Kā vainas izjūta mums traucē uzticēties, ka dzīvojam labvēlības pilnā realitātē? Kā atšķirt pamatotu nožēlu no iemācīta, iluzora stāvokļa, kurā nemitīgi jūtamies kļūdaini un “slikti” cilvēki – neatkarīgi no reālajiem faktiem? Kā dziedināt šādu iekšēju stāvokli?