"Bet tavs Tēvs, kas redz arī noslēpumus, tev atlīdzinās". Mt 6:4

Kad tu dari labu, dod nabagiem atbalstu, gavē vai lūdzies, necenties to reklamēt, kā to dara liekuļi. Labā darīšanai nevajag uzmanību, bet tavu gatavību atvērties uz otra vajadzībām. Evaņģēlija aicinājums māca, ka patiesai labdarībai nav vajadzīga auditorija. Tas liecina par dziļu pārmaiņu tajā, kā mēs uztveram un iesaistāmies labestības jeb žēlsirdības darbos. Mūsu labajiem darbiem vērtību piešķir nevis publiskie apbalvojumi vai sociālajos tīklos ieliktais "patīk", bet gan sirsnība un pašaizliedzība, ar kādu mēs tos veicam. Un tas ir tas izaicinošākas laikā, kad viss tiek vērtēts atpazīstamības, slavas, sociālo tīklu sekotāju skaitā un daudz kā citādi ar mērķi iegūt personīgo labumu.

Šāda evaņģēlija pieeja sniedzas pāri virspusējam slānim, kad tiek meklēts apstiprinājums no citiem, un tas skar pašu cilvēka kodolu. Tas veicina kopienas un savstarpējās saiknes izjūtu, kad uzmanība tiek pievērsta nevis "es", bet "mēs". Šādā veidā katrs mazais labestības akts kļūst par rezonances pieredzi, kas spēj radīt pārmaiņas, kas sniedzas tālu pāri konkrētā darba ietekmes sfēras.

Turklāt doma, ka par šādu nesavtīgu rīcību cilvēks tiks atalgots, bet nevis ar pasaulīgiem ieguvumiem, bet gan ar iekšējo mieru un garīgo piepildījumu, liek aizdomāties par patiesas laimes būtību. Tā liek domāt, ka ceļš uz personīgo un kolektīvo labsajūtu un pat laimi nav bagātību vai uzslavu uzkrāšana, bet gan gara bagātība, kas rodas, dodot.

Mūsdienu nemierīgajos laikos, kad šķelšanās ir dziļa un nesaskaņu troksnis apslāpē jebkuru balsi, šāda klusa, pašaizliedzīga labdarība, lūgšana un upurēšanās gavēnī, patiešām varētu būt pārmaiņu veicinātājs. Iespējams tad katrs cilvēks kļūst par cerības un miera vēstnesi. Tieši ar šiem neskaitāmajiem neredzamās labestības darbiem, kas nav vērsti uz manu savtīgu interešu apmierināšanu, tiek likti pamati līdzjūtīgākai un saprotošākai pasaulei.

Uzsākot šo gavēņa laiku, Jēzus aicina jūs, mūs, atgriezties pie cilvēcīgas pieklājības un līdzjūtības pamatiem. Tas ir aicinājums noņemt egoisma un iedomības slāņus, kas bieži vien aizēno mūsu rīcību, un pieņemt patiesāku attieksmi pret sevi un citiem. Turklāt to darot, mēs ne tikai bagātinām apkārtējo dzīvi, bet arī atrodam dziļāku jēgu un piepildījumu savā dzīvē. Un vai tas, iespējams, nav vislielākais atalgojums, ko varam vēlēties?

Šī gada gavēņa kalendāra devīze ir "Cerības un miera svētceļnieki". Es aicinu jūs, Radio Marija klausītāji, kļūt par šādiem cerības un miera svētceļniekiem ejot kopā ar Latvijas konsekrētām māsām un brāļiem šis gavēņa pārdomas un darot mazus labestības darbus u žestus.

Jezuītu priesteris Jānis Meļņikovs sj