Tajā laikā Jēzus ieraudzīja muitnieku, vārdā Levi, sēžam pie muitas galda un sacīja viņam: “Seko man!” Un tas, atstājis visu, piecēlās un Viņam sekoja. Lk 5, 27 -28

Vai Tu pazīsti muitnieku Levi? Es ne. Un es tiešām tiešām nemāku teikt, cik ilgi viņš tā jau bija sēdējis pie sava muitas galda, līdz sastapa Jēzu. Es nezinu arī to, vai viņš bija apmierināts ar savu dzīvi vai vienkārši samierinājies un pieradis pie lietu kārtības (vai nekārtības). Tikpat labi viņa sirds jau sen varēja būt izmisusi, gaidot, kad beidzot notiks kādas pārmaiņas. Es zinu tikai to, ka muitnieki tolaik bija jūsu nicināti un uzskatīti par grēciniekiem, jo tie sadarbojās ar romiešiem (un Levi bija muitnieks).

Visdrīzāk Levi tika aicināts negaidīti, un viņš to ne ar ko neizpelnījās. Tas vienkārši notika, un Levi aicinājums bija tīrā Dieva žēlastība un žēlsirdība.

Līdzīgi kā Levi, kurš sēdēja pie muitas galda (iespējams jau gana ilgi), - cik gan reižu arī mēs neesam sēdējuši pie dažādiem galdiem - darbā, mājās, ciemos, viesos... kopā ar citiem vai vieni paši, iegrimuši ikdienā. Un arī pie mums žēlastība un žēlsirdība atnāk negaidīti, un visbiežāk - bez mūsu nopelna.

Pārdomāsim: Atcerēsimies kādu brīdi savā dzīvē, kad žēlastība nāca pie mums (manis, tevis) "negaidīti un bez paskaidrojuma", un kā uz to reaģējām. Šodien būsim jūtīgi iepretim labām iedvesmām, ja pamanīsim mūsos dzimstam labu domu vai ideju, tad centīsimies to realizēt. Arī tas var būt aicinājums no Jēzus un veids, kā Viņam sekot.

Pārdomas sagatavoja māsa kalpone Ginta