„Radionamā var iekļūt pa kādām 15 vietām. Pa tikpat daudzām var arī izkļūt. Varam izlīst pa lūkām. Izlēkt pa logiem. Varam tikt nolaisti no 5. stāva ar alpīnistu virvēm. Aiziet pa jumtiem,” tā atmiņās par Barikāžu laiku 1991. gadā raksta toreizējais radiožurnālists Aivars Berķis, kurš tolaik bija Latvijas Radio vecākais redaktors un Lauksaimniecības redakcijas vadītājs.

Raidījumā atcerēsimies tā laika notikumus un sajūtas gan ēterā, gan pašā radiomājā. Atmiņās dalās bijušais Latvijas Radio vecākais redaktors Aivars Berķis, bijusī programmu direktora vietniece Dārija Juškēviča, radio tehniskie darbinieki Voldemārs Grāvis, Astrīda Vintere un Guntars Plūcis.

Ieraksts raidījuma sākumā, kurā skan saruna ar talsiniekiem, kas uz Rīgu atveduši piena produktus, tapa 1991. gada 19. janvārī, kad barikāžu laikā toreizējā ziņu korespondente Māra Platace izgāja Doma laukumā aptaujāt tur sapulcējušos cilvēkus.

Ugunskuri, visur esošā dūmu smarža, dziesmas, smagā tehnika, aicinājumi iedzert siltu tēju un uzkost maizītes, spindzošas lodes, kritušie - tā barikāžu dienās bija dzīve ārpus radiomājas. Te iekšpusē – darbs cauri diennakti, bailes, pleca sajūta arī joki – īpašās sajūtas un notikumi, kurus atsaucam atmiņā.

Gatavojoties ārkārtas situācijai, ja, piemēram, tiktu ieņemta radio ēka, vairākus ziņu redakcijas cilvēkus nosūtīja uz radio torņiem, no kurienes vajadzības gadījumā translētu ziņas.

Radioļaudīm ir īpašas atmiņas un draudzība ir ar Aizputes vīriem, kuri tajās dienās sargāja ēku Doma laukumā 8.

Toreizējā programmu direktora vietniece Dārija Juškeviča tajās dienās bija atbildīga par to, kas izskan ēterā. Kaut ko plānot nebija iespējams, visi sekoja līdz notikumu gaitai un attiecīgi ziņoja par tiem.

Tāpat kā žurnālisti un diktori, tāpat darbojās, kā Dārija Juškeviča teica, „ābola otra puse”, jeb tehniskie darbinieki, kas strādāja pie skaņu ierakstu ruļļiem un uzmanīja, kas un kā skanēja ēterā. Līdz galam nenospēlēta opera un brīvi pieejamas sviestmaizes ielās, tādas ir Latvijas Radio raidījumu un ierakstu daļas vadītāja Guntara Plūča atmiņas. Viņš toreiz bija programmu dispečers.

„Gluži bailes tās nebija, bet tā bija līdz šim nekad neizjusta sajūta,” tā saka radio centrāles maiņas priekšniece Astrīda Vintere.

”Man tas laiks šeit darbā asociējas ar milzīgu brīvības sajūtu,” tā stāsta mūsu vecākais inženieris Voldemārs Grāvis. Izrādās, tajās dienās varēja ēterā spēlēt gan ārzemju estrādi, gan nacionālpatriotiskās dziesmas, kas padomju laikā dzīvojošiem cilvēkiem bija aizliegtais auglis.