“„Zvejnieka dēlu” rakstījām jūras malā. Skaņas, kur Garozas lomas tēlotājs aktieris Kārlis Sebris brauc motorlaivā un sauc uz zvejniekiem ar visu jūru un vēju, ir dabiskas,” tā darbu pie šī radioiestudējuma atceras skaņu režisors Maigonis Ozols.

Kā tika “rakstīti gulbji Rīgas kanālmalā”, kur radiotelpās atrodas “asfalts” un kā imitēt ķēdēs iekalta cilvēka staigāšanu, par to runāsim šajā raidījumā, lūkojot skaņu ierakstīšanas mākslu Radio.

Amata noslēpumus atsklāj skaņu režisori Ungars Savickis, Maigonis Ozols un Maigoņa dzīvesbiedre Valentīna Ozola.

Uzņēmums, kurā redzami A. Migla, R. Ādmīdiņš V. Līne, E. Radziņa, V. Artmane, M. Pūris un M Ozols, tapis 1993. gadā režisores Noras Vētras-Muižnieces darba "Māsas" radioiestudējuma veidošanas laikā.

Skaņu meistara Maigoņa Ozola meistarstiķi

Savulaik, spārdot metāla kasti, kas iepriekš kalpojusi mūzikas instrumentu pārnēsāšanai, tika imitēti pērkona dārdi. Tagad bez lielām pūlēm dažnedažādus skaņu efektus var atrast bagātīgos interneta krājumos, taču radio iestudējumi ar lietus un viļņu šalkām, trauku šķindoņu vai atbalsi, tika radīti jau krietni sen pirms datoru ēras.

Radioteātra studijā ilggadīgais skaņu režisors Ungars Savickis skatam atklāj ikdienā apslēptu pasauli ar dažāda veida kāpnēm, slēģu lodziņu, neskaitāmiem rekvizītiem, ar ko radīt skaņu efektus, un grīdu, kur zem mīkstā seguma ir paslēpts gan marmors, gan dēļi, gan pavisam īsts asfalts. Izrādās, šīs idejas vaininieks bija kādreizējais Latvijas Radio skaņu režisors Maigonis Ozols. Savulaik neskaitāmu raidlugu skaņu darinātājs, par savu darbu 2005. gadā ieguvis Nacionālās radio un televīzijas padomes balvu par mūža ieguldījumu.

Radio viesojas pie sirmā kunga viņa mājās Slokā. Lai arī Maigonim Ozolam rit 88 gads, viņš ir sprigans un tikpat smaidīgs un omulīgs kādu viņu atminas bijušie kolēģi. Radio Maigonis Ozols sāka strādāt 1959. gadā. Tolaik viņam aiz muguras bija mūzikas skolas izglītība un jaunais Ozols spēlējis trompeti Auto darbinieku kluba ansamblī, līdz paziņa viņam piedāvājis aizvietot Radio skaņu režisoru, kuram sākās obligātais dienests armijas rindās. Maigoņa Ozola, ja tā var teikt, meistarstiķi, bija ieraksti ārpus radiostudijas sienām, pie jūras, uz ielas, mežā, pilīs vai muižās.

Laikrakstā „Rīgas Balss” 1971. gadā intervijā Maigonis Ozols stāsta: „…uz skatuves jūs redzat kā varonis pariet no vienas situācijas, no viena stāvokļa uz citu. kā viņš ar izteiksmīgu žestu izsaka savu noskaņojumu, turpretim mums pa radio jāpārraida gan kustības, gan žesti, gan jācenšas ar skaņu efektiem klausītāju iztēlē izveidot varoņu ārējo izskatu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka skaņa pati par sevi spēj atrisināt visas problēmas – nē! Ir nepieciešami apvienojumi, ir vajadzīga visa skaņu gamma, kā arī prasme to izmantot. Dažs apgalvo, ka cilvēki ar karotīti kuļ glāzē ūdeni, lai rastos satrakotas jūras viļņu šļaksti, taču īstenībā viss ir daudz vienkāršāk un tomēr komplicētāk – radio trokšņu-tēka ir ļoti bagāta. Skaņu režisors stundām, dienām, pat nedēļām ilgi nostrādājas, lai ierakstītu lentē īstu troksni, kas vienlaikus derētu arī radiopārraidēm.”

Šo rakstu no 1971. gada ir saglabājusi Maigoņa Ozola dzīvesbiedre Valentīna, kura ir Maigoņa labais gariņš, asistente un sekretāre vienā personā. Arī tagad viņa palīdz vīram atminēties notikumus no radiodarba laikiem.

Vaicāts par sirdij tuvāko darbu, Maigonis Ozols min raidlugu „Velnakaula dvīņi”, kas veidota pēc rakstnieka Egona Līva romāna.

Te atkal citāts no minētās intervijas “Rīgas Balsī”: „…visgrūtākais skaņu režisora darbā ir lielie radio uzvedumi, kur darbība norisinās dabā. Man ilgi paliks prātā raidluga „Velnakaula dvīņi”, kur ļoti plaši tika izmantota daba: jūra, mežs. Darbs bija grūts, taču interesants. Pēc ieraksta ar prieku uzzinājām, ka šis uzvedums ir guvis ļoti augstu novērtējumu Latvijas radio dienā Maskavā.”

Vēl, runājot par pagājuša gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, jāpiemin Rūdolfa Blaumaņa “Velniņu” iestudējums Osvalda Krēsliņa režijā. Tā ir pirmā radio stereoluga.

Tikām Maigoņa dzīvesbiedre ir atcerējusies vēl citas ierakstu vietas: piemēram, 1984. gadā „Uršulīti” pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba motīviem ierakstīja toreizējā partija līdera Vosa medību saimniecībā.