties kosmosa izpētē. Un liekas, ka šo pasaules bagātāko cilvēku atklātā simpatizēšana Donaldam Trampam daļēji ir saistīta arī ar vēlmi iegūt valsts vadības labvēlību savām kosmosa programmām.

Kolēģi no dažādām amerikāņu domnīcām brīdina, ka, par spīti šiem redzamākajiem komerciālajiem sasniegumiem, ASV arvien vairāk riskē zaudēt savu neapšaubāmo pārākumu kosmosā.

„Council of Foreign Relations” domnīca nesen veica plašu kosmosa pētījumu projektu, kurā tika uzsvērta nepieciešamība pēc daudz jēgpilnākas kosmosa izpētes un aizsardzības industrijas sadarbības. Eksperti bija aicinājuši noteikt dažādas kosmosa sistēmas par kritisko infrastruktūru, lai nodrošinātu tai pietiekamu finansējumu.

Savukārt Mičela institūta pētnieki uzsver, ka ASV drīz var piedzīvot vēl vienu tā dēvēto “Sputņika momentu”, proti, nogulēt konkurentu izlēmīgās darbības. Eksperti uzsver, ka ir nepieciešamas ne tikai tehnoloģiskas pārmaiņas, bet arī domāšanas pārmaiņas, jo Krievija un Ķīna jau gadiem ir aktīvi strādājušas pie tā, lai savas kosmosa sistēmas militarizētu.

Raidījumā (ne)Diplomātisko pusdienas saruna par arvien pieaugošu problēmu pasaulē, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tā ir saistīta narkotisko vielu tirdzniecību un kontroli.

Jau kādu laiku starptautisko attiecību uzmanības centrā ir arī ASV prezidenta Donalda Trampa izpildītais solījums noteikt visaptverošus tarifus trim ASV galvenajām tirdzniecības partnervalstīm Kanādai, Ķīnai un Meksikai. Ieviešot šos tirdzniecības tarifus, Tramps minēja "ārkārtējos draudus", ko rada fentanils, nāvējošs un ļoti spēcīgs sintētiskais opioīds, un kas ir izraisījis tā saukto opioīdu epidēmiju ASV.

Tās sakarā prezidents Tramps šobrīd daļēji vaino Meksiku un Ķīnu nespējā novērst šo nelegālo narkotiku plūsmu uz ASV.

Statistika ir diezgan graujoša, jo saskaņā ar ASV slimību kontroles centra datiem kopš 2000. gada vairāk nekā viens miljons cilvēku ASV ir miruši no narkotiku pārdozēšanas, no kuriem lielākā daļa bija opioīdu dēļ. 2023. gadā pēc fentanilu saturošu zāļu maisījumu lietošanas nomira vairāk nekā 74 000 amerikāņu. Fentanils un sintētiskie opioīdi ir ātri kļuvuši par galveno nāves cēloni amerikāņiem vecumposmā no 18 līdz 45 gadiem.

Kas īsti fentanils ir un kāpēc tas prasa tik daudzas dzīvības?

Fentanils faktiski ir ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes apstiprinātas zāles. Pirmo reizi tās tika ieviestas 1960. gados kā spēcīgs intravenozs pretsāpju līdzeklis. Šobrīd farmaceitisko fentanilu var lietot pirms operācijas, ko ārsti izrakstījuši, lai mazinātu stipras sāpes pēc operācijas vai iekšējo slimību progresējošās stadijās. Tomēr ar laiku fentanilam tika radīti analogi jeb citas sintētiskās kombinācijas un piejaukumi, ko galvenokārt var atrast tikai melnajā tirgū un to lietošana ir pat vairāk atkarību izraisoša.

To raksturo kā augsti bīstamu, jo ķīmiskā piejaukuma fentanils ir aptuveni 50 reizes spēcīgāks nekā heroīns un līdz pat 100 reizēm spēcīgāks par morfiju. Tik vien kā 2 mg fentanila dozas var būt letāla deva cilvēkam. Tas nozīmē, ka fentanila lietošanai nav nepieciešama liela deva, kas attiecīgi norāda, ka šī viela ir viegla svara ziņā un ir viegli pārvadājama. Pamatojoties uz ASV Narkotiku apkarošanas pārvaldes datiem, viens kilograms nelegāli iegādāta fentanila no Ķīnas, kas izmaksātu aptuveni 5000 ASV dolāru, var nelegālajā tirgū sniegt ieņēmumus vairāk nekā 1,5 miljonu ASV dolāru apmērā.

Diemžēl vēl viens svarīgs aspekts šī opioīda epidēmijas izraisīšanā ir tas, ka nelegālajā tirgū to var iegādāties par salīdzinoši zemu cenu, kas pietuvināta heroīna cenai. Tā kā šis opioīds ir daudzas reizes spēcīgāks, tas ne tikai ir vairāk atkarību izraisošs, bet arī vairāk apdraud veselību. Bieži vien cilvēki nevar saņemt legālo fentanilu, tāpēc izvēlas lietot heroīnu, jo faktiski ģimenes ārsti ir izraisījuši atkarību no pretsāpju līdzekļiem.

Kāds sakars šim ir ar Meksiku un Ķīnu, pamatojoties uz ASV prezidenta Donalda Trampa apgalvojumiem?

Diemžēl, lielākā daļa fentanila kontrabandas nonāk ASV caur tās robežu ar Meksiku. Kontrabandisti to lielākoties sūta transportlīdzekļos vai kopā ar gājējiem, kuri var ceļot ar nelielu, viegli noslēpjamu narkotiku daudzumu. Vidējais konfiscētais svars parasti nav lielāks par 1,2 kilogramiem, tomēr tas satur vairāk nekā 50 000 nāvējošu devu. Pēc ASV datiem, par to ir lielākoties atbildīgas divas Meksikas narkotiku karteļu organizācijas - “Sinaloa kartelis” un “Jalisco jaunās paaudzes kartelis”, pārvaldot lielāko daļu ražošanas un izplatīšanas tīklu. Tomēr laika posmā no 2019. līdz 2023. gadam vairāk nekā 86% fentanila tirgotāju bija tieši ASV pilsoņi. 

No otras puses, Ķīna ir bijis dominējošais fentanila ievešanas avots, jo Ķīna ir pazīstama kā liela dažādu ķīmisko vielu ražotāja. Lielākā daļa fentanila, kas kontrabandas ceļā ievests ASV no Meksikas, ir izgatavots no Ķīnā ražotām ķīmiskām vielām. Šeit gan jāpiebilst, ka 2019. gadā Ķīna klasificēja fentanilu kā kontrolētu narkotisko vielu un vēlāk sarakstam pievienoja dažas no ķīmiskajām vielām, kas tika izmantotas tā pagatavošanai, tomēr tas nav apturējis nelegālos tirgotājus apiet likumu.

Pēc tam, kad Donalds Tramps paziņoja par tarifu ieviešanu, Meksika uz kopīgās robežas ar ASV izvietoja papildus 10 000 karavīru, cenšoties apkarot narkotiku kontrabandu. Meksikas prezidente Klaudija Šeinbauma ir arī pastiprinājusi tiesībsargājošos centienus un uzlabojusi sadarbību ar ASV valdību, viņas administrācijai konfiscējot tūkstošiem kilogramu fentanila un arestējot vairāk nekā 6 000 ar narkotiku kontrabandu saistītu personu.

Starptautisko attiecību pētnieki arī ir norādījuši, ka ASV un Ķīnas pasliktināto ekonomisko attiecību sakarā sadarbība narkotisko vielu plūsmas ietekmēšanā var izrādīties pat mazāk sekmīga nekā pirms tam.

(..)

Diemžēl teju visi pasaules reģioni un valstis ir savstarpēji iesaistītas narkotiku ražošanā, tirdzniecībā un arīdzan lietošanā, radot šo ne tikai par katras valsts iekšpolitisko problēmu, bet par kopēju pasaules problēmu. ANO Narkotiku un noziedzības biroja Pasaules narkotiku 2024. gada ziņojumā parādās arī dati par Baltijas valstīm, norādot pieaugošo tendenci tieši jaunu psihoaktīvu vielu, kā izotonitazēna, protonitazēna un metonitazēna lietošanā, arvien biežāk tiek konstatēti narkotisko vielu pārdozēšanas un nāves gadījumi tieši Igaunijā un Latvijā.

Eiropas Narkotiku un narkomānijas uzraudzības centra direktors Aleksis Gūsdīls (Alexis Goosdeel) uzsver, ka dati ir apstiprinājums tendencei, ka narkotikas ir visur. Centra ziņojumā arī uzsvērts, ka vardarbība un korupcija ir cieši saistīta ar narkotiku tirdzniecību un to lietošanu.

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas kā vienmēr šķetināsim neērtu tēmu, šoreiz pievēršamies valstij ar otro vecāko konstitūciju pasaulē – Polijai.

Polija pirmo rakstisko konstitūciju pieņēma 1791. gadā, tomēr tajā nekas netika minēts par prezidentu, jo tad Polija bija monarhija. Polija veica izmaiņas konstitūcijā 1921. gadā, iekļaujot tajā arī prezidenta lomu un līdz ar to arī prezidenta vēlēšanas. Tad prezidentu ievēlēja Nacionālā Asambleja. 1990. gadā konstitūcijā tika veiktas izmaiņas, nosakot, ka prezidentu ievēlēs tauta. 18. maijā notiks astotās tiešās prezidenta vēlēšanas Polijā.

Kā jau demokrātijā, šajās vēlēšanās piedalās vairākas partijas, tomēr mēs lielāku uzmanību veltīsim diviem redzamākiem kandidātiem. Lielākā opozīcijas partija “Likums un taisnīgums” jeb saīsinājumā PiS, no kuras nāk šī brīža Polijas prezidents Andžejs Duda, prezidenta vēlēšanām izvirzīja vēsturnieku Karolu Navrocki, kurš ieņem konservatīvu nostāju un politikā uzsver nacionālās identitātes nozīmīgumu. Savukārt “Pilsoniskā koalīcija”, no kuras nāk Polijas premjerministrs Donalds Tusks, izraudzījās Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski, liberālu politiķi, kurš iestājas par progresīvām reformām.

Raidījumu veido arī Beāte Livdanska un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Jau vairāk nekā trīs gadus mēs ik dienu lasām ziņas par notikumiem Ukrainā un pagājušajā nedēļā mūs atkal šokēja ziņas par nežēlīgu triecienu Sumu pilsētai. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc raidījuma epizodi nolēmām veltīt militārai tēmai, stāstot par to, kas ir bieži pieminētās ballistiskās raķetes.

Ballistiskās raķetes ir pašvadāma strateģisko ieroču sistēma, kas pārvietojas pa ballistisku trajektoriju. Šī trajektorija izskatās kā parabola. Tās var pārnēsāt parastās sprāgstvielas, kā arī bioloģisku, ķīmisku vai pat kodolieroču munīciju. Parastās raķetes tiek darbinātas ar reaktīvo dzinēju, bet ballistiskās – ar raķešu dzinēju. Tas ļauj ballistiskām raķetēm darboties ārpus Zemes atmosfēras, jo tām nav nepieciešams skābeklis degvielas dedzināšanai.

Ballistiskās raķetes tiek klasificētas kategorijās, pamatojoties uz to darbības rādiusu. Ir maza darbības rādiusa ballistiskās raķetes, kas pazīstamas arī kā “takstiskās” raķetes, saīsinājumā SRBM. Tās sasniedz mērķi, kas atrodas mazāk nekā 1000 kilometru rādiusā. Tad ir vidēja darbības rādiusa – MRBM - ballistiskās raķetes, kuras sasniedz mērķi rādiusā līdz 3000 kilometriem. Trešā kategorija ir tālā darbības rādiusa ballistiskās raķetes jeb IRBM, kuras iznīcina mērķi līdz 5500 kilometriem. Un tad ir starpkontinentālās ballistiskās raķetes – ICBM, kuru darbības rādiuss pārsniedz 5500 kilometrus.

Tad vēl pastāv arī hiperskaņas raķetes. Galvenā hiperskaņas raķešu priekšrocība ir to ātrums – tās pārvietojas piecas reizes ātrāk par skaņu. Tātad hiperskaņas raķetei būtu nepieciešama vien 1 stunda un 40 minūtes, lai veiktu attālumu no Pekinas līdz Ņujorkai caur Eiropu. To darbības rādiuss variē, piemēram, Krievijā slavenais „Kinzhal” darbojas līdz 480 kilometru rādiusam, bet ASV „Dark Eagle” – 2700 kilometru rādiusā.

Pastāv arī no zemūdenes palaižamās ballistiskās raķetes, kuru darbības rādiuss ir no 4000 līdz 12 000 kilometru, piemēram, ASV „Trident” darbības rādiuss sasniedz tieši 12 000 kilometru. Tātad, ir daudz un dažādas ballistiskās raķetes.

Tomēr viens ir skaidrs, tās visas ir ļoti dārgas. Kā liecina internetā pieejamā informācija, ASV piederošā ICBM – „Minuteman” – maksā 7 miljonus ASV dolāru. Tikpat izmaksā arī Krievijā populārā „Voyevoda”. Ir arī daudz dārgākas ballistiskās raķetes, piemēram, tā pati ASV piederošā „Trident” izmaksā vairāk nekā 30 miljonus ASV dolāru.

Ballistiskās raķetes ir ļoti grūti identificēt un notriekt, tādēļ pretgaisa aizsardzības sistēmas ir vēl dārgākas nekā raķetes. Piemēram, ASV pretraķešu aizsardzības sistēma THAAD izmaksā no 1 miljarda līdz 1,8 miljardiem ASV dolāru, bet "Patriot" - 400 miljonus dolāru.

Pēc raķešu pārtveršanas, pretgaisa aizsardzības sistēmas ir jāpārlādē – tas nozīmē, ka ir jāpērk arī papildus pārtvērēja raķetes. Piemēram, viena THAAD pārtvērēja raķete maksā 12 miljonus, bet Patriot - 4 miljonus ASV dolāru.

(..)

Ballistisko raķešu izmantošana piesārņo arī vidi  un tā ir svarīga tēma, par kuru runājam ļoti reti. Uzmanību vairāk piesaista ballistisko raķešu apdraudējums cilvēku dzīvībām, jo tie tomēr ir ieroči, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināt nosprausto mērķi.

Šobrīd Krievija izmanto savas ballistiskās raķetes asiņainā karā pret Ukrainu, kas savā veidā padarīja mūsu robežas drošākas. Līdz 2022. gada 24. februārim Krievija koncentrēja savu militāro spēku un veica apmācības pie Baltijas valstu robežām, bet tagad lielākā daļa Krievijas spēku ir pārvirzīti uz fronti Ukrainā. Tomēr mūs vēl joprojām apdraud Krievijas ballistiskās raķetes Kaļiņingradā.

Lai labāk izprastu šo apdraudējumu, komentāru lūdzām sniegt Tonijam Lorensam, Starptautiskā Aizsardzības un drošības centra Aizsardzības politikas un stratēģijas programmas vadītājam.

Raidījumu veidoja arī Justīne Elferte un Albīne Hlopņicka no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Raidījumā (ne)Diplomātiskajās pusdienās saruna par sievietes lomu Tuvajos Austrumos. Daudziem prātā nāk negatīvas asociācijas – un tam, protams, ir savi iemesli. Taču šī tēma prasa daudz rūpīgāku iedziļināšanos sarežģītajā vēsturē, politiskajā un kultūras kontekstā, kā arī katras valsts unikālajā attīstības ceļā.

Tuvie Austrumi nav vienots veselums, ko varētu skatīt caur vienu formulu. Tas ir ārkārtīgi daudzveidīgs un plašs reģions, kurā ietilpst valstis ar ļoti atšķirīgām politiskajām iekārtām, tradīcijām, kultūras normām un sabiedrības struktūrām.

Tieši tāpat arī apzīmējums “musulmaņu sieviete” nav viennozīmīgs vai universāls.  Sieviešu tiesību apjoms, ikdienas realitāte, iespējas un izaicinājumi var krasi atšķirties atkarībā no valsts likumiem, ģimenes struktūras, sabiedriskās domas un arī pašas sievietes izpratnes. Pastāv lielas atšķirības starp konservatīvām monarhijām, piemēram, Saūda Arābiju, un sekulārākām valstīm, piemēram, Tunisiju vai Libānu. Irāna, piemēram, ir teokrātija, bet Turcija – laicīga republika ar islāma partiju pie varas. Arī sieviešu loma šajās valstīs attīstījusies dažādos virzienos.

Lai arī reģiona valstis lielākoties ir islāmticīgas, tas nebūt nenozīmē, ka islāms visur tiek izprasts un praktizēts vienādi. Jau kopš islāma pirmsākumiem, kad pravietis Muhameds nodeva pirmos Korāna vēstījumus, reliģijas pamatprincipi ir tikuši plaši interpretēti, gan teoloģiski, gan juridiski un politiski. Gadsimtu gaitā šīs interpretācijas ir pielāgojušās konkrētās valsts vēsturei, politiskajām norisēm un sociālajām tradīcijām. Tas, ko mūsdienās uztveram kā “islāma normas”, bieži ir noteikta režīma versija par to, kas nereti vairāk balstīta patriarhālā kultūrā, nevis svēto rakstu būtībā.

Ttāpēc plaši izplatītais priekšstats par islāmu kā sievietes apspiedošu reliģiju bieži vien ir konkrētu interpretāciju rezultāts, nevis ticības kodols. Mēs bieži dzirdam stāstus par sieviešu apspiešanu – piemēram, piespiedu plīvura nēsāšanu, aizliegums strādāt vai pat iziet vienatnē no mājas. Bet šīs ir konkrētās sabiedrības normas un tradīcijas, nevis reliģijā iekodēta pārliecība.

Vislabāk reliģijas un tradīciju atšķirības, kā arī interpretāciju nianses, var izskaidrot sieviete no reģiona. Tāpēc sniegt komentāru aicinājām Faru Adamu, dzimuma un attīstības pētnieci, Rīgas Juridiskās augstskolas Intensīvās programmas un Kairas Universitātes absolventi.